Iesaki rakstu: 
Es uz šejieni pārcēlos no Rīgas pirms gadiem piecpadsmit. Savaldzināja mežs un iespēja dzīvot bez kaimiņiem, kas iepriekšējos 25, komunālajā dzīvoklī pavadītajos gados, bija radījuši vēlmi ikdienā iztikt bez svešu cilvēku klātbūtnes. Pa šiem gadiem ir pilnībā atjaunota un pārbūvēta vecā māja, labiekārtota apkaime pašiem tīkamā veidā – šajā īpašumā ieguldīts laiks, līdzekļi un sirds. Apliecinājums paveiktajam ir daudzie komplimenti no ārvalstniekiem, jogotājiem, draugiem un pārējiem ciemiņiem, kuri ir sajūsmā par plašo koka izmantojumu mājā, moderno vidi, labo auru.
Manai dzīvesvietai ir tikai viens trūkums – tā atrodas šosejas malā. Es apzinājos šo trūkumu jau īpašuma iegādes brīdī (toreiz tas bija kompromiss starp sapņu vietu un pieejamajām finansēm) un esmu ar to sadzīvojusi visus šos gadus.
Ziņu par šosejas A2 rekonstrukciju uztvēru vairāk pozitīvi – kuram gan nepatīk braukt pa labas kvalitātes ceļu, kā arī bija cerība, ka rekonstrukcija ietvers ne tikai braucamās daļas, bet arī pie ceļa dzīvojošo cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu – trokšņus slāpējošas sienas izbūvi.
Pirms mēnešiem četriem uzrakstīju vēstuli Latvijas Valsts ceļiem, kurā uzdevu jautājumu – vai pie mana īpašuma paredzēta sienas izbūve. No oficiālā e-pasta saņēmu vien saiti uz organizācijas mājas lapu (kuru biju izstudējusi pirms tam, atbildi uz savu jautājumu neatrodot), bet, iesaistot Twitteri un PR cilvēkus, tiku pie konkrētas atbildes – nē, tas nav paredzēts, jo izmaksā dārgi, bet Valstij naudas nav.
Labi. Es to saprotu un respektēju. Bet. Ja nav iespējas uzbūvēt žogu, lūdzu, necērtiet kokus! Egļu dzīvžogs, jasmīnu krūmi, dažas vecās ābeles un kļavas ir mans vienīgais aizsegs no tūkstošiem acu pāru, kas ik dienu brauc garām, no nerimstošā trokšņa, no izplūdes gāzēm.
Es izstaigāju visu apkaimi, izpētot gan jau izbūvētos ceļa posmus, gan cenšoties ar neprofesionāļa aci saprast, ko nozīmē sarkanie mietiņi, kas apsprausti ap manu māju, un zaļas atzīmes uz kokiem. Spriežot pēc jau rekonstruētā posma, tie nozīmē tikai vienu – visu koku nociršanu.
Es saprotu arī to, ka aiz šādiem lēmumiem stāv Burts, Pants un Likums. Par to, cik metri no ceļa centrālās ass ir Valsts īpašums, kas ar to var darīt to, ko grib. Un Projekts paredz, ka koki jācērt. Tas, ka ceļa būvniecībai tie reāli netraucē, ir cits stāsts. Tas, ka Citā Likumā teorētiski ir noteikts, ka “ja nepieciešams mazināt transportlīdzekļu izplūdes gāzu, trokšņu un citu kaitīgo faktoru ietekmi uz apkārtējo vidi un cilvēku, autoceļa aizsargjoslās izbūvē īpašas konstrukcijas vai izveido koku un krūmu rindu stādījumus (dzīvžogus).” Kurā brīdī un kurš nosaka šo “ja nepieciešams”? Darbu pasūtītājs? Projektētāji? Valsts? Es esmu Valsts?
Es negribu dzīvot uz šosejas, un es negribu iet dzīvot citur (man to neviens arī nav piedāvājis). Pat, ja līdz šādai versijai nonāksim – esošo īpašumu nevarēšu pārdot ne tuvu tiem līdzekļiem, kas šeit ieguldīti. Vai man to kāds kompensēs – šaubos. No tā visa var izbēgt pavisam vienkārši – nenocērtot kokus ap māju.
Baidos, ka oficiālām vēstulēm vairs nav laika, jau šodien dzirdēju zāģu un trimeru skaņas ne pārāk tālu skanam. Es nevaru arī pieķēdēties pie kokiem un gaidīt zāģus, jāiet uz darbu.
Es nezinu, ko darīt. Mani mīļie draugi medijos, juridiskajos birojos, varbūt pat Valsts Ceļos vai citā Varenā Institūcijā? Varbūt jums ir kāda doma, ideja, ieteikums?
Pārpublicēts no https://mugursoma.lv/
Attēlā – Latvijas Valsts ceļu valdes priekšsēdētājs Jānis Lange
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
