Vai mēs vēlamies tādu premjeru, kas baidās, nespēj vai nesaprot nepieciešamību atbildēt par saviem darbiem? Droši vien, ka nevēlamies gan
Jāzeps Baško18.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Žurnālistu asociācija pirms nedēļas publiski aicināja ministru prezidentu Krišjāni Kariņu neizvairīties no priekšvēlēšanu debatēm. Dažas dienas vēlāk sarunā ar Delfi žurnālisti valdības vadītājs savu atturību skaidroja ar Jaunās vienotības (JV) valdes lēmumu nepiedalīties debatēs, kurās piedalās Aivars Lembergs kā Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) premjera amata kandidāts, kā arī ar repliku par Jāņa Dombura vadītajiem raidījumiem.
Kariņš pastāstīja, ka vairākas reizes nedēļā runājot ar presi, viņa intervijas parādoties avīzēs un žurnālos. Delfi raidījuma veidotāji tad parādīja klipiņu, kas lika nodomāt, ka četru premjerēšanas gadu laikā no visiem intervētājiem Kariņš iespējams visvairāk ir iecienījis sava biroja darbiniekus, kuri piemīlīgi jautā, kā viņam viss tik labi padodas.
Kā jau tika rakstīts iepriekš, sabiedrisko mediju rīkotie politisko diskusiju raidījumi vilinoši var šķist tikai tiem, kurus uz tiem neaicina vai kuri ir mierā ar modernajiem cirka noteikumiem. Taču vai tas ir pietiekams iemesls, lai valdības vadītājs nepiedalītos vēlēšanu kandidātu “dzīvajā” vētīšanā blakus citiem kandidātiem?
Uz pārmetumiem, ka Kariņš baidās no konfrontācijas, premjera atbalstītāji lepni norāda uz neseno interviju BBC radio raidījumam HARDTalk. Taču angļu valodā notikusī intervija nebija īpaši aktuāla Latvijas vēlētājiem. Izņemot, protams, tos, kuriem Latvijas tēls ir svarīgāks par reālo Latviju. Viņiem bija patiešām, ko nopriecāties, dzirdot, kā Kariņš svešā mēlē runā raitāk un saturīgāk nekā latviski. Noteiktās aprindās šādas iemaņas ir augstā vērtē.
Taču pārējiem sāk kristalizēties viens konkrēts jautājums. Vai Kariņš pēdējos gados vispār ir piedalījies kādā publiskā, televīzijā pārraidītā diskusijā vienā studijā ar saviem tiešajiem politiskajiem oponentiem?
Latvijas Mākslas akadēmijas 2018. gadā rīkotajās premjera amata kandidātu debatēs pirms 13. Saeimas vēlēšanām, atbildot uz jautājumu par varaskāri, Krišjānis Kariņš atzinās, ka no vienas puses viņam nav “nekādu problēmu runāt publikas priekšā”, bet no otras — lai politikā kaut ko paveiktu, esot jāiesaistās, un tāpēc viņam esot jāpārvar sevi, jo pēc dabas viņš visu gribot darīt “mierīgi un klusi”. Priekšvēlēšanu laikā vaļsirdīgāku atzīšanos bailēs no konfrontācijām grūti iedomāties.
Kopā ar Kariņa kungu pie galda šajā sarunā sēdēja vēl septiņi premjera amata kandidāti, to skaitā visu dzēlīgi komentējošais Aldis Gobzems. Par Kariņu radās iespaids, ka viņu no domas izsit jebkura negaidīta replika vai smīkņāšana fonā. Starp citu, tās bija tās pašas slavenās debates, kurās vairāki vīri, arī Kariņš, sarunāja cēlas lietas par demokrātiju un tad divus gadus vēlāk paši to visu paslaucīja zem tepiķa.
Lai tur vai kā, izvēle nepiedalīties priekšvēlēšanu debatēs, ja tajās piedalās nevainīguma prezumpcijas joprojām aizsargātais Aivars Lembergs, ir visai raksturīga 13. Saeimā un Kariņa valdībā valdošajai izpratnei par demokrātiju. Neaizmirsīsim, ka tieši šī Saeima nolēma, ka var uz laiku atņemt mandātu tautas vēlētiem priekšstāvjiem, kas nebija izdarījuši nevienu noziegumu un nekādi neapdraudēja nedz parlamenta darbību, nedz valsts drošību. Līdzīgā garā Latvijas Republikas valdības vadītājs tagad uzskata, ka viņš drīkst diktēt, kas piedalīsies nākamās Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu debatēs.
Acīmredzot JV valdei un Kariņa kungam nav dārgs Satversmē garantētais vēlēšanu vienlīdzīguma princips un tā vienlīdzīgo iespēju apakšprincips. Bet nebrīnieties, ja viņi nesapratīs, kur ir pārkāpums. Tāpat kā nevienu taču nespieda potēties (bet nemaz ij neceriet strādāt pretējā gadījumā), tā neviens nav spiests neaicināt Lembergu.
Un tādējādi neviens nav spiests ierobežot ZZS tiesības uz vienlīdzīgumu šī saraksta iespējās pārstāvēt sevi valsts finansētajos un subsidētajos medijos. Nē, tā ir jūsu pašu izvēle neaicināt Lembergu, lai dabūtu Kariņu. Ja ceturtā vara grib pieprasīt no premjera atbildēt par iepriekšējiem četriem gadiem visu vēlētāju priekšā tiešraidē ar politisko sāncenšu klātbūtni, izpildiet premjera prasību!
Krišjānis Kariņš, kura valdības deklarācijas astoņiem punktiem kā mērķis bija norādīts mazināt sociālo atstumtību, konsekventi turpina uzskatīt sevi par tikai vienas tautas daļas premjeru. Tās tautas daļas, kura ir ar mieru ierobežot oponentu politiskās līdzdalības tiesības.
Vai mēs izdarām pārāk plašus secinājumus? Pretēji Delfi žurnālistei stāstītajam, ka viņš kritiku uzklausa un visiem ir tiesības tādu paust, brīdī, kad Kariņa valdībai visvairāk derēja saklausīt atšķirīgas balsis, viņš ierobežoja pulcēšanos protestiem brīvā dabā līdz 10 cilvēkiem. Vēl kādu laiku pirms tam daži tūkstoši neatļautā protestā pulcējās Rīgas centrā, arī zem valdības mājas logiem. Bija velti gaidīt bailīgā premjera iznākšanu laukā pie sanākušā pūļa.
Šis bija labākais laiks Kariņa premjerēšanai, jo šajā laikmetā nekāda drosme nebija vēlama un bailes no konfrontācijas netika uzskatītas par trūkumu. Nedrīkstēja taču likt pēc zaķpastalas izskatīties prezidentam Egilam Levitam, kurš bija savu tautu nosaucis par mazāk racionālu salīdzinājumā ar citām Eiropas tautām un protestu laikā izmanīgi aizceļojis nenozīmīgos komandējumos.
Kovids bija lielisks iegansts, lai izvairītos no MK sēdēm klātienē vai lai sadarbības partnerus turētu drošā attālumā. Kad izglītības darbinieku arodbiedrības vadītāja kādā valdības sēdē attālināti ziņoja par 5000 pedagogu aptaujas rezultātiem, proti, kā viņi iebilst MK plānotajiem ierobežojumiem darbam skolās, Kariņš un vairāki ministri netraucēti uzjautrinājās savos telefonos. Attālinātais režīms bija kā radīts Kariņa temperamentam un priekšstatiem par varas attiecībām ar tautu. Drošā attālumā un ar skaļruņa izslēgšanas pogu.
Atturēšanās no viedokļu sadurēm ar oponentiem un bailes no nonākšanas jautājumu krustugunīs priekšvēlēšanu gaisotnē nav nekas Krišjānim Kariņam ārkārtējs. Ja Krišjānis Kariņš nepieprasa ierobežot kāda cita Satversmē paredzētās tiesības, viņam ir visas tiesības neiet uz debatēm bez jebkādiem paskaidrojumiem.
Ja cilvēks negrib atbildēt par padarīto, lietā nav dziļi jārokas — tāds nu šis politiķis vienkārši ir. Mums ir iespēja viņu atbalstīt, bet ir arī iespēja vēlēties demokrātiskajai iekārtai piemērotāku premjeru. Vai mēs vēlamies tādu premjeru, kas baidās, nespēj vai nesaprot nepieciešamību atbildēt par saviem darbiem? Droši vien, ka nevēlamies gan.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
