Iesaki rakstu: 
Kā zināms, sociālās tīklošanās platformās asas diskusijas izraisījis latviešu mākslinieka Kristiana Brektes gleznojums uz Rīgas 40. vidusskolas sienas, par kura aizkrāsošanu sākta parakstu vākšana vietnē “manabalss.lv”. Tā kā “Centrs Dardedze” jau 20 gadus iestājas par drošu bērnību un jebkāda veida vardarbības novēršanu pret bērnu, dalāmies mūsu pieredzē un pārdomās - vai šis mākslas darbs apdraud bērnus?
Pirmajā mirklī, redzot Kristiana Brektes gleznojumu, patiešām var iestāties mulsums – rodas jautājumi, kāda ir darba dziļākā nozīme un kāpēc tas redzams tieši uz skolas sienas. Nevaram noliegt, ka šāda vietas izvēle ir visai provokatīva, jo īpaši apzinoties šībrīža sakāpināto attieksmi pret dažādām ar ķermeni un seksualitāti saistītām tēmām daļā sabiedrības. Vai vietas izvēle ir diskutabla? Jā. Tāpat būtu noderējusi saruna ar skolu un vecākiem pirms gleznojuma tapšanas. Taču, ja mums patiešām rūp bērnu drošība un veselīga attīstība, ir vērts padomāt plašāk.
“Dardedzes” psihologi ikdienā strādā ar bērniem, kuri ir cietuši no vardarbības – emocionālas, fiziskas, seksuālas vai pamešanas novārtā. Bieži mūsu darbs ir palīdzēt izvērtēt, vai bērns ir cietis no vardarbības – vai bērnā noteikta rīcība ir atstājusi negatīvas sekas, kā, piemēram, grūtības koncentrēties, agresīva uzvedība, miega traucējumi, depresīvas izjūtas un citas. Ja mums tiek jautāts, vai šis darbs pats par sevi varētu bērnus traumēt, mūsu atbilde būtu – visticamāk, nē. Taču ir svarīgi kādu kontekstu šim attēlam radām mēs, pieaugušie.
Ja apmeklējam muzejus un mākslas galerijas, pamanīsim, ka kailums mākslā tiek atspoguļots visai plaši. Pat pastaiga pa Rundāles pili var izraisīt bērnā jautājumu, kāpēc teju katrā istabā uz griestiem ir redzami kaili cilvēki vai eņģeļi. Vai tāpēc vecākiem vajadzētu mulst, satraukties vai aicināt steigšus šos eņģeļus saģērbt? Droši vien, ka ne, un arī bērnus tas īpaši nesatrauc. Protams, daži mākslas žanri mums var šķist estētiskāki nekā citi, bet tas nenozīmē, ka mums nepatīkamos vajadzētu nosodīt vai aizliegt. Abstrakts krūts (vai četru krūšu) attēlojums pats par sevi bērnam nerada pāri un viņu netraumē.
Tai pašā laikā ir divas lietas, kas patiešām emocionāli ļoti ietekmē bērnu un būtiski palielina dažādus riskus. Pirmkārt, tā ir vecāku trauksme. Vecāku emocijas – satraukumu, bailes, dusmas – bērns pilnīgi noteikti jūt un dzīvo tām līdzi. Trauksme vecākos ceļ trauksmi bērnos. Un, otrkārt, bērnus riskam pakļauj pieaugušo radītas “tabu” tēmas – ja bērns redz un jūt, ka ir noteiktas tēmas, par kurām vecāki vai citi apkārtējie pieaugušie ļoti satraucas, mulst vai dusmojas, kā arī nosoda sarunas par tām, viņš saņem skaidru signālu – par šo nerunāt. Un tieši tas rada lielākos riskus bērnam ciest, piemēram, no seksuālas izmantošanas.
Ja vecāki un pedagogi jau no mazotnes izvairās runāt ar viņu par ķermeni, nosaukt visas ķermeņa daļas un aizliedz bērnam par noteiktām tēmām jautāt, bērns patiešām nerunās. Visticamāk, viņš sameklēs interesējošo “Google” vai “Youtube”, un tur atrastais būs daudz “krāšņāks” un bīstamāks par augstāk minēto mākslas darbu. Ja kāds būs viņam parādījis ko mulsinošu vai pat seksuāli aizskāris, bērns par to nestāstīs pieaugušajiem, jo zinās – tā ir aizliegtā tēma, par ko gaidāms satraukums, dusmas vai nosodījums.
Noslēpumainība rada augsni vardarbībai, turpretī atvērtas, mierīgas sarunas bērnu pasargā. Ir ārkārtīgi svarīgi bērna vecumam atbilstošā veidā runāt par jebkuru tēmu, kas bērnam interesē, radot savstarpējas uzticēšanās gaisotni jau no mazotnes. Bērna spēja runāt par jebko, kas viņam rada bažas, ir nesalīdzināmi svarīgāka viņa drošībai nekā “kauna izjūtas attīstība”.
Jā, iespējams, skolas siena nebija piemērotākā vieta šim gleznojumam. Taču tā ir mūsu izvēle - uztvert to kā “draudu bērna drošībai” un cīnīties vai uzlūkot to kā iespēju parunāties ar savu bērnu – ko viņš par šo darbu domā? Interesanti, ko viņš tajā redz? Kā, pēc viņa domām, atšķiras mākslas darbs no ķēpājuma uz sienas?
Ja vecākus satrauc tas, ka bērni interneta dzīlēs ir “pašmācības” ceļā jau atklājuši sev arī citus Brektes laikmetīgās mākslas darbus – izmantosim iespēju parunāties ar bērniem par to, kādas emocijas tas viņos raisa, kas šajos darbos piesaista vai atgrūž? Tas būs vērtīgs sākums sarunai par to, kā vispār bērnam atšķirt piemērotu saturu no nepiemērota, kaitējoša satura. Mēs parasti iesakām bērniem vadīties pēc izjūtām - ja tas bērnu satrauc un rada nepatīkamas izjūtas, vajadzētu šādu saturu izslēgt un pastāstīt par to vecākiem. Vienīgā problēma: ja vecāki no noteiktām tēmām izvairās, vai bērni stāstīs?
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
