Vai nāks Piektais gads?

Laiks, kad likuma valoda kļuvusi par šifru, aiz kura slēpjas zagšana.

Laiks, kad nācijai liek maksāt par savu pazemošanu. Apsveicu, kungi un dāmas, - mums ir gods un izaicinajums būt šajā laikā, kuru dziesma sola, - vēl nāks Piektais  gads... bet vai asins lietus līs?

Valsts kā projekts – kad misija ir pārdot

Valsts vairs netiek uztverta kā garīga vienība, kā sabiedrisks līgums, kuru nācija noslēgusi savām interesēm. Tā ir kļuvusi par uzņēmumu, kas kalpo likumīgi noslēgtai politmafijai, par nodokļu fermu, kur cilvēks ir aktīvs - persona no reģistra.

Latvijā mēs to redzam: administrācija aizstāv nevis tās pamatiedzīvotājus, bet iebraucējus un ārvalstu intereses, valsts vairs neveicina dzīvību, bet reglamentē to, valsts vairs neapvieno, bet šķeļ – dzimumos, statusos, viedokļos.

Latvijas vēsture (1905. gads, 1917., 1940., 1991.) liecina, ka brīžos, kad plaisa starp sabiedrības daļām kļūst nesamierināma, notiek lūzumi.

Dialektiskais materiālisms ir pasaules uzskats, kas skaidro sabiedrības, dabas un domas attīstību kā nepārtrauktu procesu, kas notiek caur iekšējām pretrunām, konfliktu un to pārvarēšanu, kur visa pamatā ir matērija, nevis gars vai ideja. Tas nav atcelts un ir vēsturiski vairākkārt pierādījies.

Kad valsts (kā administratīvs pārvaldes projekts) kļūst par mehānismu, caur kuru neliela ļaužu grupa sistemātiski izsaimnieko kopējo mantu, izsūc parējos un uzspiež tai saistības bez pašas pienākumiem pret sabiedrību, projekts “valsts” zaudē savu leģitimitāti. Tad arī sāk darboties destruktīvais cikls:

Vēsturiskais cikls:

Izsaimniekošana un parazitēšana →

Vara izmanto valsti kā ieņēmumu avotu: privatizācijas, subsīdiju izzagšana, piespiedu nodevas, “zaļie kursi”, karantīnas režīmi, "eiroprojekti" utt.

Tautas neapmierinātība, neticība un morālais sabrukums →

Sabiedrība vairs nejūt lojalitāti pret šo varu, pieaug nihilisms, pasivitāte vai naids.

Kontroles pastiprināšana un represijas →

Režīms sāk cenzēt, sodīt, novērot, kontrolēt (digitālie ID, biometrija, mediju kontrole).

Eksplozija – karš vai revolūcija →

Kad sistēma vairs nespēj sevi uzturēt un nav ko zaudēt – rodas “revolucionārā situācija”.

Kāpēc “valsts” tiek nomainīta ar karu?

1. Kara loģika – tā ļauj pārstartēt “spēles laukumu”

Karš iznīcina iepriekšējās saistības (parādus, pensijas, līgumus).

Tas rada telpu jaunas iekārtas ieviešanai, ko nosaka uzvarētājs.

2. Revolūcija – režīma maiņas metode bez ārēja iebrukuma

Vairumā ārēji vadīts iekšējs konflikts, kur atbalsts tiek ieguldīts kontrolējamās marionetēs, lai ar  jaunu “revolucionāru” rokām, kas bieži atkārto vecos grēkus ar citu seju (Atmoda, Oranžās revoūcijas, Maidans), turpinātu dīrāt lumpenu, bet ir izņēmumi...

Kad tautas pacietība izsīkst: Ekvadora, Paragvaja, zapatisti

Ekvadora – zeme, ko gadiem tirgoja korumpēti prezidenti, atļaujot ārvalstu korporācijām izsūkt naftu no Amazones zemes, kamēr paši iedzīvojās greznībā.

Kad tauta beidzot aizšķērsoja ceļus, ieņēma galvaspilsētu un Kičvu cilšu vecajie stājās valdības priekšā, vara salūza. Tikai no apakšas nācis spēks spēja atturēt valsts sabrukumu no kara.

