Iesaki rakstu: 
Bez mazākās šaubīšanās varu teikt, ka dzīvojam ļoti interesantā laikā. Vienlaikus kā ārpolitikā, tā arī iekšpolitikā notiek interesanti notikumi, kuri, bez šaubām, atstās sekas ilgtermiņā. Tomēr šoreiz atkal vēlos izteikt viedokli par pašmāju notikumiem. Nereti mēs visi labi zinām vai domājam, ka zinām, kā jāvada ministrijas vai valsts. Tas nekas, ka vairums nav vadījis pat divu cilvēku komandu, bet mēs zinām labāk. Šajā reizē es paskatīšos uz pēdējiem iekšpolitikas notikumiem ar Krišjāņa Kariņa acīm, paprātuļojot, ko es darītu viņu vietā un kāpēc.
Iesākumam un skaidrībai – šīs valdības problēmas sākās stipri pirms valdības izveides. Tās iezīmējās pie apvāršņiem jau ar brīdi, kad vairāki savā ziņā ekstravaganti subjekti izdomāja veidot partijas. Tad, kad partiju priekšvēlēšanu kampaņā parādījās solījumi un saukļi, kuru sasaiste ar reālo dzīvi bija vairāk nekā ļoti attālināta.
Kurš gan nevēlas labāk dzīvot – visi, bet, solot, ka kaut kas tiks iedots, daudzmaz loģiski domājošs cilvēks arī padomās – no kurienes tad tas viss tiks paņemts. Solījumi sabira tik biezā slānī, ka apmaldīties nebija liela māksla. Ja līdz šim uz katrām vēlēšanām bija tik viens populistisks politiskais spēks, tad uz šīm bija veseli divi, kuriem turklāt bez populisma nebija arī problēmu ar ambīcijām un nekaunību.
Valdība ar mokām tika izveidota, abas populistu partijas rāvās vaigu sviedros, ceļot savas astes un norokot citus. Rezultātā darbs šajā valdībā vairāk līdzinās sapieru darbam – viena neuzmanīga kustība, un viss uzsprāgs.
Populisms kā tāds ir īslaicīgs pasākums, jo tikai laika jautājums, kad apkārtējie nepārprotami sapratīs, ka priekšā tikai tukšs solītājs vien ir. Tomēr, ja populisms nāk komplektā ar muļķību, tad rezultāts redzams ātrāk. KPV LV paspēja izdarīt pat to, kas sākumā šķita pat neiespējams. Paši saplēsās un faktiski izjuka.
Savukārt JKP ir ārējā čaula, redzama vadība (Jānis Bordāns), tad vēl pelēkie kradināli, bet pārējie partijas biedri var lepni nest “pelēkās masas” goda nosaukumu. Tā jau ir, ko visiem plosīties, pietiek ar Bordānu un kardināliem.
Vadīt šādu valdību ir gandrīz tas pats kā strādāt par sapieri vai arī būt par kučieri, kur pajūgā divi zirgi raujas katrs uz savu pusi un ik pa laikam cenšas visiem iekost, arī kučierim. Tomēr – valdības vadītājam pārāk liela rīcības brīvība nebija. Ar sākotnējo spēku sadalījumu Saeimā – nekas cits nesanāk, un visi to apzinājās.
Situācija izmainījās, kad aktualizējās jautājums par J.Vitenberga partijas piederības maiņu, pildot ekonomikas ministra pienākumus. Šajā situācijā KPV LV palaida iespēju garām paklusēt, tā vietā izraujot granātai gredzenu, turklāt turpinot to turēt savās rokās.
JKP, protams, šo izdevību garām nepalaida un tikpat tuvredzīgi sāk skaļi un pietiekami cietpieraini “bīdīt” savas nerimstošās ambīcijas.
Līdz ar to tapa skaidrs, ka faktiski šādā formātā valdība pastāvēt nevar, izņemot, ja KPV LV nodemonstrē saprātu, paziņojot, ka apzinās savu situāciju koalīcijā, līdz ar to arī apzinās, ka proporcionāli viņi varētu pretendēt tikai uz viena ministra amata vietu, piedāvājot JKP pārņemt labklājības nozares vadību, kurai ļoti nepieciešams aktīvs un enerģisks ministrs.
KPV LV būs nodemonstrējusi spēju atteikties no ministra amata vietas, piedāvājot to politiskam spēkam, kurš vēlas visvairāk. Ja JKP pieņem šādu piedāvājumu, viss kārtībā, savukārt, ja nepiekrīt un vēlas tik sev zināmu motīvu dēļ konkrētus amatus, stāsts pavisam cits, - tas velk vairāk uz risinājuma neiespējamību un ir priekšvēstnesis šīs koalīcijas krišanai.
Par to, ka JKP pašlaik varētu būt izvēlējusies “pašnāvniecisko” variantu, liecina izskanējusī ziņa, ka JKP izsaka vēlmi ne tikai par ekonomikas, bet arī finanšu un iekšlietu ministra amata vietu.1 Papildus tam JKP jau izvirza konkrētus kandidātus – tā ekonomikas ministra amatam virza Gati Eglīti.2 Tiesa, nevar nepamanīt G.Eglīša konfliktu ar Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāju. Neteikšu, ka labs profesionalitātes piemērs. Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums - ko G.Eglītis vēlas panākt? Varbūt viņa ielikšana ministra amatā veicinātu to mērķu sasniegšanu, par kuru pārējie pat nenojauš?
Tamdēļ visnotaļ loģisks šķita Kariņa lēmums rosināt koalīcijas pārkārtošanas sarunas pēc pašvaldību vēlēšanām.3 Šādam rosinājumam saskatu vairākus pozitīvus aspektus un pats arī tā rīkotos. Pirmkārt, uz šo rēķina neveicināt atsevišķu politisku spēku popularitāti, otrkārt, nedaudz “atdzist” iekarsušajiem, bet, visbeidzot, iegūt arī paša rīcībā laiku, lai varētu saprast alternatīvās iespējas līdzšinējai koalīcijai.
Tas, ka Bordāns arvien agresīvāk cenšas realizēt savu politiku, apstiprinājās 18.maija valdības sēdē, kad tika skatīts jautājums par masku nelietošanu televīzijas raidījumos. Savā ziņā es pat teiktu unikāla situācija – valdības vadītājs spiests atgādināt valdības locekļiem par nekonsekvenci.4
Atgriežoties pie iepriekš paustā, paskatoties uz šī brīža notikumiem ar Kariņa acīm, aina nav pārāk iepriecinoša, un neizskatās, ka šī brīža koalīcijas partneris JKP vēlētos strādāt kā prognozējams un loģisks partneris šīs koalīcijas sastāvā. Līdz ar to arvien krasāk iezīmējas nepieciešamība domāt par tādu koalīciju, kura ir spējīga strādāt noteikta mērķa sasniegšanai, bez agresīviem un savtīgi domājošiem partneriem.
1 https://www.apollo.lv/7249857/jkp-ekonomikas-un-finansu-ministru-amatam-varetu-piedavat-eglisa-kandidaturu
2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/jkp-iesaistas-cina-par-ekonomikas-ministra-amatu--piedava-gati-egliti.a404930/
3 https://www.tvnet.lv/7250125/karins-rosina-koalicijas-parkartosanas-sarunas-atsakt-pec-pasvaldibu-velesanam
4 https://www.apollo.lv/7251063/karins-ministru-kabineta-pienemtajos-lemumos-ir-nekonsekvence
Seko mums 
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
