Iesaki rakstu: 
Bez mazākās šaubīšanās varu teikt, ka dzīvojam ļoti interesantā laikā. Vienlaikus kā ārpolitikā, tā arī iekšpolitikā notiek interesanti notikumi, kuri, bez šaubām, atstās sekas ilgtermiņā. Tomēr šoreiz atkal vēlos izteikt viedokli par pašmāju notikumiem. Nereti mēs visi labi zinām vai domājam, ka zinām, kā jāvada ministrijas vai valsts. Tas nekas, ka vairums nav vadījis pat divu cilvēku komandu, bet mēs zinām labāk. Šajā reizē es paskatīšos uz pēdējiem iekšpolitikas notikumiem ar Krišjāņa Kariņa acīm, paprātuļojot, ko es darītu viņu vietā un kāpēc.
Iesākumam un skaidrībai – šīs valdības problēmas sākās stipri pirms valdības izveides. Tās iezīmējās pie apvāršņiem jau ar brīdi, kad vairāki savā ziņā ekstravaganti subjekti izdomāja veidot partijas. Tad, kad partiju priekšvēlēšanu kampaņā parādījās solījumi un saukļi, kuru sasaiste ar reālo dzīvi bija vairāk nekā ļoti attālināta.
Kurš gan nevēlas labāk dzīvot – visi, bet, solot, ka kaut kas tiks iedots, daudzmaz loģiski domājošs cilvēks arī padomās – no kurienes tad tas viss tiks paņemts. Solījumi sabira tik biezā slānī, ka apmaldīties nebija liela māksla. Ja līdz šim uz katrām vēlēšanām bija tik viens populistisks politiskais spēks, tad uz šīm bija veseli divi, kuriem turklāt bez populisma nebija arī problēmu ar ambīcijām un nekaunību.
Valdība ar mokām tika izveidota, abas populistu partijas rāvās vaigu sviedros, ceļot savas astes un norokot citus. Rezultātā darbs šajā valdībā vairāk līdzinās sapieru darbam – viena neuzmanīga kustība, un viss uzsprāgs.
Populisms kā tāds ir īslaicīgs pasākums, jo tikai laika jautājums, kad apkārtējie nepārprotami sapratīs, ka priekšā tikai tukšs solītājs vien ir. Tomēr, ja populisms nāk komplektā ar muļķību, tad rezultāts redzams ātrāk. KPV LV paspēja izdarīt pat to, kas sākumā šķita pat neiespējams. Paši saplēsās un faktiski izjuka.
Savukārt JKP ir ārējā čaula, redzama vadība (Jānis Bordāns), tad vēl pelēkie kradināli, bet pārējie partijas biedri var lepni nest “pelēkās masas” goda nosaukumu. Tā jau ir, ko visiem plosīties, pietiek ar Bordānu un kardināliem.
Vadīt šādu valdību ir gandrīz tas pats kā strādāt par sapieri vai arī būt par kučieri, kur pajūgā divi zirgi raujas katrs uz savu pusi un ik pa laikam cenšas visiem iekost, arī kučierim. Tomēr – valdības vadītājam pārāk liela rīcības brīvība nebija. Ar sākotnējo spēku sadalījumu Saeimā – nekas cits nesanāk, un visi to apzinājās.
Situācija izmainījās, kad aktualizējās jautājums par J.Vitenberga partijas piederības maiņu, pildot ekonomikas ministra pienākumus. Šajā situācijā KPV LV palaida iespēju garām paklusēt, tā vietā izraujot granātai gredzenu, turklāt turpinot to turēt savās rokās.
JKP, protams, šo izdevību garām nepalaida un tikpat tuvredzīgi sāk skaļi un pietiekami cietpieraini “bīdīt” savas nerimstošās ambīcijas.
Līdz ar to tapa skaidrs, ka faktiski šādā formātā valdība pastāvēt nevar, izņemot, ja KPV LV nodemonstrē saprātu, paziņojot, ka apzinās savu situāciju koalīcijā, līdz ar to arī apzinās, ka proporcionāli viņi varētu pretendēt tikai uz viena ministra amata vietu, piedāvājot JKP pārņemt labklājības nozares vadību, kurai ļoti nepieciešams aktīvs un enerģisks ministrs.
KPV LV būs nodemonstrējusi spēju atteikties no ministra amata vietas, piedāvājot to politiskam spēkam, kurš vēlas visvairāk. Ja JKP pieņem šādu piedāvājumu, viss kārtībā, savukārt, ja nepiekrīt un vēlas tik sev zināmu motīvu dēļ konkrētus amatus, stāsts pavisam cits, - tas velk vairāk uz risinājuma neiespējamību un ir priekšvēstnesis šīs koalīcijas krišanai.
Par to, ka JKP pašlaik varētu būt izvēlējusies “pašnāvniecisko” variantu, liecina izskanējusī ziņa, ka JKP izsaka vēlmi ne tikai par ekonomikas, bet arī finanšu un iekšlietu ministra amata vietu.1 Papildus tam JKP jau izvirza konkrētus kandidātus – tā ekonomikas ministra amatam virza Gati Eglīti.2 Tiesa, nevar nepamanīt G.Eglīša konfliktu ar Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāju. Neteikšu, ka labs profesionalitātes piemērs. Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums - ko G.Eglītis vēlas panākt? Varbūt viņa ielikšana ministra amatā veicinātu to mērķu sasniegšanu, par kuru pārējie pat nenojauš?
Tamdēļ visnotaļ loģisks šķita Kariņa lēmums rosināt koalīcijas pārkārtošanas sarunas pēc pašvaldību vēlēšanām.3 Šādam rosinājumam saskatu vairākus pozitīvus aspektus un pats arī tā rīkotos. Pirmkārt, uz šo rēķina neveicināt atsevišķu politisku spēku popularitāti, otrkārt, nedaudz “atdzist” iekarsušajiem, bet, visbeidzot, iegūt arī paša rīcībā laiku, lai varētu saprast alternatīvās iespējas līdzšinējai koalīcijai.
Tas, ka Bordāns arvien agresīvāk cenšas realizēt savu politiku, apstiprinājās 18.maija valdības sēdē, kad tika skatīts jautājums par masku nelietošanu televīzijas raidījumos. Savā ziņā es pat teiktu unikāla situācija – valdības vadītājs spiests atgādināt valdības locekļiem par nekonsekvenci.4
Atgriežoties pie iepriekš paustā, paskatoties uz šī brīža notikumiem ar Kariņa acīm, aina nav pārāk iepriecinoša, un neizskatās, ka šī brīža koalīcijas partneris JKP vēlētos strādāt kā prognozējams un loģisks partneris šīs koalīcijas sastāvā. Līdz ar to arvien krasāk iezīmējas nepieciešamība domāt par tādu koalīciju, kura ir spējīga strādāt noteikta mērķa sasniegšanai, bez agresīviem un savtīgi domājošiem partneriem.
1 https://www.apollo.lv/7249857/jkp-ekonomikas-un-finansu-ministru-amatam-varetu-piedavat-eglisa-kandidaturu
2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/jkp-iesaistas-cina-par-ekonomikas-ministra-amatu--piedava-gati-egliti.a404930/
3 https://www.tvnet.lv/7250125/karins-rosina-koalicijas-parkartosanas-sarunas-atsakt-pec-pasvaldibu-velesanam
4 https://www.apollo.lv/7251063/karins-ministru-kabineta-pienemtajos-lemumos-ir-nekonsekvence
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