Paragvaja – pēc nežēlīga diktatora Stresnera režīma arī šeit tautas atmoda nāca no laukiem, no zemes, no “sin tierra” (bezzemnieku) kustībām, kas organizējās ārpus partiju sistēmas, prasot taisnīgumu un zemi.

Zapatisti Meksikā – mazi cilvēki ar maskām, bet skaidru un stingru skatienu. Viņi nenogāza valdību, bet uzcēla savu pasauli, kur pastāv pašpārvalde, kopienu padomes, izglītība bez indoktrinācijas un tiesas, kas spriež saskaņā ar saprātu un taisnīgumu.

Zapatisti nesaka: “Nost ar valsti!” Viņi teic: “Mēs esam pašnoteikta sabiedrība un neesam tirgojami. Mēs nerunājam iebrucēju valodā.”

Kontrasts: Islande – klusā revolūcija

Un tad ir Islande – maza tauta, kas pēc 2008. gada krīzes neizvēlējās upurēties par banku kļūdām, kā to darīja Latvija.

Islande neļāva ārvalstu investoriem diktēt noteikumus, bet apsūdzēja banku vadītājus, atteicās no parādiem, pārskatīja konstitūciju un realizēja tiesības pašnoteikties – spriest pašai par sevi – referendumu ceļā.

Bez asinīm. Bez partizāniem. Ar sabiedrības pašcieņu un vienotību.

Patiesībā mēs esam pārdzīvojuši (norijuši) vairākas revolucionāras situācijas, kas rada pašiznīcinošu imunitāti un paaugstina izturamo ciešanu slieksni, tuvinot mūs dziesmas prognozei.

Privatizācija un naudas reforma (1991–1995)

Pēc "neatkarības atjaunošanas" tautai tika solīta brīvība un iespēja piedalīties valsts atjaunošanā. Tā vietā sekoja...

Privatizācijas afēra, kur padomju uzkrājumi, tautas kopīpašumi un uzņēmumi tika izrēķināti kapeikās un pārdoti partiju radiniekiem, nomenklatūras aģentiem un Rietumu fondiem.

Naudas reforma, kur vecā rubļa uzkrājumi izkusa hiperinflācijas liesmā – tie, kam bija, vairs neko nenozīmēja, un tie, kam nebija, kļuva par “tirgus upuriem”.

Tauta tika ne tikai atlaista no darba, bet arī padarīta par svešas sistēmas vergu.

Banka Baltija (1995)

Parastie cilvēki turēja tur savus vienīgos ietaupījumus un ticēja, ka brīvā tirgus pasaule ir godīga. Bet Banka Baltija bija piramīda ar politisku jumtu, kas sabrūkot izputināja ap 130 000 cilvēku uzkrājumus.

Kā jums šķiet – vai tās īpašnieki ir saņēmuši nabadzības triecienu kā tūkstošiem viņu apkrāpto? Valsts tolaik neizglāba tautu – valsts radīja drošas ļaužu ekspluatācijas sistēmu.

Parex banka un tās patiesā cena (2008)

Mēs maksājām nevis miljonus, bet 7,5 miljardus eiro – par shēmām, kuras veidoja tie, kuri tusēja ar premjeriem, rakstīja likumus un sponsorēja partijas. Parex bija nevis banka, bet maiss bez dibena, kurā tika sagrūsti mūsu līdzekļi, lai saglābtu pašu finanšu mafijas režīmu.

Un tas viss tika nosaukts par “valsts interešu aizsardzību”.

Covid-19 un digitālās kontroles uzbūve (2020–2023)

Covid afēras aizsegā tika:

iznīcināti tūkstošiem uzņēmumu;

izsaimniekoti 4 miljardi, no kuriem liela daļa aizgāja algoritmiem, sertifikātiem, testiem, potēm, "konsultantiem" un "sadarbībai ar medijiem";

ieviesti precedenti cilvēka brīvību ierobežošanai – bez tiesiskuma un atbildības par kaitējumu.

Bet, kad viss norima, neviens no melotājiem un varas izpildītājiem tika saukts pie atbildības vai kaitējuma atlīdzināšanas. Jo mērķis tika sasniegts: tauta pieradināta pie verga rāmja.

Ukrainas karš un “aizsardzības” miljardu slogs (2022–...)

8,5 miljardi aizsardzībai – vēl vairāk parādu maksājumu. Vēl pirms valsts aizvērusi visas slimnīcas un iespēju tikt pie ārsta līdz nāvei, tiks pirkts radars un raķetes, kas spēj nogalināt bērnus un sirdsapziņu.

Šie aizņēmumi nabadzīgākajai Baltijas valstij tika piespriesti kā liktenis – bez referenduma, bez diskusijas, bez maksātāju piekrišanas.

Vai radīsim mieru un labklājību?

Mēs esam vēl vienās krustcelēs. Mēs dzīvojam laikā, kad režīms liek cilvēkiem aizmirst savu pašnoteikšanos – piespiež pakļauties digitālai verdzībai, biometrijai, kolektīvām vainām un zaļā kursa teroram. Mūs dzen projām, pārdod zemi, bērnus atdod ideoloģijām, bet pašus piespiež klusēt un savstarpēji sarīda. Bet klusums nav miers. Un šis klusums briest. Mūsu dusmas tiek novirzītas uz kebabiem un seksuāli nobīdītiem, mentiem un putiniem, trampiem un citām lellēm. Bet tas darbojas arvien mazāk. To cilvēku īpatsvars, kuri sāk redzēt aiz "mūsu valsts" sarkanbaltsarkanās maskas koloniālās administrācijas (kolabora)cionisma seju, ikdienā progresē.

Vai mēs turpināsim spēlēt spēli, kur galdu kontrolē citi?

Nē. Ir jāatsakās. Mums nav jāgaida vēl viena "revolūcija", kur vieni karogi nomaina citus, bet būtība paliek. Mums jārada tas, kas pieder nevienai partijai, nevienam fondam, nevienam “konsultantam”mbet mums pašiem.

Pašvaldītas kopienas, kur noteikšana ceļas no cilvēka uz augšu, nevis no "ministra" tiek virzīta apkārtējiem;

Jauna sabiedrība – bez bērnunamiem, veco ļaužu pansionātiem un ārējiem ideologiem, kur cilvēks nav vergs, bet līdzradītājs.

Nobeigums – mēs spējam būt radoši un esam varoši

Ko darīt, lai pārrautu šo ciklu?

Vēsture rāda – tikai tad, ja sabiedrība savlaicīgi veido alternatīvu sabiedrisko struktūru, tā spēj novērst asinsizliešanu un uzurpāciju:

- Amerikas kolonisti – izveidoja savas sapulces, deklarācijas un galu galā Konstitūciju, pirms dumpja.

- Latvijas Pilsoņu kongress – bija piemērs mierīgai alternatīvai, kas diemžēl tika neutralizēta.

- Zapatisti (Meksikā), Rojava (Sīrijā) – izveidoja paralēlu pārvaldi, kas nodrošina sociālo kārtību ārpus valsts.

Nevis sacelšanās pret, bet radoša veidošana. Tas ir vienīgais veids, kā pārtraukt kārtējo "revolūcijas uzvaru", kur pēc tām pie varas nonāk tie paši vai vēl ļaunāki.

Rīcības soļi šodien:

Atzīt, ka šis valstiskais projekts vairs nav mūsu.

Sākt pašorganizēšanos – vietējā, bezpartijiskā, leģitīmā veidā.

Radīt alternatīvu taisnīgas pārvaldības modeli – tautvaldības, padomju vai tiešās pārstāvniecības principā.

Veidot neatkarīgu informācijas telpu un apmācīt sabiedrību domāt tiesiski, vēsturiski un stratēģiski.

Kad valsts zaudē savu deklarēto misiju, tā vairs nav svēta. Svēta ir nācija, kas pieceļas vīrišķībā un pašcieņā. Kas paceļ pašnoteikšanās karogus nevis partiju, bet dzīvības, atmiņas un radošas nākotnes vārdā. Jo tikai tauta, kas iepazinusi vilšanos, spēj atšķirt patiesību no ilūzijas. Un tikai tauta, kas vēl nav nomirusi, spēj piedzimt no jauna.

Novērtē šo rakstu: