Vai pandēmijas aizsegā vara mēģinās „izstumt” „feodāļu likumu” un kadastrālo vērtību?

Problemātika

Ārkārtas situācijas ilgstoša uzturēšana ir „ārkārtīgi izdevīgs” instruments varas mazspējas un muļķību piesegšanai daudzās jomās. Vara drīkst atļauties nedarīt vispār neko un aizbildināties ar „ārkārtumu”. Tautas paruna saka, ka vienkārši slinks muļķis pie stūres ir drāma, bet slinks muļķis ar iniciatīvu - tā jau ir traģēdija. Traģiskākās nozares šaizemē šobrīd ir jau „ar iniciatīvu sagrautā” ekonomika un „varas izspēkotā” izglītība.

Šīm abām nozarēm vajadzēja būt šīs valsts nākotnes labklājības pils stūrakmeņiem.Nu akmeņi ir sadrupināti un izkaisīti smiltīs. Labklājības pils vīzija tautiešu sapņos sadalījusies „neredzamās domājamās daļās” un izkūpējusi skurstenī. Ātrajos pabalstkredītos notērēto naudu ar procentiem atmaksās vēl mūsu mazmazbērni.

Tāda nu reiz ir vispārējā situācija šaizemē.

Tagad tālāk jau par konkrētām ilgstošām nejēdzībām šaizemē.    

Turpat blakus pandēmijai veģetē un plaukst „jauktā [dalītā, sadrupinātā] īpašuma [dokumentu]” problemātika jeb „zemes baronu” zemes domājamo daļu iznomāšanas vieglās peļņas bizness. Zemes iznomāšanas „Kovids” mūs šaizemē neatstāj jau 30 (trīsdesmit) gadus. Arī „zemes baronu” peļņa no „domājamo daļu” iznomāšanas nāk ar maksimumiem, noplakumuem un jauniem „viļņiem” pavisam līdzīgi kā šodienas „ārkārtas” Covid-19.

Savā saturā un būtībā arī šī ir „varas [piespiedu] izspēkotā” ekonomikas apakšnozare - padomju laikā būvēto dzīvokļu māju un to dzīvokļu joprojām vēl 2021.gadā nepabeigtā privatizācija. Tās pabeigšanai vajadzēja notikt jau pirms 20 (divdesmit) gadiem vienlaikus ar pārējām Austrumeiropas valstīm, iebetonējot šīszemes tautas labklājībā vismaz vienu stabilitātes stūrakmeni (kas līdzīgi kā ekonomikas stūrakmens ir sadrupināts, jālīmē kopā no kripatām un jālāpa caurumi satrunējošā maisā [likumos]).

Faktiski jau pēc savas vietas un piekritības mājokļi un to privatizācija piederas Ekonomikas ministrijai (EM). Likumdevēja un valdības krēslos saskaitīju turpat vai desmit bijušos ekonomikas ministrus. Taču viņu absolūtā pasivitāte un piedalīšanās likumos par dzīvokļiem iegrozīt „zemes baronu” peļņu palielinošas normas rosina pamatotas aizdomas, ka viņi/viņas tajos krēslos iesēdušies ar nolūku nosargāt savu lielo noslēpumu, ka viņi savā EM-laikā „neko labu dzīvokļu privatizācijas nozarē nav izdarījuši”. 

Šīszemes paradokss izpaužas apstāklī, ka pašreizējais „privatizācijas ministrs” ir šīs „sadrumstalotā īpašuma problemātikas” vienaudzis, kurš „problemātikas celmlaužu pirmo varoņdarbu ērā” vēl bija bērnudārza gados un par „sajaukto privatizāciju” un „sadrumstaloto īpašumu” nez vai interesējās. Šobrīd pēc „privatizācijas ministra” nu jau turpat gadu  ilgās valdīšanas nozarē noprotams, ka tādi 30 gadus veci uzdevumi kā dzīvokļu privatizācija ministra priekšstatā visticamāk varētu būt jau sen noieta un stipri tāla vēsture, kas uz šodienas „aktualitātēm” Ekonomikas ministrijā (EM) jau nu gan nekādi nevarētu attiekties.

Uz to tieši norāda Ekonomikas ministrijas (EM) padotībā esošās Privatizācijas aģentūras (PA) jau diezgan pasenā pārdēvēšana citā nosaukumā [Publisko aktīvu pārvaldītājs „Possessor”]. PA vadītāja izteicieni presē skan ar aicinājumu „pāršķirt privatizācijas lappusi” uz „jauniem uzdevumiem”. Ar to arī saprotams, ka gan EM kā par privatizāciju atbildīgā ministrija, gan tās padotībā esošā PA jeb tagad jau „posesors” ir patvaļīgi noņēmuši no EM atbildību par dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanu. Tā jau šaizemē notiek.

Jāsaka gan, ka māja Ūnijas ielā 24 dzīvokļu īpašnieku pārvaldīšanā nonāca nevis no pašvaldības Komisijas, bet gan tieši no PA. Tur PA kā privatizētājs māju nodeva vispār bez mājas zemesgrāmatas (!?) un tagad bēguļo ar „posesora” nosaukumu, domādams, ka tādējādi noslēpsies ar visām savām blēdībām un nolaidībām. Skaitās, ka „privatizēja”  180 dzīvokļu māju ar „mājas daļām” pat uz divu dažādu svešu zemes īpašnieku „zemes gabalu daļām”, kuras gan PA zemesgrāmatā nevīžoja ierakstīt. Un vai gan tādu „objektu” saprātīgs pilsonis atļausies nosaukt par „privatizētu”? Bet PA vadītājs „privatizācijas lappusi jau ir pāršķīris”, ar ko jaunajam ekonomikas ministram kā privatizācijas ministram būtu jāsaprot, ka dzīvokļu privatizāciju PA „jau sen pabeigusi”.

Ar neatskaitīšanos par dzīvojamo māju privatizāciju EM un PA ir patvaļīgi izsvītrojuši ministrijas nolikumā noteikto uzdevumu kontrolēt un pārraudzīt privatizācijas procesus valstī, ueskaitot dzīvojamo māju privatizāciju. Vismaz mājā Ūnijas ielā 24, Rīgā EM un PA savu darbu nav līdz galam padarījusi. Līdz ar to EM un PA kalpo kā inkubators tādiem „cālīšiem” kā „zemes baroni” (jaunfeodāļi un/vai „zemes OIK-i”). Un vai gan premjeram var ienākt prātā paprasīt „privatizācijas ministram” (EM), vai un kad „privatizācijas process” valsts īpašuma dzīvokļu mājās ur vai nav pabeigts. To viņam neienāca prātā paprasīt arī PA direktoram, kad pats pašreizējais premjers sēdēja ekonomikas ministra krēslā (2004.g. 2.decembris - 2006.g.7.aprīlis). Tieši ap to laiku PA itkā „pabeidza” mājas Ūnijas-24 „privatizāciju” - bez mājas zemesgrāmatas ar „mājas daļām” uz diviem dažādu svešu zemes īpašnieku „zemes gabalu daļām”.

Bet ko nu te sūkstīties šajā zemē, ja pašreizējais premjers un kādreizējais 2004.-2006. ekonomikas dzimis, audzis un skolojies tajā zemē, kur valsts dzīvokļu vispār nav un „privatizācija” notikusi jau pirms 300-gadiem. Ko no tāda var prasīt par „vaksts dzīvokļu māju privatizācijas procesiem”? Laikam jau - gluži neko. Varbūt kādreiz savos memuāros pašreizējais premjers aprakstīs savas pārdomas par „valsts dzīvojamo māju privatizācijas procesiem” viņa vadītajā „kabinetā”. Savukārt pašreizējam Valsts prezidentam gan varētu būt daudz kas sakāms šajā aspektā. Mājsēdē tāpat nav ko darīt. Varbūt kādu memuāru sējumu par šo tematiku varētu uzrakstīt? Bet nav dzirdēts par tādu nodomu. Tāpēc „soļojam vien tālāk” un šo blēdīgo shēmu analizējam - paši saviem spēkiem. 

Tikmēr „nepabeigtā privatizācija” jau paguvusi saaugt vienā hibrīdā ar „jaunajiem zemes feodāļiem” (arī sauktiem par. „zemes baroniem”) un jau ilgstoši milzt par aizvien lielāku un aktuālāku sabiedrības grupu apzinātas naidošanas problemātiku. Šajā bēdu ielejā („īpašuma drupināšanas” problemātikā) ir gadu desmitiem ilgi perināti un palikuši „pusdzimuši” kropli veidojumi.  Tos, šķiet, gan tā arī neviens varas gaiteņos un kabinetos negrasās padarīt ne pareizākus, ne dabiskākus. Pat ne loģiskākus. Arī neļaut tiem likumīgi „pabeigt piedzimšanu”, ne arī ar ķirurģisku griezienu sadalīt kroplo hibrīdu. Par cilvēcīgākām un godīgākām likumu normām pret dzīvokļu īpašniekiem tauta jau pat vairs nesapņo. Kroplo „sadrumstalotā īpašuma” (pēc RDPIP priekšnieka p.i. terminoloģijas) hibrīda kroplību ar dzīvokļiem saistītajos normatīvajos aktos ir stipri daudz un vairāki no tiem ar daudzajām aplamībām uzskaitīti vēstules I un II daļās.

Tomēr „sakrustotās privatizācijas-restutūcijas” darbības shēma un paša „hibrīda”  kopaina var palikt nepietiekami pārskatāma bez svarīga starpposma („jocīgas” terminoloģijas) skaidrojumiem un izgaismojumiem. Faktiski nekādu „joku” te nav. Tās ir lielas bēdas šaizemē, ja vara 30-gadus nespēj „pabeigt dzīvokļu privatuzāciju” un galveno procesa kontrolētāju un vadītāju PA noslēpj un pārsauc par „Possessor”. Tomēr neviens jau ekonomikas ministram un PA vadītājam „vecos pienākumus” nav noņēmis, un privatuzācija jau arī tuvākajās desmitgadēs diez vai „pabeigsies”. Tas arī ir šīs III daļas viens no galvenajiem uzdevumiem - konkrētu galīgi aplamu, stupri divdomīgu vai vienkārši muļķīgu terminu uzskaite un skaidrojumi normatīvajos aktos un lietojums iestāžu retorikā.

Šeit vienkāršības un pārskatāmības labad ņemu tikai vienu no diviem analizētajiem piemēriem - Māju, Ēveles ielā 6., Rīgā (Māja) ar īpašuma dokumentiem, to atbilstību vai neatbilstību likumu normām vai „caurumiem” un „zemes baronu” maldinošām darbībām saskarsmē ar dzīvokļu īpašniekiem un iestādēm.

Privatizējams un privatizēts dzīvoklis privatizējamā un privatizētā Mājā

Ja Māja ir „privatizācijai nodots objekts” (privatizējams objekts) nepabeigtas privatizācijas procesā, vai tādu Māju iestāžu (piemēram, tiesu) leksikā drīkstētu formulēt kā „privatizēts objekts”?

Šai Mājai tiesā tā notika.

Mājas „gali” un „daļas”

Ja Mājai ir viena Mājas lieta un Zemesgrāmata bez dalījuma „galos” un/vai „daļās” „Mājas gals” un/vai Mājas daļa, vai tādai Mājai iestāžu (piemēram, tiesu) leksikā drīkstētu piedēvēt tādus „elementus” kā „Mājas [ziemeļu] gals” vai „Mājas daļa”?

Šai Mājai vesela gada tiesvedībā Mājas „gali” un „daļas”, kā arī „zemes gabala daļas” bija biežāk lietotie apzīmējumi „objektiem”.

Māju nevis būvē, bet „atrod”

Ja Māja uzbūvēta padomju varas laikā uz padomju valstij piederoša zemes gabala un pēc varas maiņas „nodota privatizācijai”, tad uz kāda gan objektīva pamata Privatizācijas Komisija un tiesa drīkstētu proponēt, ka Māja „atrodas” „uz cita īpašnieka zemes”, ja dzīvokļu īpašnieki netika informēti par novirzēm no likuma normām Mājas privatizācijas gaitā un „zemes zem mājas” iztirgošanā svešām personām (itkā - restitūcijas procesā) - otra Zemesgrāmata adresē Ēveles ielā 6., Rīgā tā saucamajiem zemes kopīpašniekiem Komisijās tika izrakstīta slepus no dzīvokļu īpašniekiem.

Šai Mājai jau 10-gadus tā saucamie „zemes īpašnieki” mēģina sava zemes īpašuma dokumentos „atrast” tur Māju, kura gan tur nav ierakstīta. Bet likumu normās māja nav „uzbūvēta” uz kāda zemes gabala, bet gan „atrodas” (kaut kur). Mājas „atrašana” rada galvassāpes tiesnešiem, neizpratni dzīvokļu īpašniekiem un patvaļīgas interpretācijas iespējas t.s. „zemes īpašniekiem”.

Dalīts īpašums

„Dalītu nekustamo īpašumu” (padomju laika dzīvojamo māju un cita īpašnieka zemi) - tā arī neizdevās atrast likumā noteiktā kārtībā izdarītos ierakstos zemesgrāmatā. Pat - nevienu gadījumu. Dzīvokļu privatizācijas un citos saistītajos likumos neizdevās atrast formulējumu procedūrām, kurās padomju laikā uz padomju valsts zemes apbūves gabala uzbūvēta 7-stāvu dzīvokļu Māja varētu pārtapt par „dalītu nekustamo īpašumu”. Nevienā manā NĪ īpašuma dokumentā nav pat norādes uz iespējamību „īpašumu dalīt”. Tad uz kāda gan pamata iestādes savā leksikā lieto šādu terminu, attiecinot to uz manu nekustamo īpašumu, proti, dzīivokli? No kurienes radies tāds termins?

Piespiedu noma un Piespiedu nomas „attiecības”

Tā saucamie zemes īpašnieki un arī vairākas „shēmā” iesaistītās iestādes  attiecina uz manu nekustamo īpašumu, proti, dzīivokli, terminu „Piespiedu nomas attiecības”. Varbūt tādu apgalvojumu pamatā tomēr vajadzētu būt kādiem ierakstiem NĪ īpašuma dokumentos, piemēram, Zemesgrāmatā?

Manā gadījumā šajā Mājā tā nav noticis.

Zemesgrāmatas un Kadastrs

Postsociālisma korumpētās pustotalitārās valstīs valstsisku blēdību slēpšanai vara izmantoja efektīvu „dakšiņas principu”, kur viena procesa dažādus datus noslepenoja divās dažādās un savstarpēji nekomunicējošās iestādēs, padarot procesu galīgi necaurspīdīgu. Šaizemē piemērs tam ir divu nekustamā īpašuma bāzu pastāvēšana (Zemesgrāmatas un Kadastrs), kur Zemesgrāmatā ir [vismaz - vajadzētu būt] NĪ īpašnieks, apgrūtinājumi, saistības [hipotēkas u.c.], bet nav NĪ telpiskā apraksta un diskokācijas (kas uz kā uzbūvēts). Kadastrā tikmēr ir [bez juridiska spēka] NĪ telpiskais apraksts un dislokācija, kamēr īpašnieki dalās tikai fiziskajās un juridiskajās personās - bez vārdiem un datiem.

Šai Mājai adresē Ēveles ielā 6., Rīgā, ir pašai sava Zemesgrāmata, gan - bez zemes. Tajā pat adresē ir arī otra Zemesgrāmata zemei, gan - bez tur ierakstītas 7-stāvu Mājas. Arī Kadastrā Māja iezīmēta „bez zemes”, kamēr „zeme” kā nekustamais īpašums Kadastrā iereģistrēts kā „zemes gabals” - bez nevienas būves uz tā. Tiesas sēdē tā saucamo „zemes īpašnieku” advokāts „salika visas četras papīra kopijas citu uz citas” un „nodemonstrēja” tiesai, ka „Māja” ‘”atrodas” uz „zemes gabala”. „Demonstrācijai” stipri piepalīdzēja Privatizācijas Komisijas „FNZG kartogrāfiskā pamatne” (skat.turpmāk attēlu), kur „mākslinieks”- vienā „bildē” sazīmējis: 1) četrus zemes gabalus, no kuriem gan divi („A” un „B”) ir „bez adreses” un viens (dzeltenais) pagaidām no FNZG nav nodalīts, kamēr uz zemes gabala „C” Kadastrā reģistrētu būvju vispār nav; 2) divas mājas, no kurām sarkanā raustītā robežā ir 62-dzīvokļu Māja un „dzeltenā” it bijusī tekefonu centrāles duvarpus stāvu ēka; 3) kamēr „viens mājas gals” „stāv” („guļ”, „atrodas” vai „uzbūvēts”) uz „zemes gabala bez adreses” („A”) [piebraucamais ceļš (pelēki iesvītrotais) uz Ēveles ielu iziet caur arku - tur Mājai iztrūkst pirmais stāvs, bet no otrā stāva uz augšu visur ir dzīvokļi.

Divas Zemesgrāmatas vienā adresē

Vai tas ir pieļaujams? No likumu normām nopratu, ka īsti pieļaujams tas nebūtu. Taču, kā saka, „no otras puses” tā arī neatradu likuma normu, kas skaidri un gaiši definētu, ka „vienā adresē nedrīkst būt vairāk kā viena Zemesgrāmata”. Divu likumu konteksts gan to nosaka, bet „adatas acī” (likumā) tāds „caurums” ir pagadījies, pa kuru „kamielis ir izlīdis cauri”. Arī 18-03-2019 tiesa tur neko nelikumīgu nesaskatīja. Te nu ir -likumdevējs, tiesu vara u.c....

Šai Mājai adresē Ēveles ielā 6., Rīgā, ir pašai sava Zemesgrāmata, kurā manam dzīvoklim atvērta sava iedaļa. Ne Mājai kopumā, ne dzīvoklim atsevišķi nekādu apgrūtinājumu saistībā ar zemi - nav. Tādi nav ierakstīti ne Mājas, ne dzīvokļa Zemesgrāmatā. No kurienes gan „uzradās” tā „otrā zemesgrāmata” ar „zemi bez Mājas? Šo „noslēpumu” droši vien uzminēs mūsu mazmazmazbērni nākošajā gadsimtā. Tagad man un citiem dzīvokļu īpašniekiem jāstrebj „tā citu savārītā putra” - saviem spēkiem. Bet bastioni uzbūvēti vareni. Pat kopiju no mana īpašuma adresē esoša zemes īpašuma Zemesgrāmatas es varu saņemt tikai, 1) vispirms uzrakstot iesniegumu ZG priekšniecībai ar skaidrojumu, kāpēc man tāda vajadzīiga; 2) tad (labākajā gadījumā) saņemu ZG priekšniecības atļauju (pielaidi), 3) pēc pielaides saņemšanas iemaksāju ZG kasē 15 EUR un 4) saņemu tā saucamo „zemes īpašnieku” Zemesgrāmatas kopiju un secinu, ka „mana dzīvokļa” tajā otrajā zemesgrāmatā - nav; 5) kāds sakars man ar tā saucamajiem „zemes īpašniekiem” ne ZG darbinieces mutiskā komunikācijā, ne ZG priekšniecība rakstiskā skaidrojumā - man nespēja objektīvi atbildēt.  Nav jau neviena šaizemē, kurš gribētu palīdzēt vai aizstāvēt dzīvokļa īpašnieku šādā „feodālismā”. Kā zinātnieks „lauka eksperimentos” izdevumus bieži esmu apmaksājis pats. Šīs shēmas atšifrēšana bija viens no tādiem. Teiksim, pilnīgas ainas iegūšana iznāca dārgāka par plānoto, bet bez „punktiem uz „i” - bilde nebūtu baudāma”.

„Zemes baronu” panaceja - kadastrālā vērtība (KV) un tās procents

Lielāku blēdīšanos no valsts Kadastra un valdības puses pēdējo 20-gadu laikā salīdzinājumā ar citām valstīm neesmu redzējis. Tautas valodā sakot, pašreizējā KV aprēķināšanas metodika ir tāda VZD „bezkaunīga žuļicība”, kuru šo iestādi pārraugošajiem valdības pārstāvjiem 30-gadus nav bijusi vēlme „izgaismot”. Tādas „bezzobainas” iestādes šajā tēmā uzklausās arī Valsts kontrole (nozares darbības racionalitāte), KNAB (acīmredzama korupcija), VID (no KNAB aizlienētā korupcijas analīzes datu bāze), Tiesībsargs (izvēlas sev „ērtas” diskusijas tēmas, kuru sarakstā „zemes baronu” un „jaunā feodālisma” vispār - nav). 

Šai Mājai adresē Ēveles ielā 6., Rīgā, „zemes baroniem” un pašvaldībai ir kopīga interese KV „mākslīgā uzskrūvēšanā”. „Baroni” no „KV procenta” ar mākslīgu KV palielinājumu palielina savu peļņu, kamēr tajā pašā laikā pašvakdības PIP ar mākslīgu KV palielinājumu palielina savu NĪN iekasējumum kā tas it noticis šīs Mājas gadījumā. Dzīvokļa īpašniekam „KV uzskrūvētāji” uzbrūk no divām pusēm. „Baroni” ar „paslidinātu zemes gabalu - zem Mājas” un pašvaldības PIP ar NĪN, kas aprēķināts kā neapbūvētam zemes gabalam. Precīzāk, pēc galīgi nepareizi rēķinātas LV, kam par pamatu ņemti „valsts regulēta NĪ tirgus cenas” - „brīvā tirgus cenu vietā”. Tādi nu esam - šaizemē.

Privatizējamas Mājas vienīgais piebraucamais ceļš

Ja Māja ir „privatizācijai nodots objekts” (privatizējams objekts) nepabeigtas privatizācijas procesā un Mājau vienīgais piebraucamais ir servitūta ceļš, vai privatizācijas procesa gaitā Privatizācijas Komisija un pašvaldības pilnvarotais Mājas pārvaldnieks drīkst „iztirgot” servitūta ceļa virsmu „puspirātiskām” (pieklājīgi teikts)  autostāvvietām?

Uz servitūta piebraucamā ceļa Komisija un Mājas īpašnieka (pašvaldības) pilnvarots Pārvaldnieks jau pēc Mājas nodošanas privatizācijai atļāvis uz piebraucamā ceļa uzstādīt trīs dažādu īpašnieku, juridisku personu stāvvietu zīmes. Rezultātā pie divām Mājas kāpņu telpām bieži nevar piebraukt pat atkritumu izvedējs. Privātās automašīnas grozoties sabradā Mājas ietves segumu, kas jālabo par dzīvokļu īpašnieku līdzekļiem. Tikmēr piebraucamā servitūta ceļa „dienvidu galu” ar savu stāvvietas zīmi ir „okupējusi” kaimiņu Biedrība, ko pašvaldība kā Mājas īpašnieks un tās pilnvarotais pārvaldnieks SIA RNP ir pieļāvuši. Kaut arī tas piebraucamā ceļa gals ir domāts operatīvā, sabiedriskā (taksi, pakalpojumu transports) un privāto mašīnu apgriešanās laukumam, jo piebraucamais servitūta ceļš konstrukcijā ir - strupceļš. Tagad tā visa vairs nav.  

