Vai Mozgis „Stradiņu” valdē būs viņa „civilsievas” uzņēmuma jaunais „veiksmes stāsts”?
PIETIEK01.08.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Slimnīcu iekārtu iepirkumos pēdējos gados galvenokārt uzvar viena firma,” – tā 2009. gadā rakstīja laikraksts Diena, saistībā ar tolaik Dzintara Mozga vadīto Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu minot uzņēmumu Arbor Medical korporācija, kura lielākā īpašniece Dace Rātfeldere tika nodēvēta par Mozga civilsievu. Tagad, kad Mozgis ar jaunās veselības ministres svētību tiek „bīdīts” uz vakanto valdes locekļa vietu P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, uzmanību pievērš fakts, ka jau pašlaik Rātfelderes uzņēmums ir šīs slimnīcas piegādātājs, - pēc Mozga apstiprināšanas vadošajā amatā tas varētu kļūt par acīmredzamu interešu konflikta un korupcijas aizdomu objektu.
„Šo „uzvaru” pamatā vienojošie redzamie faktori ir vismaz divi - sadarbība ar attiecīgās slimnīcas speciālistiem vai ģimeniskas attiecības ar slimnīcas vadītāju,” – tā medicīnas iekārtu un preču piegādātāja Arbor fantastisko veiksmi Bērnu slimnīcas iepirkumos pirms nepilniem septiņiem gadiem aprakstīja Diena, savukārt Mozgis apgalvoja, ka kā slimnīcas vadītājs neesot pieņēmis vai iespaidojis iepirkumu komisijas lēmumus, savukārt saistībā ar Rātfelderi „nevēloties komentēt un publiskot savu privāto dzīvi”.
Iepirkumu uzraudzības biroja dati rāda, ka pēdējā gada laikā Rātfelderes uzņēmums ir ieguvis virkni salīdzinoši nelielu „Stradiņu” iepirkumu, taču tie nav bijuši tik nospiedošā vairākumā, salīdzinot ar pārējiem piegādātājiem, kā tas bija Bērnu slimnīcas laikos, kad to vadīja Mozgis un kad Arbor iepirkumi bija miljonos vērti, - nu runa ir tikai par desmitiem tūkstošu eiro.
Ultrasonogrāfijas sistēmas iegāde par 103 897 eiro, EEG un EMG piederumu piegāde par 35 595 eiro, medicīnas iekārtu piegāde par 9 800 eiro un 12 770 eiro, otoakustisko emisijas audiometru kohleārās funkcijas noteikšanai jaundzimušajiem piegāde par 9 600 eiro, diatermokoagulatoru piegāde par 12 060 eiro, elektrokardiogrāfu piegāde par 11 225 eiro – tas ir bijis viss Arbor iepirkumu guvums „Stradiņos” pēdējā gada laikā (turklāt daļa kopā ar citiem piegādātājiem). Taču viss var mainīties, slimnīcas valdes locekļa (un varbūt pat valdes priekšsēdētāja, kā liecina Pietiek informācijas avotu izteikumu) amatā nonākot Mozgim.
Pats Mozgis gan atšķirībā no 2009. gada apgalvo, ka ar Rātfelderi kopā nedzīvojot, - publicējam nelielu pirmdien notikušu sarunu:
- Jūs jau visu esat sarakstījusi, ko jūs vēl gribat? Vai es varēšu arī jums uzdot jautājumus?
- Jā, kāpēc gan ne? Kurš pirmais uzdos jautājumus?
- Nu, sāciet, jūs zvanījāt.
- Jūs tagad startējat uz Stradiņa slimnīcas valdes locekļa, priekšsēdētāja amatu. Jūsu neoficiālajai dzīvesbiedrei piederošā firma veic ievērojamas piegādes Stradiņa slimnīcai. Vai tas nebūs interešu konflikts, par ko jūs jau reiz esat sodīts?
- Man ir jautājums, kuras manu radinieku firmas? No kurienes jūs esat ķērusi, ka mana dzīvesbiedre ir minētā sieviete? Kurā vietā?
- Tas ir izlasāms medijos.
- Iespējams, ka mēdz būt arī kļūdas medijos. Es nedzīvoju kopā ar šo sievieti.
- Mediji raksta, ka viņa ir jūsu civilsieva.
- Tas ir forši, ka viņi tā raksta. Mediji arī raksta, ko es domāju. Bet es nemaz to nedomāju. Es neesmu ne aizdomās turamais, ne tiesas procesā kaut kādā veidā apsūdzētais. Viss tiesas process jau ir beidzies, ne tur ir kāda izlaupīšana bijusi, nekas. Tā tiesa ir kaut kur iestrēgusi. Tad kāpēc es nevarētu startēt?
- Un jūsu jautājumi?
- Interesanti, kāpēc jūs rakstāt par manām domām? Kā jūs viņas zināt? Un jūs man zvanāt uz privāto telefonu, to es pats apmaksāju. Tas nav valsts apmaksāts. Mēs varētu arī nerunāt par šiem jautājumiem. Tas nebūs patiesība par dzīvošanu kopā ar šo sievieti. Es dzīvoju kopā ar dēlu...
Tiesa, Lursoft dati rāda, ka interešu konflikta un koruptīvas situācijas ēna pār Mozgi paliks arī tad, ja viņš ar Rātfelderi patiešām vairs nedzīvo kopā divos apvienotos dzīvokļos Mazajā Nometņu ielā: SIA Arbor Medical Korporācija 8,33% saskaņā ar Lursoft datiem joprojām pieder 1969. gadā dzimušajai Sigitai Kalniņai. Viņa ir Mozga māsa.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
