Iesaki rakstu: 
Bez mazākās šaubīšanās varu teikt, ka dzīvojam ļoti interesantā laikā. Vienlaikus kā ārpolitikā, tā arī iekšpolitikā notiek interesanti notikumi, kuri, bez šaubām, atstās sekas ilgtermiņā. Tomēr šoreiz atkal vēlos izteikt viedokli par pašmāju notikumiem. Nereti mēs visi labi zinām vai domājam, ka zinām, kā jāvada ministrijas vai valsts. Tas nekas, ka vairums nav vadījis pat divu cilvēku komandu, bet mēs zinām labāk. Šajā reizē es paskatīšos uz pēdējiem iekšpolitikas notikumiem ar Krišjāņa Kariņa acīm, paprātuļojot, ko es darītu viņu vietā un kāpēc.
Iesākumam un skaidrībai – šīs valdības problēmas sākās stipri pirms valdības izveides. Tās iezīmējās pie apvāršņiem jau ar brīdi, kad vairāki savā ziņā ekstravaganti subjekti izdomāja veidot partijas. Tad, kad partiju priekšvēlēšanu kampaņā parādījās solījumi un saukļi, kuru sasaiste ar reālo dzīvi bija vairāk nekā ļoti attālināta.
Kurš gan nevēlas labāk dzīvot – visi, bet, solot, ka kaut kas tiks iedots, daudzmaz loģiski domājošs cilvēks arī padomās – no kurienes tad tas viss tiks paņemts. Solījumi sabira tik biezā slānī, ka apmaldīties nebija liela māksla. Ja līdz šim uz katrām vēlēšanām bija tik viens populistisks politiskais spēks, tad uz šīm bija veseli divi, kuriem turklāt bez populisma nebija arī problēmu ar ambīcijām un nekaunību.
Valdība ar mokām tika izveidota, abas populistu partijas rāvās vaigu sviedros, ceļot savas astes un norokot citus. Rezultātā darbs šajā valdībā vairāk līdzinās sapieru darbam – viena neuzmanīga kustība, un viss uzsprāgs.
Populisms kā tāds ir īslaicīgs pasākums, jo tikai laika jautājums, kad apkārtējie nepārprotami sapratīs, ka priekšā tikai tukšs solītājs vien ir. Tomēr, ja populisms nāk komplektā ar muļķību, tad rezultāts redzams ātrāk. KPV LV paspēja izdarīt pat to, kas sākumā šķita pat neiespējams. Paši saplēsās un faktiski izjuka.
Savukārt JKP ir ārējā čaula, redzama vadība (Jānis Bordāns), tad vēl pelēkie kradināli, bet pārējie partijas biedri var lepni nest “pelēkās masas” goda nosaukumu. Tā jau ir, ko visiem plosīties, pietiek ar Bordānu un kardināliem.
Vadīt šādu valdību ir gandrīz tas pats kā strādāt par sapieri vai arī būt par kučieri, kur pajūgā divi zirgi raujas katrs uz savu pusi un ik pa laikam cenšas visiem iekost, arī kučierim. Tomēr – valdības vadītājam pārāk liela rīcības brīvība nebija. Ar sākotnējo spēku sadalījumu Saeimā – nekas cits nesanāk, un visi to apzinājās.
Situācija izmainījās, kad aktualizējās jautājums par J.Vitenberga partijas piederības maiņu, pildot ekonomikas ministra pienākumus. Šajā situācijā KPV LV palaida iespēju garām paklusēt, tā vietā izraujot granātai gredzenu, turklāt turpinot to turēt savās rokās.
JKP, protams, šo izdevību garām nepalaida un tikpat tuvredzīgi sāk skaļi un pietiekami cietpieraini “bīdīt” savas nerimstošās ambīcijas.
Līdz ar to tapa skaidrs, ka faktiski šādā formātā valdība pastāvēt nevar, izņemot, ja KPV LV nodemonstrē saprātu, paziņojot, ka apzinās savu situāciju koalīcijā, līdz ar to arī apzinās, ka proporcionāli viņi varētu pretendēt tikai uz viena ministra amata vietu, piedāvājot JKP pārņemt labklājības nozares vadību, kurai ļoti nepieciešams aktīvs un enerģisks ministrs.
KPV LV būs nodemonstrējusi spēju atteikties no ministra amata vietas, piedāvājot to politiskam spēkam, kurš vēlas visvairāk. Ja JKP pieņem šādu piedāvājumu, viss kārtībā, savukārt, ja nepiekrīt un vēlas tik sev zināmu motīvu dēļ konkrētus amatus, stāsts pavisam cits, - tas velk vairāk uz risinājuma neiespējamību un ir priekšvēstnesis šīs koalīcijas krišanai.
Par to, ka JKP pašlaik varētu būt izvēlējusies “pašnāvniecisko” variantu, liecina izskanējusī ziņa, ka JKP izsaka vēlmi ne tikai par ekonomikas, bet arī finanšu un iekšlietu ministra amata vietu.1 Papildus tam JKP jau izvirza konkrētus kandidātus – tā ekonomikas ministra amatam virza Gati Eglīti.2 Tiesa, nevar nepamanīt G.Eglīša konfliktu ar Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāju. Neteikšu, ka labs profesionalitātes piemērs. Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums - ko G.Eglītis vēlas panākt? Varbūt viņa ielikšana ministra amatā veicinātu to mērķu sasniegšanu, par kuru pārējie pat nenojauš?
Tamdēļ visnotaļ loģisks šķita Kariņa lēmums rosināt koalīcijas pārkārtošanas sarunas pēc pašvaldību vēlēšanām.3 Šādam rosinājumam saskatu vairākus pozitīvus aspektus un pats arī tā rīkotos. Pirmkārt, uz šo rēķina neveicināt atsevišķu politisku spēku popularitāti, otrkārt, nedaudz “atdzist” iekarsušajiem, bet, visbeidzot, iegūt arī paša rīcībā laiku, lai varētu saprast alternatīvās iespējas līdzšinējai koalīcijai.
Tas, ka Bordāns arvien agresīvāk cenšas realizēt savu politiku, apstiprinājās 18.maija valdības sēdē, kad tika skatīts jautājums par masku nelietošanu televīzijas raidījumos. Savā ziņā es pat teiktu unikāla situācija – valdības vadītājs spiests atgādināt valdības locekļiem par nekonsekvenci.4
Atgriežoties pie iepriekš paustā, paskatoties uz šī brīža notikumiem ar Kariņa acīm, aina nav pārāk iepriecinoša, un neizskatās, ka šī brīža koalīcijas partneris JKP vēlētos strādāt kā prognozējams un loģisks partneris šīs koalīcijas sastāvā. Līdz ar to arvien krasāk iezīmējas nepieciešamība domāt par tādu koalīciju, kura ir spējīga strādāt noteikta mērķa sasniegšanai, bez agresīviem un savtīgi domājošiem partneriem.
1 https://www.apollo.lv/7249857/jkp-ekonomikas-un-finansu-ministru-amatam-varetu-piedavat-eglisa-kandidaturu
2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/jkp-iesaistas-cina-par-ekonomikas-ministra-amatu--piedava-gati-egliti.a404930/
3 https://www.tvnet.lv/7250125/karins-rosina-koalicijas-parkartosanas-sarunas-atsakt-pec-pasvaldibu-velesanam
4 https://www.apollo.lv/7251063/karins-ministru-kabineta-pienemtajos-lemumos-ir-nekonsekvence
Seko mums 
Katrs ekonomists labi zina: ja pēkšņi būtiski samazinās naudas masas aprite ekonomikā, tas beigsies ļoti slikti. Ne velti ASV Lielā depresija sakrita ar naudas masas apgrozījuma kritumu par kādiem 30%. Demokrātijā līdzīgi ir ar vēlētāju balsīm. Ja izņem pietiekami lielu vēlētāju balsu skaitu no “apgrozības”, tas beidzas slikti, paralizējot demokrātisku lēmumu pieņemšanu par valsts attīstībai svarīgajiem jautājumiem. Pēdējo trīsdesmit gadu laika lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo izvēlējās balsot par partijām, kas latviešu vairākumam nebija pieņemamas. Tādējādi vairākās Saeimās vismaz divdesmit deputātu mandāti tika “izņemti no apgrozības”.
Sabiedrībā rezonansi izsaucis Ernesta Rieksta video: “Es ceru, ka Krievijas armija ienāks Latvijā.” “Sprādzienu” izraisīja tieši šis teikums. Pārējo vēstījuma daļu aizņem pašreiz piekoptās politikas kritika un konstatācija, ka Dievzemītē viss pagalam. Delfi gan cenšas Riekstu rečekot, ka citur, t. sk., Krievijā ir vēl sliktāk, taču “reņģēdājiem” no tā vieglāk nepaliek.
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.
Saņēmu Jūsu e-pastu ar aicinājumu veikt papildu iemaksas Pensiju fondā! Varbūt Jūs tomēr varat mani nomotivēt to izdarīt, atbildot uz maniem jautājumiem un varbūt sniedzot papildu informāciju!
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