Šai Mājai adresē Ēveles ielā 6., Rīgā, līdzībās nosaucamā „Krima” ir „dzeltenā laukuma” ar zaļo līniju „nogrieztā” piebraucamā servitūta ceļa daļa. „Dzeltenās ēkas” biznesmeņi pirms pieciem gadiem (jau privatizācijas procesā) ar pašvaldības (pārvaldnieka) piekrišanu „okupēja” ceļa daļu un uzstādīja savu biznesa stāvvietu. Tagad, Mājas privatizācijas procesa turpinājumā (jau kurā) Privatizācijas Komisija piedāvā dzīvokļu īpašniekiem „legalizēt” šo „Krimas okupāciju” un aicina dzīvokļu īpašniekus - atbalstīt tā saucamo „zemes īpašnieku” biznesa modeli, piekrītot „Krimas okupācijai” (piebraucamā servitūta ceļa svarīgākā posma - amputācijai).

Privatizējamas Mājas FNZG pārskatīšanas process.

Mājas FNZG pārskatīšanas procesā likuma grozījumos likumdevējs iestrādājis un savulaik toreizējais Prezidents Zatlers izsludinājis normas, ar kurām dzīvojamās Mājas FNZG pārskatīšanas priekšlikumu drīkst iesniegt dzīvokļu īpašnieki. Tas ir saprotami. Taču likumā iestrādāta arī norma, ka priekšlikumu Mājas FNZG pārskatīšanai drīkst iesniegt arī tās zemes īpašnieks, uz kura zemes gabala stāv (guļ, „atrodas”) dzīvojamā Māja.

Ja piedāvājums dzīvokļu īpašniekiem izteikt priekšlikumus par viņiem privatizēšanai „funkcionāli vajadzīgu” (ne visu - gluži „nepieciešamu”) zemes gabalu skan stipri jocīgi, tad iebilst tur nav vajadzības. Piedāvāt (ierosināt) apspriest var jau daudz ko. Un vai nav tāds dīvains termins FNZG ierakstīts likumā. Toties likumā iestrādātā norma par „zemes īpašnieka tiesībām” ierosināt izmaiņas šajā FNZG varētu būt attaisnojama un pareiza tikai un vienīgi tajos nedaudzajos gadījumos, kuros Māja uzbūvēta uz būvēšanas un ekspluatācijā nodošanas laikā uz citam īpašniekam piederoša būvgabala, vai arī īpašuma attiecības starp Mājas un zemes īpašniekiem nodibinātas kādā darījumā, kas likumos noteiktā kārtībā ierakstīts zemesgrāmatā atbilstošā iedaļā un reģistrēts Kadastrā.

Mājai Ēveles ielā 6., Rīgā nav attiecināms ne pirmais (būvniecība uz svešas zemes), ne otrais gadījums (ieraksts vienā Zemesgrāmatā un reģistrs Kadastrā par dažādiem īpašniekiem piederošiem īpašumiem vienā adresē). Šajā adresē Ēveles ielā 6., Rīgā, un divas dažādas zemesgrāmatas. No tām Mājas Zemesgrāmatā nav ieraksta par kādām iespējamām saistībām ar kādiem citiem īpašniekiem. Savukārt zemes Zemesgrāmatā nav ierakstu par iespējamu 7 stāvu dzīvojamās Mājas iespējamu atrašanos uz zemes gabala ar 010 0024 0042. Vēl jo vairāk, Kadastrā šis nekustamais īpašums ar k.n. 010 0024 0042  reģistrēts kā „zemes gabals” - vispār bez jebkādām būvēm. Līdz ar to turpmāk pievienotā RD Privatizācijas Komisijas sagatavotā „kartogrāfiskā pamatne funkcionāli nepueciešamajam zemesgabalam dzīvojamai mājai Ēveles ielā 6, Rīgā [ierosinātājs - zemes īpašnieki (kad.apz. 010 0024 0042)]” ir galīgi nelikumīga un atgādina nemākulīga pašdarbnieku reātra scenogrāfa dažādu papīru stumdīšanu pa skatuves „kartes pamatni”, uzdodot sev (un zemes īpašniekiem) vēlamo par itkā īstenību. To Mājas kontūru uz zemes gabala „C” Komisijas „mākslinieks” ir aizņēmies no Mājas Kadastra uzdrukas, kur ir tikai „Māja bez zemes”, kamēr tajā pašā laikā uz šī zemes gabala „C”  Kadastrā vislār nav nevienas „būves”. Tagad Komisijas „gleznotājs” šo Mājas kontūru uz zemes gabala „C” ir „uzzīmējis”, un acīmredzot ir pārliecībām ka es un citi šai „gleznas burvestībai” noticēs, ka tā varētu „sakrist” ar dokumentāciju Zemesgrāmatā un Kadastrā.

Tuvāk patiesībai gan ir zemes kopīpašnieku vajadzība savam privātbiznesam dzelteni iekrāsotajā ēkā - pievienot zemes gabalu auto stāvvietai, ko Komisija „nogrieztu” no servitūta piebraucamā ceļa. Praksē tas jau ir izdarīts. Uz dzelteni zaļā ceļa segmenta jau iezīmētas stāvvietas 10 (desmit) stāvvietas un uzstādītas pat veselas trīs dažādu juridisko personu apšaubāmas likumības stāvvietu zīmes „ar [firmas] atļaujām”. 

Tagad atliek vienīgi Komisijas „māksliniekam” „kartogrāfiskajā pamatnē” iezīmēt zemes īpašmieku biznesam vajadzīgās „svītriņas” (robežas). Māju arī Komisija būs „uzsēdinājusi uz sveša zemes gabala un mēģinās lestāstīt dzīvokļu īpašniekiem, ka nu beidzot pienācis īstais brīdis „Mājas privatizācijas turpināšana.

Šai Mājai adresē Ēveles ielā 6., Rīgā, ir, tā teikt, diezgan sarežģīts jautājums par FNZG tā „funkcionalitātes aspektā. Kāpēc gan „dzīvokļu īpašniekiem” būtu vajadzīgs „apbūuves gabals” kartes ziemeļu daļā (gabals „C”) ? Pie Ēveles ielas? Tur pat ir bijuši būvprojekti kādiem lielākiem vai mazākiem debesu skrāpjiem vai skrāpīšiem. Tāpat zemes gabals „C” austrumu daļā no Mājas kontūras. Tur aiz sarkanās robežsvītras kaimiņos ir maksas autostāvvieta. Kāda gan problēma tā saucamajiem zemes īpašniekiem šo teritoriju izmantot saviem biznesiem? Risinājums - vienkāršs. Taču pat tikai no diviem dzīvokļa īpašumiem rodas priekšstats, ka Privatizācijas Komisija kopā ar tā saucamajiem „zemes īpašniekiem” mēģina uzspiest dzīvokļu īpašniekiem tā saucamo „zemes īpašnieku” biznesa problēmu (vai - nespējas) risināšanum aizstājot zemes īpašnieku tiesības „attīstīt teritoriju” uz „veģetējošu arhaiskas datu aktualizācijas nomu”.

Nu, tā - stipri izskatās.

Sajaukta nekustamā īpašuma privatizācija?

Neatradu kādu likuma normu, kurā būtu noteikta kārtība darbībām tādā situācijā, kur valsts (pašvaldība kā atvasināta publiskā persona) pēc Mājas privatizācijas uzsākšanas ir notirgojusi citām personām zemi zem mājas pamatiem.

Manā skatījumā tāds „objekts” vairs nevar būt „privatizējams”, jo zudusi būtiska privatizējamā objekta sastāvdaļa - zeme zem Mājas pamatiem („daļas” no pamatiem).

Prakse rāda, ka līdz šai vietai esam nonākuši 30 (trīsdesmit gadu laikā). Pa šiem gadiem pats privatizācijas process faktiski nav noticis, bet gan pilnībā apstājies un pat gājis atpakaļgaitā - „pa ceļam - pazudusi zeme”. Tātad es un citi dzīvokļu īpašnieki varam pietiekami droši rēķināties, ka vismaz nākošajos 30-gados nekāda privatizācija šajā Mājā nebūs „pabeigta”. Nu, tā - izskatās.

Tāpēc dzīvokļu īpašniekiem „caurumaino likumu ērā” svarīgi panākt, lai kompetentās iestādes iemācītu ierindas tiesnešiem prast atšķirt „privatizācijai nodotu objektu” no „privatizēta objekta”, Zemesgrāmatu no Kadastra, „sajauktu īpašumu datu bāzēs” no „sadalīta īpašuma dokumentos (Zemesgrāmatā) u.c. Pašlaik gan „normālam” dzīvokļa īpašniekam jārēķinās, ka biežāk iestādēs (tiesās, Komisijās, aģentūrās u.c.) pie stūres un „pedāļiem” sēž ne visai čaklas personas, bet „ar iniciatīivu”. Pateicoties tam un citam mēs esam 4.-5. vietās ES „pakaļgalā” minimālajās algās, „Kovidos” u.c. rādītājos. Un simtiem tūkstošiem šīszemes iedzīvotājiem ar stipri vāji skaidrotām „caurumainu” likumu normām „tā sauktie jaunfeodāļi (baroni)” uzmācas ar saviem piedāvājumiem „ņemt nomā no viņiem - „zemes domājamās daļas”! Ko gan vēl „vājāku” šīszemes četras varas var spēt izperināt un ienaglot likumu normās un/vai tiesu nolēmumos, Kabineta noteikumos vai pašvaldību regulējošos dokumentos?

Šķiet, par pašu Māju Ēveles ielā 6., Rīgā, un tās „privatizācijas gaitu”  esam guvuši tādu „minimālu” priekšstatu un kopainu. Tagad laiks post-padomju brīnumdariem un iluzionistiem - „manai Mājai „funkcionāli nepieciešamā” zemesgabala [FNZG] noteikšanā un - mainīšanā”.  

Šai Mājai adresē Ēveles ielā 6., Rīgā, pagaidām dokumentos reģistrēta „sajaukta [dalīta] īpašuma” nav. Tomēr pakāpos pāris mākoņus augstāk un paraudzījos uz privatizācijas procesu dzīvokļu māju likumu normās. Mēģināju iejusties kādas Komisijas ierēdņa ādā, lai „likumīgi” atrisinātu  E-6 Mājas „privatizācijas rēbusu”.

Man iznāca, ka šādu „objektu” privatizācijai nedrīkstēja nodot jau 2000--tajos. Šobrīd tās „piepes” ir saaugušas stipri vairāk. 2018.g. Komisijas „kartogrāfiskā pamatne” ir lielisks piemērs „nepabeigtajai privatizācijai” šaizemē.

Varbūt kāds no daudzajiem likumdevējā un valdībā sēdošajiem bijušajiem „privatizācijas ministriem” viens pats vai kompānijā ar citiem bijušajiem „privatizētājiem” (ministriem) „mājsēdes” laikā uzrakstīs kādus viedokļus un varbūt pat ieteikumus izejai no šīs „dižķibeles”. Tur jau gan vēl liels klāsts ar citiem personāžiem.

Varas „darbi”

„Kartogrāfiskā pamatne funkcionāli nepieciešamajam zemesgabalam dzīvojamai mājai Ēveles ielā 6, Rīgā [ierosinātājs - zemes īpašnieki (kad.apz. 010 0024 0042)]”

Tagad ar divu gadu distanci labāk izprotu šīs „kartogrāfiskās pamatnes” dziļāko jēgu un būtību. Savulaik pavirši ieliktais termins „mājai piesaistītais zemes gabals” vidusskolas zinības apguvušam ierindas pilsonim neradīja pārliecību par šādas vārdu kopas atbilstību „veselajam saprātam” un „materiālajai pasaulei”.  Atzīstu, ka līdz pat šī termina izņemšanas no „varas retorikas” es tā iespējamo „dziļāko būtūbu” tā arī neizpratu. Kā gan kāds humāns radījums varētu spēt „piesaistīt zemi kādai mājai?” Labi. Tagad tas ir noiets etaps. Prezidents Zatlers ne pārāk sen izsludināja jaunvārdu - FNZG, kas šaizemē ieslengots kā „Mājai funkcionāli nepieciešamais zemes gabals”.

Savā dziļākajā būtībā FNZG ir zeme zem mājas pamatiem plus 4-6 metri drošības josla avārijas tramsporta piekļuvei. Ja ir „piebraucamais ceļš” kā servitūts, tad nekas daudz cits nav vajadzīgs. Suņus pastaigā var vest uz citu personu privātā biznesa pastaigu laukumiem vai municipālajiem parkiem, ja valstī (pilsētā) tādi ir. Konceptuāli arī auto stāvvieta var būt blakus esoša biznesa izmantošana. Maksas stāvvieta. Saprotami. Vienā desmitgadē man ir suns, citā desmitgadē man ir mašīna. Ja ar abi, tad par abām „ekstrām” jāmaksā. Tas arī būtu saprotams. Bet šobrīd? Kas tas par FNZG?

Taču tagad jau „jaunās domes” Privatizācijas Komisija man mēģina „uzspiest” - „suņu ganību laikumu” itkā dzīvokļu kopīpašuma teritorijā (gabals „B”), bet galīgi nesaprotamu motivāciju dēļ - arī svešām personām piederošā purvainā zemes gabalā „C”, kur spēj skriet tikai kārni suņi ar garām kājām (negrimst un spēj izkārpīties). Man tāda suņa nav. Arī mašīnu esmu atstājis nomaiņai pret citu - varbūt pēc 2-3 gadiem. Kāpēc Rīgas domes Privatizācijas komisija man „uzspiež” kaut kādu FNZG, kurā nav tas, ko man vajaga” un ir purvains suņu pastaigu laukums, ko man - nevajaga. Taču piebraucamo ceļu kāpņu telpai man vajaga, bet to kā „Krimu” okupē kopīgā armija „zemes īpašnieki plus Privatizācijas Komisija”. Kāda gan te vairs „privatizācija”? Pardon!

Ko ar to domājusi RD Privatizācijas Komisija, paliek - neatbildēts jautājums.

No „tā saucamo zemes īpašnieku” pozīcijas gan jautājums ir jau sen atbildēts. Jo lielāka „iznomājamā platība FNZG ietvaros”, jo lielāka peļņa no zemes gabala „C” kā Kadastrā joprojām „neapbūvēta zemes gabala”.

Šīszemes ierindas dzīvokļa īpašnieks prātā sajuktu no šādām diskusijām un „piespiedu maksājumiem” par „suņu laukumiem”.

Es neiederos pie „ierindas”, jo situāciju pārraedzu stipri plašāk. Tāpēc arī turpinu rakstīt Vēstuli. Māju Ūnijas-24 šoreiz atstāju malā. Lai tur cīnās Biedrība, kura māju pārvalda.Esmu gatavībā Biedrību konsultēt par jautājumiem, kas man zināmi un saprotami. Bet Ēveles ielā 6., Rīgā, nav tādas biedrības, kura spētu pārvaldīt Māju. Reiz 2011.gadā gan vienu biedrību E-6 nodibināja, bet tā teju pa 10 gadiem nav atspērusies uz Mājas pārvaldīšanas pārņemšanu, kaut arī dzīvokļu īpašnieku sapulce jau 2013.g. moteica, ka apsaimniekošanu var atstāt „tam vai tam”, bet „pārvaldīšanu” jāpārņem Biedrībai E-6, kā tas noteikts arī ar privatizāciju saistītajos likumos. Konkrētajā izpildījumā Biedrības E-6 kapacitāte izrādūjusies pārāk zema, lai uz to „atvēzētos”. Tikmēr šo situāciju meistarīgi izmanto „tā saucamie zemes īpašnieki” un piedāvā Biedrībai E-6 zemes iznomāšanas līgumu administratoru lomu, kaut gan Biedrība māju ne pārvalda, ne apsaimnieko.

Ķencis teiktu: „Paši vainīgi!”. To teiktu arī Pietuka Krustiņš. Ar to arī šodien gribēju ziņu beigt, bet jāturpina.

„Privatizācija” Mājā nav pabeigta jau 30 gadus. Piebraucamais ceļš atņemts. Atkritumu izvedēji cenšas, bet nespēj piebraukt pie galējās kāpņu telpas. Zemi zem mājas pašvaldība privatizācijas gaitā pārdevusi citiem īpašniekiem (itkā restitūcijai). Kas gan tā par „dzīvokļu privatizāciju” - šaizemē?

Kas traucē dzīvi un zemes iznomāšanas biznesu „jaunfeodāļiem”?

Tā, pirmkārt, ir globālajās tendencēs negaidīti zemā kadastrālā vērtība (KV) ilgstošā laika periodā. Tāpēc „feodāļu” lobētie izpildvaras un likumdevēja pārstāvji, iespējams, šajā pagarinātajā ārkārtas situācijā visticamāk „piespēlēs” kādu „unikālu formulu KV aprēķināšanai”, jo tieši KV lielums ir iestrādāts „jaunfeodāļu” zemes iznomāšanas peļņas aprēķinos. Vai pandēmijas aizsegā vara mēģinās „izstumt” - „feodāļu likumu” un KV? To mēģināsim noskaidrot.

To būtu vieglāk izdarīt, ja līdzīgi kā pandēmijai mēs varētu paņemt visu ES valstu KV aprēķina metodikas un salīdzināt tās ar LV līdz šim lietotajām metodikām un formulām, un arī, domājams, ģenerējamajām „jaunajām KV formulām”.

