Vai lobēšanas likums nevērsīsies pret pašu autoru “kabatas aģentūrām”?
Pietiek lasītājs14.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeima jau vairāk nekā desmit gadus stīvējas par un ap lobēšanas likumu, kuram reiz vajadzētu radīt skaidru likumisko rāmi dažādu interešu “virzīšanai un veicināšanai, bīdīšanai un shēmošanai” – lai nu kurš vārds katram labāk patiktu. Skaļi par likuma nepieciešamību, ko apstrīdēt būtu liels grēks un nesmukums, iestājusies apvienība “Attīstībai/Par!”, kas nu Ineses Voikas (savulaik pazīstama kā viena no “Delnas” radītājām, tātad cīnītāja pret korupciju) vadībā gatava nodot savu darinājumu plašākai apspriešanai.
Lai arī vairākās publikācijās zināma kritika tikusi veltīta tieši I.Voikai un partiju “Par!” apkalpojošajai aģentūrai “Deep White” par interešu konfliktu, problēma ir stipri plašāka un sarežģītāka. Jo runa ir tieši par visiem šiem četriem darbības vārdiem – virzīšanu, veicināšanu, bīdīšanu, shēmošanu.
Intereses tiek un tiks virzītas, jautājums – cik civilizēti, cik argumentēti, savā ziņā pat cik transparenti, vai tomēr “pa kaktiem”, pirtīm, viesnīcām, autostāvvietu laukumiem vai vēl citādāk. Tātad tieši ko deputāti vēlas ierobežot, ko regulēt, ko nepieļaut? Kā zināms no vecās anekdotes, – atslēgu var meklēt tur, kur ir labs apgaismojums, bet var arī tur, kur tā izkrita.
Kamēr tauta pošas uz lielo spriešanu, kā jau tas pieklājas, arī žurnālisti iemetuši aci projektā, kas “paredz izsekot dažādu interešu ietekmei uz lēmumpieņemšanas procesu” jeb, vienkārši sakot, pieskatīt dažādu lobiju manevrus. Bet kā būs ar “lietu kārtotājiem” – būs būtiski saprast, kādā veidā likumdevējs plāno pieskatīt šo pakalpojumu sniedzēju grupu.
Tiktāl viss labi, bet vērīgajiem mediju pārstāvjiem nav paslīdējis garām fakts, ka pašu virzītais likums var ieskādēt arī pašiem “paristiem” un viņu draugiem, proti, saulītē izceltas nebūt ne viennozīmīgi vērtējamās saiknes starp politiskajām partijām un sabiedrisko attiecību aģentūrām.
Lai sabiedrisko attiecību, komunikāciju vai tamlīdzīga aģentūra nopelnītu maizi un desu savai pastāvēšanai, ar vienu politisko spēku, protams, nepietiek. Partijas tomēr pieskata gan KNAB (un KNAB savukārt arī pieskata partijas), gan pašas viena otru, un jebkurš PR aprindās degunu apsildījis pilsonis, liekot roku uz sirds, atzīst, ka ne jau politikā tā lielākā nauda pelnāma. Pilnīgi dabīgi un likumsakarīgi, ka PR pakalpojumu sniedzēji nevar būt “vienas partijas aģentūras” – lielākie klienti šā vai tā pārstāvēs biznesa sektoru.
Un te nu sākas gan “paristu”, gan citu partiju ne tā patīkamākā tikšanās ar pašu virzīto lobēšanas likumu – sabiedrisko attiecību aģentūra, kuras rūpju lokā ir, teiksim, viena konkrēta partija, no biznesa viedokļa tikpat godīgi un taisnprātīgi sniedz savus pakalpojumus kādam lielam uzņēmumam, par piemēru, gruntīgam lielveikalu tīklam, kuram tāpat ir sava interese politisku lēmumu pieņemšanas procesā. Ja tas tīkls, piemēram, būtu “Rimi” – tad kā ar Skandināvijā pieņemto biznesa ētikas un caurspīdīguma standartu ievērošanu? Vai varbūt tādās mazāk attīstītās valstīs kā Latvija to nevajag ievērot?
Kā joprojām tiek mācīts katram jaunam servisa darbonim – “klientam vienmēr taisnība!” Bet kā šajā gadījumā “vilkpaēdīgi” izgrozīties tā, lai gan partija laimīga, gan lielais biznesa klients smaidīgs un vēl pašam kāda kapeika ieripo peļņas sadaļā?
Piemēri, ka pagaidām gluži balts un pūkains šis modelis nav, tālu nav jāmeklē, un komentētāji, kuros sabiedrība ieklausās, savas bažas jau pauduši, samētājot prāvu akmeņu kaudzīti pašas kustības “Par!” un tās sabiedrisko attiecību kopēju dārziņā. Bet var diezgan droši teikt, ka tādus pašus pārmetumus būtu pelnījusi ne viena vien cita partija, tās PR konsultanti ar saviem biznesa klientiem, kuriem arī taču jātiek apčubinātiem uz to labāko.
Jāsaprot, ka šis nav stāsts par “atparistiem” vai Inesi Voiku – “Deep White” pati par sevi ir laba aģentūra. Tāpat savulaik tandēmi “Vīlands Associates” ar “Jauno laiku” un “Vienotību”. Arī “Vīlands” kā aģentūra gan ir profesionāli biznesa interešu virzītāji saviem komercklientiem, gan reizē partijai palīdz veidot labu tēlu. (Starp citu tieši “Vīlands Associates” partneris Vladlens Kovaļevs no uzņēmuma pozīcijām nupat komentējis topošo likumu portālā “Delfi”, izpaudusies arī aģentūra “Mediju Tilts” – sk. saites zem raksta).
Sava īpaši pietuvinātā aģentūra vismaz vēl pirms dažiem gadiem bija arī Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS). Jautājums – kad kritīs kārdinājumā arī citi, piemēram, “Progresīvie”? Šobrīd viņiem stipri sakāpis galvā pēc panākumiem Rīgā, bet pasaules praksē tas parasti ir pārejoši. Skatīsimies, kā viņiem ies šajā pajūgā ar “paristiem”, viņu mēru un kabatas PR aģentūru. “Paristi”, lūk, solīja nekrist kārdinājumā, bet kurš tam vellam var turēties pretim…
Tāpēc izvirzītais jautājums ir pavisam studentiskā vienkāršībā formulējams: ja sabiedrisko attiecību aģentūra kalpo partijai, kā tā var kalpot uzņēmumam no kāda sektora? Vai jaunais I. Voikas virzītais likums to atļaus? Vai tādus klajus interešu konfliktus regulēs kaut kad vēlāk, kad būs labāki laiki?
Ir taču skaidrs: kas vieniem PR aģentūras, tas citiem – pietuvinātie advokāti. Kurš nav dzirdējis par ietekmīgo Vansoviča kungu tepat “Pietiek.com” slejās? Vai par kādu citu advokātu biroju Nilam Ušakovam, kurā strādā – vismaz toreiz strādāja – talantīgais advokāts Dzenuškāns?
Iecelsim āzi par dārznieku – “paristus” par lobija likuma autoriem, ar “Deep White” logotipu lappuses apakšā. Un “Delnas” zīmogu, kas leģitimizē priekšrocības šai aģentūrai!
Bet Voikas kundzei tiešām ir kritis Melnais Pēteris šai kāršu partijā. Vai mēģināt ieviest lielāku kārtību visā politikas veidošanas virtuvē, kurā tāpat kā desu cehā normālam pilsonim labāk neskatīties (pirms nav iedzertas pretvemšanas zāles, piemēram), kas nozīmētu nolikt sev pietuvinātos līdzīgos apstākļos ar visiem citiem, nepietuvinātajiem, vai klusi un mierīgi radīt priekšrocības sev pietuvinātajiem? Ne viens no otrs risinājums nav bez grēka!
Tāpēc klausīsim Voikas kundzes un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas aicinājumam no 26. janvāra līdz 26. februārim izteikt viedokli par līdz šim paveikto interešu pārstāvības atklātības tiesiskā regulējuma izstrādē. Atbildīgās darba grupas, kuras vadītāja ir Saeimas deputāte Inese Voika, paredz izsekot dažādu interešu ietekmei uz lēmumpieņemšanas procesu. Un kas tālāk? Ar “izsekošanu”, šķiet, vismaz žurnālistiem problēmu nav, bet kādas konsekvences būs atzinumiem par “vienas partijas aģentūrām” un to politiskajiem un biznesa klientiem?
Lasiet arī šos rakstus!
https://www.facebook.com/medijutilts/photos/a.269620093122299/3737091599708447/
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
