Vai likumi mainīs dzīvnieku mazuļu apriti Latvijas patversmēs

Godīgi sakot, nav saprotams grozījumu patiesais mērķis. Mēs, patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas, ilgstoši mēģinām aizstāvēt ideju par to, ka jāsāk kontrolēt mīļdzīvnieku vairošanu. Vai piedāvātie grozījumi uzlabos situāciju? Acīs krītoša ir vēlme sargāt un lolot dzīvnieku nelegālās vairošanas rūpalu, saglabājot tam nevainīga hobija statusu, toties iestrādājot arvien jaunus birokrātiskus apgrūtinājumus patversmēm, dodot iespēju nākt un mērīt ar lineālu telpu garumu, dziļumu un augstumu. Iedzenot baiļu zonā labas gribas cilvēkus, kuri savā apkaimē palīdz glābt pamestos dzīvniekus. Līdz šim bezgalīgu kontroļu un pārbaužu slogam pakļautas bija tikai patversmes. No šī gada šim statusam mēģina pielīdzināt atsevišķu dzīvnieku glābējus.

Stājusies spēkā norma, kas paredz: “Ja persona speciāli aprīkotā telpā vai teritorijā sistemātiski izmitina un aprūpē klaiņojošus un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus dzīvniekus, kā arī pieņem turēšanai un atsavināšanai dzīvniekus, lai atrastu tiem īpašniekus, dzīvnieku turēšanas vieta ir jāreģistrē PVD kā dzīvnieku patversme.” “Tas, manuprāt, ir ļoti nesamērīgi un nepareizi, jo dzīvnieki rodas, tos vairojot.

Dzīvnieku glābēji rīkoja trīs piketus pie Saeimas, lai vērstu uzmanību uz totālo dzīvnieku pārprodukciju, pilnajām patversmēm un pārslogotajām dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Dzīvnieku glābēji pieprasīja vienādu uzraudzību gan dzīvnieku glābšanai, gan vairošanai. Neskatoties uz Saeimas uzdevumu vienlaicīgi izstrādāt MK noteikumus dzīvnieku vairošanas kontrolei, tie vēl nav pieņemti, bet iegūluši ierēdņu dziļākajās atvilktnēs.

Pavasaris un vasaras mēneši patversmēs ir tā saucamais kaķēnu laiks. “Protams, patversmes nevar izglābt visus sadzimušos kaķēnus, tāpēc ļoti liels atspaids bija dzīvnieku aizsardzības organizācijas. Šo kaķēnu sezonu gaidām ar lielām bažām par to, ka nāksies atteikt palīdzību, jo izskatās, ka liela daļa to glābēju, kas, piemēram, savā dzīvoklī tika uzņēmuši bez mammas palikušu kaķēnu metienu, bailēs no soda to vairs nedarīs. Beigās cietīs dzīvnieki. „Kurš gan – gadā izglābjot trīs, četrus metienus – dzīvokli spēs reģistrēt kā patversmi? Tā ir neiespējamā misija,” uzskata I. Džonsone, piebilstot, ka mazuļus, kuri paši vēl patstāvīgi neēd, nav iespējams izbarot patversmēs. Ir vajadzīgas mazuļu auklītes.

Ulubele ir diemžēl lielākā patversme Latvijā ar vietu skaitu 300 kaķiem un 300 suņiem, lielu ieguldījumu dzīvnieku socializācijā un mazuļu auklīšu darbā veic brīvprātīgie. Mīļdzīvnieku mazuļiem vispār nevajadzētu nonākt patversmēs, ja valstī tiktu pieņemts saprātīgs dzīvnieku vairošanas uzraudzības plāns. Mēs Ulubelē tomēr ceram piedzīvot tos laikus, kad patversmes būs pustukšas un mīļdzīvnieku saimnieki atbildīgi un saprātīgi.

Cerība esot uz regulu, ko patlaban izskata un saskaņo Eiropas Savienības līmenī tieši par mīļdzīvnieku vairošanas ierobežošanu. „Tā turpināties nevar, kad vieglprātīgi tiek ražoti kucēni vai kaķēni un tikai pēc tam saimnieks sāk domāt, kur tos likt, vai tiem būs pircēji un kāds būs noieta tirgus. Mīļdzīvnieks nāk šai pasaulē, lai kādam tas būtu draugs un ģimenes loceklis, nevis kā lieka, nevajadzīga manta tiek nogrūsts patversmē, lai par to rūpētos žēlīgi cilvēki, kuriem nav vienalga,” teic Ulubeles vadītāja.

Viņasprāt, vienīgais jēdzīgais akcents, par kuru būtu vērts runāt un vērst uzmanību likumdošanas līmenī, būtu jāliek uz mājdzīvnieku sterilizāciju un nodevu atvieglojumiem tiem saimniekiem, kuru dzīvnieki ir sterilizēti.

Novērtē šo rakstu: