Iesaki rakstu: 
Vairākas dienas par šo jautājumu neizteicos, jo gaidīju, ka skandāls olimpisko spēļu sieviešu boksā tiks atrisināts vienkāršā un loģiskā veidā – tiks publiskoti skaidri pierādījumi, kas apstiprina vai noliedz, ka ringā sievieti sitis vīrietis. Diemžēl nesagaidīju. Un tas liek domāt, ka ir noticis tieši nepieņemamais scenārijs.
Ļoti daudzus savas dzīves gadus esmu veltījis cīņas mākslai. Personīgi uzskatu, ka sievietēm cīņas sports (ja neskaita pašaizsardzības iemaņas) nav piemērotākā nodarbe, tomēr, ja nu reiz tas notiek, tad tikai un vienīgi sieviešu dzimuma ietvaros.
Cīņas sports ir brutāla sacensība, kurā liela nozīme ir spēkam, masai, ķermeņa uzbūvei. Tas nozīmē, ka sievietes un vīrieša konkurencē priekšrocības un pārākums būs vīrieša pusē.
Jau pats fakts, ka vispār notiek kaut kāda apspriešana par dzimuma piederību, liecina, ka šāds turnīrs bija nepieļaujams! Nav svarīgi, vai šeit runājam par kādu iedzimtu īpatnību vai pašidentifikāciju!
Ja tiek ignorēts šis pašsaprotamais, bioloģiskais nosacījums, tad mēs nonākam līdz pilnīgam absurdam. Tad varbūt mums jāatceļ Stambulas konvencija, jo sist sievietes tagad ir olimpisks sports? Varbūt policijai sievu sitēji nevis jāsoda (jo īpaši, ja paspējuši uzvilkt mugurā kleitu), bet jānodod Starptautiskās olimpiskās komitejas rīcībā? Nešaubos, ka varētu gūt panākumus visās svara kategorijās! Vai varbūt tad atcelt visā sportā dalījumu dzimumos, ikdienā – ģērbtuvju un tualešu dalījumu?
Var tikai pabrīnīties, cik ļoti dažādie “sieviešu tiesību aizstāvji” vai nu klusē, vai “ģeniāli” konstruē alternatīvo realitāti, kurā viss ar šo “sieviešu” cīņu esot kārtībā, apsaukā tos, kas atļaujas norādīt, ka bioloģijā ir tikai divi dzimumi.
Bez visām konvencijām un gudras moralizēšanas katram, kurš kaut nedaudz baudījis normālu audzināšanu, ir skaidrs, ka sievietes ir saudzējamas un sargājamas.
Mūsdienu kreisi liberālās idejas ved mūsu civilizāciju purvā. Sagrauj vīrišķību un skaistu saukļu aizsegā atņem sievietēm viņu tiesības, kropļo mūsu jaunās paaudzes pasaules izpratni. Ceru, ka piedzīvošu laiku, kad starptautiski tiks tiesāta arī komunisma ideoloģija un tās mūsdienīgā versija - progresīvisms.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
