Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta bijušā virsprokurora Ērika Zvejnieka dēla prokurora Sandra Zvejnieka svaigais atzinums par 1983. gadā okupācijas laika Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas tautas tiesas pieņemto lēmumu par Ģederta Melngaiļa pakļaušanu piespiedu ārstēšanai speciālajā jeb cietuma tipa psihiatriskajā slimnīcā sabiedrībā ir izsaucis neizpratni. Cilvēciski katram var būt savs viedoklis, bet, ja šādu atzinumu izsaka valsts (un īpaši tiesu sistēmas) amatpersona, turklāt kategoriskos formulējumos, ir iemesls satraukumam.

Melngaiļa krimināllietas materiāli jau ilgāku laiku atrodas prokuratūrā, un šodien, izņemot vien Latvijas Nacionālā arhīva izstādes materiālus, sabiedrībai nav iespējams iepazīties ar visām šīs lietas detaļām. Taču šī lieta nebija vienīgā – tā bija vien viena epizode ilggadīgajā PSRS praksē izmantot psihiatriskās diagnozes politiskos nodarījumos apsūdzēto lietās.

Soda psihiatrijas sākumi bija ielikti jau 1940. gadu beigās, un viens no pirmajiem PSRS represīvās psihiatrijas upuriem okupētajās Baltijas valstīs 1940. gadā bija Igaunijas prezidents Konstantīns Petss, kuru ilgu laiku turēja Kazaņas cietuma tipa psihiatriskajā slimnīcā un kurš 1956. gadā psihiatriskajā klīnikā Kaļiņinas apgabalā mira. Tiesa, salīdzinot ar citu padomju republiku pieredzi, LPSR represīvās psihiatrijas izpausmes bija „mīkstākas” un mazāk skarbas; galvenais tā izskaidrojums visdrīzāk bija meklējams vēl nesenajā Latvijas kā neatkarīgas valsts pieredzē, uz kuras fona pēkšņs un krass psihiski slimu cilvēku skaita pieaugums – un daudziem no viņiem tuvinieki vai draugi pēc kara bija nonākuši Rietumos – varēja izsaukt PSRS valdošajai partijai nevēlamus salīdzinājumus un secinājumus. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijā psihiatrisku diagnožu uzstādīšana politiskos nodarījumos apsūdzētajiem bija mazāk aktīva.

Tiesu psihiatriskās ekspertīzes aktos, ko, balstoties uz „speciālām zināšanām”, sastādīja un parakstīja psihiatru ekspertu komisijas kā neatņemami psihisko slimību pazīmju konstatējumi visbiežāk minētas „uzvedības dīvainības” un „murgainas idejas”. Acīmredzot jāpieņem, ka kādā speciālā instrukcijā šie psihiatrijas eksperti sev bija definējuši, kā zinātniski noteikt šīs slimības pazīmes, jo bez šādas instrukcijas tie bija ne vairāk kā tikai subjektīvi spriedumi. Īpaši šis subjektīvisms lietās redzams gadījumos, kad apsūdzētais bija dziļi reliģiozs cilvēks, par kura uzskatiem un reliģiskajiem pārdzīvojumiem eksperti, ja bija karojoši ateisti, jau pēc definīcijas nebija spējīgi spriest, piemēram, 1958. gadā par pretpadomju satura lapiņu izplatīšanu arestētās Sprūdes ekspertīzes aktā, atsaucoties uz kaimiņu vērojumiem, kā viņas „dīvainības” minēts, ka dažkārt viņa izdalīja apkārtējiem pēdējos līdzekļus, neatstājot sev pat iztikai, daudz naudas ziedoja Baznīcai, savā dzīvoklī bija ierīkojusi nelielu altāri. Līdzcietība, devīgums, nesavtība kā dīvainība! Vēl grūtāk ir saprast kritērijus, pēc kādiem boļševisma totalitārajā režīmā psihiatri noteica „murgainas idejas”, sevišķi tad, kad ideju raksturs bija tehnisks.

Par triecienu tiesu psihiatriskās ekspertīzes neapstrīdamai nemaldībai LPSR kļuva 1969. gads, kad tiesā nonāca divas plašu sabiedrības uzmanību piesaistījušas lietas – bijušā Krāslavas rajona kolhoza Jaunā gvarde priekšsēdētāja Ivana Jahimoviča, kurš bija beidzis Latvijas Universitāti, mācījis lauku bērnus, bijis tautas izglītības inspektors, pacēlis atpalikušo kolhozu un bijis tā priekšsēdētājs līdz 1968. gada martam, un talantīgā matemātiķa, Rīgas 23. vidusskolas absolventa, kas sekmīgi bija piedalījies starptautiskajās matemātikas olimpiādēs un ko Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē uzņēma bez iestājeksāmeniem, Elijas jeb Iļjas Ripsa, par kuru 1967. gada 17. maijā Padomju Jaunatnē Vissavienības kolokvija organizācijas priekšsēdētājs, matemātikas zinātņu profesors B. Plotkins norādīja, ka “bez mazākā pārspīlējuma varu teikt, ka šī skolnieka pētījumi atbilst kandidāta disertācijas līmenim”, lietas.

1967. gada 1. novembrī Padomju Jaunatne publicēja izrakstu no I. Jahimoviča dienasgrāmatas, kas sākās ar vārdiem “Kas tā gan par katorgu - būt kolhoza priekšsēdētājam! Cik stundu viņš strādā? Visu diennakti. Cik guļ? Tieši tik, lai nenogāztos no kājām. Bet nomāc ne jau tas. Kalpot tautai - tas ir grūts, bet goda pilns pienākums. Pretīgi ir, ja to traucē birokrātisms. Kā apnikusi sīkumaina aizbildniecība! [..] Mēs atkal un atkal atgriezīsimies pie Ļeņina, un nevis skolēna vai studenta pienākuma dēļ, bet dabiskas nepieciešamības dēļ — pēc padoma, domām, tikumiskas tīrības.”, - tā tapusi 1963. gadā.

Par abām tiesu lietām ziņoja brīvās pasaules radio, tāpēc tiesu psihiatriskās ekspertīzes īstenošanai pievērsa īpašu uzmanību: I. Jahimoviča, kuru vēl 1967. gada janvārī labprāt publicēja galvenais PSKP oficiozs okupētajā Latvijā Cīņa, stacionārās ekspertīzes akts bija uz sešām lappusēm, bet I. Ripsa akts – pat uz trīspadsmit; bez tam I. Ripsa apsekošanā kā ekspertu komisijas loceklis piedalījās arī Profesora Serbska vārdā nosauktā Centrālā Tiesu psihiatrijas zinātniski pētnieciskā institūta Maskavā pārstāve, vecākā zinātniskā līdzstrādniece Margarita Talce. Šī Maskavas institūta speciālistu ietekme bija redzama arī ekspertīzes aktos: ja I. Jahimoviča ekspertīzē viņa politiskie uzskati raksturoti kā „slimīgas reformatorisma idejas” – formulējumā, kas tolaik tika plaši izmantots Maskavas disidentu ekspertīzēs –, tad I. Ripsa gadījumā arī Latvija beidzot iepazinās ar akadēmiķa Andreja Sņežņevska izstrādāto diagnozi „gausi ritoša šizofrēnija” („вялотекущая шизофрения”), vienu no tālaika spilgtākajām padomju soda psihiatrijas zīmēm.

Taču lielo tiesu psihiatriskās ekspertīzes īstenošanā ieguldīto darbu satrieca kāds apstāklis: abās lietās kā apsūdzēto aizstāvji piedalījās PSRS vadošie advokāti no Maskavas – Sofija Kaļistratova un Semjons Arija –, kuri lietu izmeklēšanā nevēlējās būt vien kolaborējoši statisti. Abi advokāti uzstādīja jautājumus ne tikai par apsūdzības saturu, bet arī par tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdzieniem. Aktīvā advokātu rīcība deva rezultātus: I. Ripsa gadījumā advokāta uzstāšanās panāca to, ka tiesas lēmumā mainīts ekspertīzes slēdzienā rekomendētais ārstniecības režīms, un speciālās psihiatriskās slimnīcas vietā viņš nonāca Rīgas republikāniskajā psihiatriskajā slimnīcā.

Vēl krasāk izgāja bijušā kolhoza priekšsēdētāja lietā. Vispirms pēc advokāta iejaukšanās atklājās, ka lietai nav pievienota vesela rinda I. Jahimovičam pasniegto atzinības rakstu, cita starp arī 1967. gada LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda raksts par sasniegumiem lauksaimniecības attīstībā; tāpat advokāts noteikti uzstājās pret psihiatriskās ekspertīzes aktā konstatēto, ka I. Jahimoviča „politiskajās pārdomās ir daudz rupju pretrunu” un ka viņš nesaprot savas darbības „noziedzīgo, nodevīgo raksturu” –, norādot, ka ar politiskiem vērtējumiem – un tas bija drosmīgi pat Brežņeva totalitārisma laikos – ekspertīze iziet ārpus savas kompetences, bet par noziedzīgām apsūdzētā darbības var atzīt tikai tiesa.

Taču galvenais advokāta iebildumu pamats bija apstāklis, ka ekspertīzes apraksts – ne I. Jahimoviča objektīvie somatiskā un neiroloģiskā stāvokļa rādītāji, ne viņa psihiskā stāvokļa apraksts – nekādi nepamatoja ekspertīzes aktā izteikto slēdzienu par I. Jahimoviča psihisko nepieskaitāmību. Šāda advokāta uzstājība atsaucās arī tiesā: pēc tam, kad virkne liecinieku, tostarp arī I. Jahimoviča sieva, tiesā bija noteikti liecinājuši par viņa cilvēcisko principialitāti un to, ka viņi nav pamanījuši I. Jahimoviča uzvedībā nekādas psihiskas slimības pazīmes, arī tiesā pieaicinātais eksperts psihiatrs atzina, ka tobrīd jau par nepieskaitāmu atzītajam I. Jahimovičam ir nepieciešams izdarīt vēl vienu, jau trešo ekspertīzi, un šoreiz Serbska institūtā Maskavā. Jā, tāpat kā I. Ripsa, arī I. Jahimoviča lietā viņam galu galā tomēr tika noteikta psihiatriska diagnoze un piespiedu ārstēšana, taču abas šīs lietas skaidri parādīja, ka tiesu psihiatrijas slēdzieni nav absolūta un neapstrīdama patiesība.

            I. Jahimoviča lieta guva atbalsi vēl 1985. gada 18. aprīlī LPSR VDK piesegorganizācijas Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs laikrakstā Dzimtenes Balss Paula Ducmaņa un Helmūta Kreicberga prātojumos trimdas latviešiem ar Pētera Dzilnas un Kārļa Klāva segvārdiem, taču cik negaidīti, ka šo nostāju pēc teju piecdesmit gadiem atbalstīs jauni “dzilnas” un “klāvi”.

Šīs pieredzes kontekstā arī izsauc neizpratni tas, ka divdesmit sešus gadus pēc neatkarības atgūšanas prokurors Zvejnieks ir uzņēmies atbildību kategoriski apgalvot, ka Ģ. Melngaiļa pakļaušana piespiedu ārstēšanai speciālajā jeb cietuma tipa psihiatriskajā slimnīcā ir bijusi „pamatota, obligāta un tiesiska”.

Pat, ja prokurora atzinums ir pamatots ar mūsdienu psihiatru atzinumu, tad okupācijas varas jeb LPSR tiesas spriedumu tiesiskuma novērtējums, neņemot vērā Latvijas Republikas Satversmi, ir nepamatots un var kļūt grandiozs precedents. Iespējams, prokurora rīcībā ir nonākusi tā pati savulaik psihiatru ekspertu lietošanai izdotā speciālā instrukcija, kurā bija definēta „uzvedības dīvainību” un „murgainu ideju” izpratne, tomēr sabiedrībai, kurai nav pieejama šī instrukcija, prokurora akts paliek kā negaidīta un neizprotama padomju pagātnes atbalss.

* Dr. hist., LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieks

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

21

Zagšana un tautas vara

FotoPie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja viņu sagaidīja ar siltu smaidu, kas toreiz bija ļoti neparasti. Bārdainis uz letes nometa maisus un pateica, lai tajos saliekot visu, kas viņai ir. Svešiniekam, kas veikalā bija ienācis aiz neparastā pircēja, šķita, ka ir kļuvis par laupīšanas liecinieku.
Lasīt visu...

21

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

FotoIdeālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez visa tā cilvēkam piemīt tieksme sekot cildeniem un svētiem ideāliem. Cilvēks tic ideāliem un cenšas tos realizēt dzīvē. Ideālistiska pieeja parasti tiek slavēta, veicināta, atbalstīta, audzināta, skolota, ideoloģiski iedvesta. Ideāli vienmēr liecina par cilvēka apziņas attīstību un cilvēka morālo, estētisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.
Lasīt visu...

21

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

FotoNepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....