Tomēr visā ES valstu un ES kandidātvalstu rindā neatradu vēl kādu citu valsti (blakus šaizemei), kurā zemes vērtību kā KV pamatu un uz šīs zemes uzbūvētas būves (mājas) vērtību aprēķinātu atsevišķi „zemei” un „mājai”. Tā ir šaizemes tautas pēcpadomju perioda „nekrietnā tautasdziesma” izpildvaras un likumdevēja izpildījumā - likumu un MK noteikumu normās. Mēģināju izteikties toleranti.

Dabas humānajā sektorā arī „viļņveida parādības” ir bieži sastopamas. Vienu no tām jau apskatījām II.daļā, kas šeit redzama atkārtoti un arī papildinātā un atjaunotā variantā. Zemes iznomāšanas peļņas maksimums konstatēts 2011.gadā ar pakāpenisku noplakumu turpmākajos gados. Pamatots ir jautājums par to, kāpēc dinamika skatīta tikai līidz 2016.gadam. Jautājums vietā.

Pēc 2019.g. datiem paguvām aprēķināt vidējo rādītāju tikai no 20 izvēlētu amatpersonu kā zemes iznomātāju kopas, bet sākotnējam ieskatam tas varētu būt apmierinoši.   

Indikatora izvērsums ilgākā un jaunākā laika dinamikā norāda uz divu maksimumu klātbūtni šim indikatoram. Ja 2011.g. maksimumam viegli atrodama korelācija ar KV izmaiņām, tad 2017.g. maksimumam tiek analizēti vairāki iespējamie iemesli, starp kuriem ir arī KV procentu izmaiņas ar zemes iznomāšanu saistītajā likumdošanā.

Šobrīd KV noteikšanai tirgus cenu apbūvētam zemes gabalam aprēķina kā neapbūvētai zemei. Valsts zemes dienests (VZD) pat savā 2015.g. pārskatā nekautrējas skaidrot, ka „likumu normu rezultātā” (zemes noma zem padomju laikā būvētām dzīvokļu mājām) zemes tirgus pilsētās ir izkropļots, un mērķtiecīgi organizēta zemes iznomāšanas biznesa vadīta zemes [valsts izkropļotā] tirgus cena ar dzīvokļu mājām apbūvētam zemes gabalam ir kļuvusi līdzīga „neapbūvēta zemes gabala tirgus cenai”. Tas jau gan vairs nav pavisam un galīgi nekāds tirgus, kur nu vēl „brīvais tirgus”, bet gan valsts ar likumu normām izkropļots tautsaimniecības nozares sektors. Turklāt TM padotie „speciālisti” VZD tirgus cenas un kadastrālās vērtības tādos apstākļos „rēķina” atsevišķi zemei un atsevišķi būvei (mājai). Tas nu nepavisam nav „starptautisko standartu” virzienā.

Tik absurdu un valstiski nihilistisku KV aprēķināšanas „shēmu” neizdevās atrast kādā citā ES dalībvalstī vai kandidātvalstī. Tāpēc tālākai spriešanai jāsamierinās ar esošajiem šīszemes normatīvajiem aktiem un publicētajiem faktiem. Līdzīgi neizdevās atrast starp šīm valstīm kādu piemēru, kur vēl 2021.g. pēcpadomju valstī joprojām 20-25%  jeb ceturtdaļas apmērā nebūtu pabeigta padomju laika būvēto dzīvokļu māju privatizācija. Vēl jo vairāk, atradu tikai vienu piemēru tikai vienā ES kandidātvalstī, kur ir „sajaukta dzīvojamo māju privatizācija ar restitūciju”.

Kā secināms no pirms dažām dienām publicētajiem gadījumiem ar rupjām kļūdām ierakstos zemesgrāmatās, tad nu jau riskanti ir paļauties pat uz līdz šim itkā fundamentālā īpašuma reģistra - Zemesgrāmatas ierakstiem. Tomēr pēc iepriekš uzskaitītajiem gadījumiem ar „dubultajām zemesgrāmatām” vienā adresē šāda publikācija presē vairs izbrīnu nerada. Tomēr TM savos likumu grozījumu projektos nez kāpēc spītīgi turas tieši pie Kadastra „neoficiālajām izdrukām”. Kadastrs jau no laika gala ir bijis tikai informatīvs materiālas bez juridiska spēka. Ja pastāv „dubultās zemesgrāmatas” vienā adresē un Kadastrs ar zemēm bez mājām un mājām bez zemēm, tad kāpēc gan viena ministrija, kura pārrauga divas šādas „falšas datus ģenerējošas” iestādes ar savstarpēji nesavietojamām gandrīz 100-gadīgi novecojušām „datu bāzēm”. Turklāt, lai kāds varētu pētīt un analizēt „jaunfeodāļu” likumīgās vai mazāk likumīgās zemes, šīs datu bāzes par stipri nabadzīgo un diezgan nepareizo un novecojušo informāciju izdrukām prasa diezgan bargu cenu, kas pētniekam nosit apetīti izvērst plašumā šo pētījumu „uz sabiedriskiem pamatiem”.

Tikmēr „jaunfeodāļi” (par brangu nomas maksas naudu) nekautrējas prasīt zemes nomas maksu pat par zemes gabala „domājamo daļu” - iznomāšanu „lietošanai”. Zemes gabala „domājamajām daļām” materiālajā pasaulē gan fiziskas robežas - nepastāv. Kadastra „speciālisti” vēl tikai mācās, kā „domājamās daļas” iezīmēt kartē. Tikmēr pirmajā vēstulē 3.attēlā (šeit - „kartogrāfiskā pamatne”) Privatizācijas Komisija jau „praktizē” nekustamā īpašuma domājamo daļu „materializēšanu”.

Šķiet, kaut kas „sagājis galīgā grīstē” [atturos no tautā saprotamākā teiciena „sviestā” - tas lai paliek „uzkodām” iespējama turpinājuma gadījumā] šaizemē ar to „dzīvokļu privatizāciju”.

Šis ir kārtējais stāsts no sērijas „Kā vara izspēkoja tautu šaizemē”.

Novērtē šo rakstu: