Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējās pāris dienās politiskajās aprindās virmoja valodas, ka par Valsts prezidenta Egila Levita kancelejas vadītāju varētu kļūt kādreizējā laikraksta Diena līdzīpašniece Sarmīte Ēlerte. Lai gan šorīt ir oficiāli paziņots, ka šīm baumām nav pamata un ka pat prezidenta kancelejas vadītāju neveiksmīgā Latvijas pasta priekšnieka Arņa Salnāja vietā kļūs pašreizējais Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis, Pietiek atgādina lasītājiem par šīs neviennozīmīgi vērtētās kundzes līdzšinējo karjeru un šodien ekskluzīvi publicē fragmentus no iepriekšējām divām „Baiļu” triloģijas grāmatām, kuros figurē kāda „caurcaurēm izdomāta” kundze vārdā Sarmīte Šķēlerte.

Fragments no romāna „Bailes”

Ar vienu acs kaktiņu Embergs pamanīja stūrī iespiedušos Sarmīti Šķēlerti. Dīvaini, bet tās gan viņam gandrīz vai bija žēl: skumīgi stāv kaktā kā tāda veca prostitūta, kas nevienam vairs nav vajadzīga un kura pati ir vienīgā, kas atceras savus labos gadus. Ā, protams, vēl arī tie, kurus viņa toreiz aplaidusi ar vienu vai otru nelabu slimību.

Uz bezmaksas maltīti bija sanākuši arī Šķēlertes „skolnieki” un „domubiedri” – tie, kuri vienmēr bija gatavi skaļi brēkt un pamācīt citus, bet vienlaikus paši grāba visu, ko vien spēja, un vēl neizpratnē šķobījās, kad viņiem kāds kaut ko pārmeta.

Te snaikstījās gan Pauls Naudseps, kurš bez kompleksiem bija grābis Latvijas Bankas pasūtījuma darbus, gan Inese Moika, kurai tā arī nebija izdevies lieliskais peļņas projekts uz „Maksimas” traģēdijas rēķina.

Fragmenti no romāna „Vara”

11. nodaļa. Nellija Jarve

Viņai ļoti patika sarkanā krāsa. Tā viņu sildīja, mobilizēja, padarīja stiprāku, neuzvaramāku. Kad viņai bija nepieciešamība pēc atbalsta, viņa vilka kaut ko sarkanu – vislabāk jau sarkanu kleitu. Tas patiešām palīdzēja. Šajā ziņā viņa saprata visādus komunistus un sarkanarmiešus.

Bet pašlaik nelīdzēja arī sarkanais. Jau vairākas nedēļas žurnāla “Irsa” galveno redaktori Nelliju Jarvi tirdīja nemiers un sliktas priekšnojautas. Kaut ko līdzīgu viņa atcerējās piedzīvojusi tikai reizi dzīvē – jau pirms diezgan daudziem gadiem, kad bija nopirkusi biļetes uz Japānu un sataisījusies kopā ar vīru kāpt Fudzi kalnā.

Tie bija laiki, kad viņa savā galvenās redaktores darbā dienas laikrakstā bija sākusi īsti labi pelnīt. Reportieriem nekas vairāk par septiņiem astoņiem simtiem mēnesī nesanāca, bet viņai pašai bija četri tūkstoši, reizēm nedaudz vairāk, reizēm mazāk. Varēja iztikt tīri labi un pat drusciņ no augšas paskatīties uz vīra ienākumiem.

Plānotais ceļojums bija tikai dažu nedēļu attālumā, kad lauku mājās atgadījās nelaime – vīrs nojaucamajā ēkā ielūza ar visu grīdas segumu un kārtīgi satraumējās. Un pirms šī notikuma, kas varēja beigties arī daudz traģiskāk, viņai bija tieši tāda pati sajūta kā tagad – urdošs, nerimstošs nemiers.

Tiesa, toreiz nekāda racionāla, pamatota iemesla nebija – vismaz apziņas līmenī noteikti ne. Un uz Japānu viņi tomēr aizbrauca, arī Fudzi kalnā uzkāpa par spīti visiem ārsta ieteikumiem un brīdinājumiem. Roberts gan īsti negribēja kāpt, arī ārsts bija kategoriski iebildis pret fizisku slodzi, taču to nu Nellija nevarēja pieļaut – palaist garām to, kas bija tik ilgi plānots un ko viņa vienkārši bija pelnījusi.

Turklāt galu galā katram pašam vajadzēja tikt galā ar savām grūtībām un problēmām, to viņa labi zināja jau kopš pusaudža gadiem, pat vēl agrāk. Tas bija kā ar zobārstu bērnībā – tu esi maziņa, tevi atved uz kabinetu pie visiem briesmīgajiem urbjiem un pārējiem instrumentiem, un tu skaidri zini, ka neviens tev tavās ciešanās nepalīdzēs.

Jā, pieaugušais tevi var pamierināt, var paturēt tev rociņu, bet tas neko nedod, pavisam un galīgi neko. Urbj taču vienalga tev un sāp vienalga tev, un nekur no tā neglābties, pašam vien ir jāciešas līdz galam. Tā ka palīdzība no citiem – labāk to negaidīt, lai lieki un nevajadzīgi neviltos.

Pirmos pazīšanās gadus šī viņas attieksme pret daudzām lietām Robertu vienkārši tracināja – gluži tāpat kā viņai tracinošas šķita viņa studentītes, no kurām viņš nespēja un nespēja tikt vaļā. Bet tur nu neko nevarēja darīt – katram ar savām problēmām vajadzēja tikt galā pašam.

Ja tā padomā, viņa pat varēja nosaukt brīdi, kad šī atskārsme pie viņas atnāca. Kaut kad bērnībā pienāca diena, kad mazpilsētas skuķēns pēkšņi saprata, ka visi kādreiz nomirst un tātad nomirs arī viņas vecāki. Gan mamma skolotāja, gan tētis galdnieks – agri vai vēlu viņi nomirs. Tāpat kā pēc kara gāja bojā viņas mammas brālītis, kurš uzkāpa uz mīnas.

Nellija noraudāja visu nakti – bet no rīta jau bija cita. Daudz aukstāka, daudz racionālāka, daudz cietāka. Tāda bija pasaules lietu kārtība, kas bija jāpieņem, gribi to vai ne, – un viņa to arī pieņēma. Tāpat kā pēc tam pieņēma vēl daudz ko – no vīra studentītēm līdz faktam, ka viņai nekad nebūs pašai savu bērnu.

Tas, protams, nenozīmēja, ka viņa neko negribēja ietekmēt, – un kā vēl gribēja! Pasaulē visapkārt bija tik daudz lietu, kas viņu kaitināja un vienkārši tracināja. Jau divdesmit gadu vecumā, vēl tikai sākot strādāt Saeimā par reportieri un tur staigājot sarkanā džemperītī ar pliku muguru, viņa ik pa laikam jutās kā tāds bezspēcīgs sargsuns pārāk īsā ķēdē.

Tu rej, rej, rej, bet nekas no tā nemainās. Tava ķēde ir tik īsa, ka tu vari tikai riet un bezspēcīgi noskatīties, kā no tavas apsargājamās mājas visādi nekauņas nes ārā visu, kas vien viņiem šķitis iekārojams. Aiznes, nāk atpakaļ, pat savu taku jau iemīdījuši. Turpat blakus nozagto pārdod vai iemaina pret ko citu, turpat sarīko dzīres. Bet tu neko nevari izdarīt, kaut sargāšana ir tavs pienākums un sūtība.

Lūk, vīra studentītes un visu dzīvo būtņu mirstīgumu viņa spēja pieņemt, bet šo gan ne – nu nekādi. Tāpēc pēc pirmajiem riešanas gadiem uznāca apnikums un viņa gluži vienkārši ņēma un aizgāja. Nespēja noskatīties, kā Andris Smēle bija no apzogamās mājas ne tikai taku iestaigājis – pat šoseju izbūvējis.

Jā, un Nellija nespēja sagremot arī to, ka viņas pārstāvētā izdevuma, Latvijas neatkarīgās preses flagmaņa un lielākā dienas laikraksta “Daina” galvenā redaktore Šķēlerte bija tā nozombējusi savu “komandu”, ka viņi spēja nepamanīt viņas īpašās attiecības ar šo pašu Smēli. Bet, ja arī spēja, tad to nekādi neizrādīja.

Viņa aizgāja. Nolēma – lai rej un mēģina sargāt citi. Veselu gadu nomācījās universitātē. Naudas bija maz, bet iztikt varēja. Un veselu gadu viņa mēģināja sev iestāstīt – šis, tieši šis ir viņas zelta laikmets, tieši tā arī ir jādzīvo, un tieši tāda arī ir pareizā dzīve.

Viss beidzās ar smagu vilšanos – visvairāk sevī pašā. Pirmkārt, izrādījās, ka viņa ne tuvu nav tik gudra, lai spētu vilkt līdzi saviem talantīgākajiem kursa biedriem. Pareizāk sakot, gudra viņa bija, pat ļoti gudra, tas viņai jau sen bija skaidrs, bet šeit vajadzēja cita veida gudrību – tādu, kas viņai nepiemita.

Taču tā vēl būtu mazākā bēda. Vēl kļuva skaidrs, ka vai nu viņa jau ir dzimusi kā sargsuns un ar to nekas nav iesākams, vai arī pirmie sargāšanas gadi, lai cik bezjēdzīgi būtu bijuši, tomēr ir ieēdušies kaulos, miesā un asinīs. Ka viņai vienkārši ir nepieciešams riet. Redzēt, kā laiku pa laikam kāds zaglis tomēr salecas, un sajust, kā apzagtais saimnieks noglauda galvu un saka – labs sunītis, tu jau neesi vainīgs, ka tā viss sanāca.

Un vēl trešā lieta – tā, kurā viņa sev ļoti ilgi nespēja atzīties, bet beigu beigās tomēr samierinājās. Izrādījās, ka viņai ir vajadzīga nauda. Nē, ne miljoni un ne simttūkstoši, bet tomēr vajadzīga. Pat ne nauda, bet visas tās labās lietas, ko par naudu varēja iegādāties un kuras viņa gluži vienkārši bija pelnījusi. Kuras viņai pienācās.

Nu kaut vai drēbes. Studiju laikos viņa bija kārtīgi aizrāvusies ar šūšanu, varēja gan pārtaisīt vecu kleitu par kaut ko pilnīgi neiedomājamu, gan izrotāt mēteli ar aplikācijām, gan no neparasta auduma sašūt ko vēl neparastāku.

Taču laiks gāja, un viņa sāka novērtēt to, ka var pasūtīt kaut ko uzšūt kādam citam un ka pasaulē ir tik daudz fantastisku audumu, ko varēja nopirkt tikai tas, kuram bija nauda, un nevis tas, kuram bija nepareizā, nepraktiskā veida gudrība. Tā, kas ļāva tikai būvēt gaisa pilis. Nē, viņai vajadzēja arī taustāmu rezultātu.

Tai pašā Japānā – ja viņa nepelnītu pietiekami, viņas tur vispār nebūtu, un, ja arī būtu, viņa nespētu nopirkt nevienu no tiem fantastiskajiem audumiem, ko no turienes atveda. Tiesa, uzšūt gan tā arī neko neuzšuva, bet arī tā bija patīkama sajūta – laiku pa laikam izņemt tos no abām skapja atvilktnēm un saudzīgi noglāstīt. Nē, psihologam Franklam nebija taisnība – bieži vien ikdienas laimi deva tieši sajūta, ka tev kaut kas pieder.

Viņa no visas sirds neieredzēja, teiksim, Jurģi Lapnieku, kurš viņas skatījumā bija tāds pārgudrs un snobisks mājas izlaupītāju asistents. Taču reizēm, to nevarēja noliegt, viņam bija taisnība – piemēram, ka, pērkot grāmatu, tu pērc nevis pienākumu to izlasīt, bet iespēju to izlasīt, kad vēlies. Viņai ar audumiem taču bija tieši tāpat!

Par citiem maziem priekiem nemaz nerunājot – labi, ka neviens no viņas darbiniekiem, pie viņas mājās ciemojoties, nekad nebija redzējis feino auskaru kolekciju. Ieraudzītu – nez ko padomātu…

Tā nu viņa atgriezās, gada laikā kļuvusi daudz gudrāka un savas vilšanās turot cieši pie sevis. Atgriezās un secināja, ka dzīve nu ir kļuvusi daudz vienkāršāka. Bezjēdzīgi neraustot ķēdi, bija iespējams koncentrēties arī pašai uz savām vajadzībām un tās sekmīgi risināt.

Turklāt dzīve mācīja jaunas un jaunas lietas. Nopirktajā lauku mājā – tajā pašā, kurā vīrs Roberts gandrīz dabūja galu, – viņa pati sev negaidīti aizrāvās ar elektroinstalācijas darbiem. Ar tēva palīdzību samācījās visādas brīnumu lietas – kā var vadus saslēgt visvisādās kombinācijās, lai slēdži dažādās mājas vietās darītu to, ko viņai gribējās.

Ar nelielu izbrīnu viņa secināja, ka darbā, kur viņa ar savu jauno dzīves skatījumu strauji kāpa uz augšu, ir tieši tas pats. Katram darbiniekam bija sava funkcija, savs pielietojums, un ar zināmu prasmju komplektu viņus ļoti labi varēja saslēgt tā, lai pārāk lielas algas viņi neprasītu, bet savu darbu darītu.

Algas… jā, protams, žurnālistu algas un vēl jo vairāk sociālās garantijas bija sāpīgs jautājums. Taču tā bija tā dzīves kārtība, ar kuru vajadzēja samierināties. Tā arī nebija viņas personiskā problēma, un ar savām personiskajām problēmām katram taču ir jātiek galā pašam. Tā viņa sev laiku pa laikam atgādināja – un dzīve varēja ritēt savu gaitu.

Samierināties vajadzēja ar citām lietām. Lielo laikrakstu, līdz kura vadības grožiem viņa jau gandrīz, gandrīz bija nokļuvusi, tā vadība bija privatizējusi laikā, kad viņa vēl tikai knapi sāka savas darba gaitas. Viņa, protams, zināja detaļas, taču uzskatīja par labāku tajās neiedziļināties un neņemt vērā – tādi bija laiki, un tā nebija viņas darīšana.

Jau krietni grūtāk bija brīdī, kad viņa uzzināja par patiesajiem iemesliem, kuru dēļ laikraksta privatizētāja un galvenā redaktore Sarmīte Šķēlerte pret premjeru Andri Smēli izjuta tik uzskatāmas simpātijas, ka bija pat izpelnījusies vispārzināmu palamu – Smēlerte.

Iemesli bija tik nesimpātiski, ka kādreizējā mazpilsētas Nellija dziļā šokā būtu aizgājusi, skaļi aizcērtot durvis. Izrādījās, laikraksta izdevniecība gadiem ilgi bija pelnījusi un faktiski uzturējusi laikrakstu, izmantojot savu papildbiznesu – salvešu un citu papīra izstrādājumu ievešanu un tirdzniecību.

Tas pats par sevi nebūtu bijis nekas slikts, taču ievedmuita gan par šo produkcijas klāstu nebija maksāta, to visu uzdodot par… avīžpapīru. Kad nu afēra gandrīz bija nākusi gaismā un laikraksta īpašniekiem draudēja labākajā gadījumā apjomīgi naudassodi, Šķēlerte bija norijusi lepnumu, devusies pie Smēles un izlūgusies grēku piedošanu, pretī apsolot pretimnākšanu visās lietas.

To, kā viens cilvēks var tik derdzīgā veidā, vienkārši naudas dēļ aizmirst un nodot tos pašus principus, kurus ik dienas pieminēja avīzes lappusēs un pieprasīja no citiem, Nellija tobrīd nesaprata.

Tiesa, kaut kur dziļi, dziļi reizēm sarosījās doma par to, ka ne jau tikai personiskā labuma dēļ Sarmīte tā bija rīkojusies. Bet nē – balts bija balts, melns bija melns, un citādi nevarēja būt. Nellija kaut kā piecieta Šķēlerti–Smēlerti kā savu nosacīto priekšnieci – un, kad pienāca īstais brīdis, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem iesēdās viņas krēslā.

Iesēdās – un tikai tad tā pa īstam saprata, kur nonākusi un ko uzņēmusies. Viena lieta bija viņas pēdējo gadu pienākumi izdevniecības reģionu avīžu izdošanā – problēmas bija, mīnusi bija, bet kaut kā galus kopā savilkt varēja. Taču, tikai nonākusi galvenā redaktora krēslā, viņa saprata, kāpēc Šķēlerte to tik labprāt bija pametusi, vēl paspējot pārdot skandināviem savas privatizētās akcijas.

Nē, protams, vadīt bija interesanti, pat aizraujoši. Tie, kas viņai pa stūriem pārmeta haotiskumu, neizdarību un nesistemātiskumu, patiesībā neko nesaprata. Tieši tādam arī vajadzēja būt patiesi radošam, iedvesmojošam vadītājam! Taču Nellijai pašai visa iedvesma beidzās, jau pēc pāris nedēļām saprotot, uz kāda “Titānika” viņa nonākusi.

Tāpat kā toreiz Latvijas Universitātē, arī tagad viņai ātri vien kļuva skaidrs – viņa ir ļoti, pat izcili gudra un pieredzējusi, taču šeit nepieciešama pavisam cita gudrība, kura viņai nepiemīt. Skarbā realitāte bija tāda, ka Šķēlerte viņu bija atstājusi faktiski pie sasistas siles, laikraksts strauji grima mēnesi pēc mēneša – un viņai nebija ne mazākās jēgas, kā to glābt.

Glābt varēja tikai ļoti, ļoti liela nauda, kuru nebija, kur ņemt. Skandināvi skaidri lika manīt, ka no laikraksta Latvijā vienkārši gribētu tikt vaļā, un jebkuri Nellijas atgādinājumi par kopīgām vērtībām un principiem viņiem izraisīja tikai uzjautrinājumu.

Viss beidzās tā, kā tam vajadzēja beigties. Skandināvi izrādījās salti aprēķinātāji un nodevēji – vēl sliktāki nekā Šķēlerte. Viņi pārdeva avīzi tieši tiem, kas Nellijas acu priekšā, viņai bezspēcīgi nostiepjot ķēdi, drošā attālumā bija no mājas stiepuši visu, ko vien sirds kāroja. Stiepa un vēl ņirdza.

Situāciju vēl sliktāku padarīja fakts, ka pašas Nellijas “komanda” nebūt neizrādījās tik vienota un principiāla, kā viņai bija šķitis. Daudzi bija vienisprātis ar viņu, ka šādu situāciju nav iespējams paciest, taču bija arī atkritēji.

Tie, acis nolaiduši, runāja kaut ko par uzturamām ģimenēm, kredītiem un hipotēkām, kas neļaujot būt viņiem būt tik drosmīgiem. Jā, protams, varbūt arī viņiem finanšu situācija nebija tik labvēlīga kā Nellijai – bet vai tas bija pienācīgs iemesls nodot principus? Nē, nē un vēlreiz nē, viņa nodomāja.

Kādreizējā Nellija atkal būtu visu nakti noraudājusi, bet tagadējā Nellija nekavējoties ķērās pie nākotnes plānu kaldināšanas. Nevarēja būt, ka Eiropas valstij Latvijai un tās sabiedrībai nav vajadzīgs neatkarīgs, demokrātisks, vērtīborientēts medijs! Nē, tam viņa nemūžam nenoticētu!

Taču nākamie mēneši bija vislielākā vilšanās Nellijas dzīvē – vilšanās pilnīgi visā, bet visvairāk jau cilvēkos. Tie paši ļaudis – gan tepat Latvijā, gan ārpus tās robežām –, kuri pirms tam bija situši uz pleca un bilduši uzmundrinošus vārdus, tagad, kad bija akūti vajadzīgs finansējums, sāka vienkārši pazust. Nebija sazvanāmi, uz e–pasta vēstulēm neatbildēja.

Savukārt viņas “komanda”, lai cik vienota būtu izskatījusies sākotnēji, strauji sāka panīkt. Bija vieni, kas līdzīgi viņai bija tā vai citādi apgādājušies ar pietiekamu finanšu spilvenu, lai dažus mēnešus, ja ne ilgāk, varētu pavadīt, tā sacīt, radošā atvaļinājumā.

Bet bija arī pārējie – tie, kuri jau iepriekš bija dzīvojuši no algas līdz algai. Nellijai viņu bija žēl, bet jau atkal – viņa, protams, darīja, ko varēja, bet katram savas problēmas bija jārisina pašam.

Tomēr spiediens bija tik liels, ka viņa pirmoreiz pavisam nopietni aizdomājās – varbūt tieši tā jutās Sarmīte? Ka atbildības nasta pret kopējo lietu un ideju ir tik liela un nozīmīga, ka tās vārdā nākas arī noziedot pāris nenozīmīgus principiņus? Pat ne noziedot – vienkārši uz brīdi neņemt vērā. Jo apstākļi liek.

Potenciālie naudas devēji, kurus Nellija stūrgalvīgi sauca tikai un vienīgi par investoriem, ļoti gribēja iztikt bez drukāta izdevuma. Tam neesot nākotnes, tas esot dārgi, pietikšot ar interneta resursu.

Bet tur Nellija bija nelokāma: ja viņa arī kaut ko bija simtprocentīgi pārņēmusi no Sarmītes, tad tā bija pārliecība – kādu politiķi nosist bija iespējams tikai ar kaut ko taustāmu, rokās paņemamu.

Par šo pārliecību nācās maksāt ar citām. Investoriem nauda bija ikdiena, viņi burtiski dažās minūtēs uzlika uz papīra – tik un tik būs vajadzīgs mēnesī, tik un tik pirmajā ceturksnī, pusgadā.

Summas bija iespaidīgas, un šis arī bija brīdis, kad Nellija neizturēja. Saprata, ka izejas nav. Ka, nepieņemot šo salīdzinoši tīro, godīgo naudu ar tās devēju nosacījumiem, viss būs pagalam. Viņa varēs atgriezties algota darbinieka amatā – bet to viņa vairs ne gribēja, ne spēja.

Neko briesmīgu jau investori nevēlējās – vismaz tūlīt un uzreiz ne. Pirmām kārtām viņi stingri uzstāja, lai tiktu dibināta akciju sabiedrība – šī uzņēmējdarbības forma ļāva droši paslēpt precīzo akcionāru sarakstu un to reālo ietekmi uzņēmumā. Nellija šaubījās, šaubījās, bet beigās nolēma: ja reiz likumdevējs to ir atļāvis, kāds gan pamats nepiekrist.

Pēc tam viņa laiku pa laikam aizdomājās – vai šis bija tas brīdis, kad kompromisu velnam tika iedots mazais pirkstiņš? Varbūt. Varbūt arī ne. Bet, lai kā būtu, sekoja nākamās prasības. Investori gribēja arī īpašu akciju sadales kārtību un īpašas akciju kategorijas, kas ļautu viņiem slēpti kontrolēt visu uzņēmumu, – atkal nācās vien piekrist.

Lielākā daļa “komandas” neko neiebilda – un kāpēc lai viņi arī iebilstu? Iepriekšējā izdevniecībā viņi ar iekšējo informāciju netika lutināti un to arī nemaz nepieprasīja. Šeit bija tieši tāpat – atlika Nellijai nedaudz saņemties un pastāstīt “komandai” šo un to par principiem, vērtībām un misiju, lai viņi paklausīgi mātu ar galvām.

Bija tikai viena ļoti nepatīkama saruna. Šī “komandas” sastāvdaļa Nellijai nebija patikusi jau iepriekšējā darbavietā – domāja pārāk daudz un bieži vien uzdeva nepareizus jautājumus. Nekad uz viņu nevarēja droši paļauties, ka izdarīs tieši to un tā, kā bija pasūtīts, bet ne kaut kā citādi – pēc saviem ieskatiem.

Saruna bija īsa. Neērtā būtne nez kur bija izrakusi jauno investoru – akcionāru – sarakstu un bez aplinkiem Nellijai pajautājusi: tu ko, pilnā nopietnībā pieņemsi naudu no šitā? Un šitā? Par šito nemaz nerunājot? Ar ko tad, atvaino, tu, Nellij, esi labāka par Sarmīti?

Tā kā jaunais uzņēmums vēl nebija nodibināts, Nellijai nenācās meklēt kaut kādus juridiskus pamatojumus, lai pieklājīgi atbrīvotos no nesaprātīgās radības. Pietika vienkārši paskaidrot, ka laikam nesanāks sastrādāties, jo jaunajā izdevumā būs sava, nedaudz citāda specifika – un viss. Pagaisa kā nebijusi.

Taču nākamajos gados viņa laiku pa laikam atcerējās gan šo sarunu. Negāja viegli. Galīgi negāja viegli. Naudas hroniski nebija. Visas labās, progresīvās idejas saistībā ar interneta resursa attīstīšanu atsitās pret publikas neieinteresētību. Izmaksas auga. Pat sev viņa nespēja izmaksāt atbilstošu algu – kur nu vēl citiem.

Atbildības nasta bija tāda, ka viņa savas sarkanās līnijas bija gatava atbīdīt aizvien tālāk un tālāk. Taču izrādījās, ka tās nevienu īsti nemaz neinteresē – vairs nebija runas par to, ka investoriem būtu kādas jaunas prasības papildu finansējuma saņemšanai.

Nē, viņi viens pēc otra skaidri paziņoja: Nellij, mēs jums naudu iedevām, bet vairāk tāpat vien nedosim. Iemācieties, Nellij, pelnīt paši – vai nu kā jūsu bijusī priekšniece Sarmīte, vai kaut kā citādi. Ja mums būs kāds projektiņš – tad cita lieta, par katru darbu ir jāsaņem atalgojums. Bet pagaidām – atvainojiet…

Protams, ka viņi mēģināja – un kā vēl mēģināja! Mēģināja organizēt uzņēmēju klubiņu – izgāzās. Konferences – izgāzās. Datu bāzes – izgāzās. Atklātu diskusiju platformu – izgāzās. Viss, ko vien viņi mēģināja, izgāzās, izgāzās, izgāzās.

Rezultātā aizvien lielāks un melnāks izmisums. Pāris reizes, uzstājoties televīzijā – paldies Dievam, tur viņai viss bija kārtībā ar sakariem! –, viņa skaidri juta, kā, metoties cīņā ar kārtējo zaglīgo nekauņu, vaigs un plakstiņš sāk raustīties, acis aizvelkas ar sarkanu migliņu un savaldīties kļūst faktiski neiespējami.

Taču vēl briesmīgākas par izgāšanos bija tās reizes, kad kāds projekts bija sekmīgi izdevies – un tad parādījās oligarhu rokaspuiši, kas, pildot skaidri redzamus nomelnošanas uzdevumus, darīja visu iespējamo, lai šos peļņas kanālus viņai un viņas komandai slēgtu.

Uzticamais Pauls Naudseps bija atradis godīgu veidu, kā piepelnīties, darot dažādus sīkus darbiņus Latvijas Bankai. Tīrās sakritības dēļ viņš tieši Latvijas Bankas prezidenta pārvēlēšanas priekšvakarā bija nopublicējis rakstu par šo cienījamo valstsvīru – izsvērtu un objektīvu.

Taču tas tika izmantots, lai saceltu skandālu, un bailīgais Latvijas Bankas prezidents Rimēvičs, laimīgi pārvēlēts, izšķīrās par pilnīgu sadarbības pārtraukšanu ar Paulu. Un neko tur nevarēja darīt – oligarhu rokaspuiši varēja triumfēt.

Līdzīgi sanāca arī ar citu, jau kolektīvu projektu, kas bija nācis ar tādām pūlēm. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka ir apveltīta ar izcilu humora izjūtu, un radās izdevība to izmantot kopprojektā ar sabiedrisko televīziju. Visiem būtu labi – sabiedrībai, televīzijai, jā, arī viņai pašai un iepriekšējo piepelnīšanās avotu zaudējušajam Paulam.

Bet nē, pagāja pāris mēneši, un jau atkal klāt bija nomelnotāji – oligarhu rokaspuiši. Gan pie izmaksu sarakstiem viņi bija tikuši, gan mēģināja pārmest, ka projektam nav rīkots caurspīdīgs konkurss, – bet kāds varēja būt konkurss patiesi radošā jomā?!

It kā ar šo nemitīgo stresu nebūtu pietiekami, vajadzēja aizvien stingrāk un stingrāk nodrošināties pret iespējamām provokācijām un izmantošanu savtīgiem mērķiem. Viņa zināja, ka no sava tēva ir aizguvusi vēlmi visu un vienmēr pārbaudīt, taču, gadiem ejot, tas pašlaik bija nonācis tiktāl, ka pat vīrs puspajokam ieminējās – kāda jēga man tev teikt, cik ir pulkstenis, ja tu vienmēr to pēc tam pārbaudi pati?

Bet arī tur viņa neko nevarēja darīt – tāpat kā neko nevarēja darīt ne ar veidiem, kā aizvien biežāk nācās pelnīt naudu žurnālam, ne ar cilvēkiem, kas – un to viņa zināja droši – spēja izdomāt jaunus un jaunus veidus, kā izmantot viņas sargsuņa dabu.

Skandalozā “oligarhu lieta”, kas viņas vadītā žurnāla reitingu tikko bija kaut nedaudz, bet tomēr pasviedusi uz augšu, izskatījās pēc patiesa, simtprocentīga triumfa – bet diemžēl viņa zināja labāk. Protams, viņu bija pārliecinājuši, ka viss ies kā pa sviestu, ka nekad un neviens netiks pie oriģinālajiem ierakstiem, ka kraha priekšvakarā nonākušajam izdevumam šis būs īsts tramplīns uz veiksmi un attīstību.

Viņa arī bija ļāvusi pierunāties, kaut nekad vēl nebija tik ļoti jutusies kā tāda Šķēlerte. Būtu bijis labi, ja viņa varētu ar kādu padalīties savās šaubās. Kopā atrast kādu risinājumu. Taču viņa labi zināja – katram savas problēmas jārisina pašam. Viss būs tieši tāpat kā bērnībā pie zobārsta. Pašam vajadzēja doties kabinetā, sēsties krēslā un paciest, jo…

30. nodaļa. Baiba Bubesa

Sakiet, ko gribat, bet ekonomikas ministrs un jaunais partijas “Vienība” priekšsēdētājs Arvils Košeradens bija jauks cilvēks. Pieklājīgs, lietišķs, varbūt mazmazdrusciņ cinisks, bet ļoti simpātisks ar savu praktisko noskaņojumu. Pēc zvaigznēm no debesīm negramstījās – un labi, ka tā. Tieši tādu cilvēku Bubesai arī vajadzēja pirmajai sarunai.

Ikvienam no šīs valsts “politiskās elites” nopakaļ vilkās nepatīkamu faktu aste, par ko visi zināja, bet līdz noteiktam brīdim centās nepieminēt. Protams, šāda aste bija arī Košeradenam.

Kopā ar vēl trim kompanjoniem, tostarp Sarmīti Šķēlerti, ar kuru Bubesa publiskos pasākumos sirsnīgi sveicinājās, kaut patiesībā šo buldogveidīgo, krunkaino radību ar zvērīgo skatienu neieredzēja ne acu galā, Košeradens savu lielo lozi bija izvilcis tālajos deviņdesmitajos gados.

Tad šai četrotnei, galvenokārt pateicoties Šķēlertes politiskajiem sakariem un ietekmei, izdevās par sviestmaizi noprivatizēt tikai 1990. gadā nodibināto laikrakstu “Daina”. Viss bija noticis tieši tā, kā bija pierasts deviņdesmitajos.

Vispirms, pateicoties Šķēlertes kontaktiem, avīzei noteica smieklīgi zemu sākumcenu, tad atsijāja nederīgos pretendentus uz akcijām, piesaistīja ārvalstu “investoru”, kurš uz izdevīgiem noteikumiem piešķīra finansējumu četrotnei, un lieta bija darīta.

Patiesībā Šķēlerte bija viens no retajiem cilvēkiem, pret kuru Bubesa izjuta īsti melnu, nepārvaramu skaudību par kādu dzīvē svarīgu, iespējams, vienu no vissvarīgākajiem talantiem, kas tai piemita nesalīdzināmi augstākā koncentrācijā nekā pašai Bubesai.

Šķēlerte bija cilvēks, kas ne tikai īpašos gadījumos, bet arī ikdienā pārliecinoši spēja ar vienu roku primitīvi apzagt valsti, bet ar otru vicināt godīguma un taisnīguma karogu un vienlaikus vēl arī skaļi aicināt vienreiz tikt galā ar valsts izzadzējiem.

Tiesa, pēc “Dainas” prihvatizēšanas bija izrādījies, ka uzņēmējdarbībā ar šādiem talantiem vien nepietiek. Kādu brīdi viss gāja labi, bet pēc tam laiki mainījās, un vienīgais, kur Košeradens ar kompanjoniem tiešām parādīja izcilu uzņēmēja instinktu, bija tas, ka viņi paspēja laikus pārdot jau līdz diezgan pamatīgam kliņķim nolaistās “Dainas” akcijas skandināviem un paši notīties gluži oficiālu pusmiljonāru statusā.

Tagad šis “izcilais” uzņēmējs bija ielikts pārraudzīt visu Latvijas tautsaimniecību, pie sevis nošausminājās Bubesa. Taču, okei, tā nebija viņas darīšana un viņas problēma, varbūt kādreiz – bet pašlaik ne. Pašlaik viņas problēma bija pilnīgi cita, un izskatījās, ka Košeradena kungs, neraugoties uz “Vienības” sarukušo ietekmi, te varbūt tiešām varēja ko līdzēt.

Salīdzinājumā ar Šķēlerti, kura pēc spēku izmēģināšanas lielajā politikā un izlingošanas no tās bija kļuvusi par īstu staigājošu žultspūsli, Košeradena kungs bija jauks un simpātisks cilvēks. Viņš pieņēma Bubesu savā ministra kabinetā un jau pēc viņas pirmajām, iepriekš rūpīgi izdomātajām un pārdomātajām frāzēm iejūtīgi un konstruktīvi bilda, ka viss esot skaidrs.

Jā, protams, viņš saprotot Bubesas kundzes situāciju un to, cik grūti pašreizējā situācijā augstas klases profesionālim esot strādāt ar pilnu atdevi un valsts labā, – šo pēdējo viņš lieliski zinot pats no savas personiskās pieredzes. Jā, un tāpat arī to, ka šie igauņi mēdz būt vienkārši atsaldēti savā plānprātīgajā tieksmē visur rūpēties par likuma burtu, turklāt lietuvieši nemaz neesot labāki.

Un, jā, protams, Bubesas kundzei pašreizējā neviennozīmīgajā situācijā esot nepieciešams politisks atbalsts – un, kāda runa, partija “Vienība” vienmēr esot gatava to sniegt saviem domubiedriem un ideju aizstāvjiem. Šis gadījums noteikti netikšot ignorēts.

Bubesa nodomāja, ka nu būtu īstais brīdis parunāt par abpusējo izdevīgumu, taču, acīmredzot to nojautis, viņas sarunas biedrs strauji sarāvās. Vai tiešām varēja būt, ka Korupcijas apkarošanas birojs kādu mikrofonu novietojis pat šeit, sarāvās arī Bubesa. Bet bija redzams, ka Košeradenam šī nav pirmā šāda veida saruna mūžā.

Augstākajā mērā valstisku rūpju pilnā balsī Košeradena kungs pavēstīja, ka viņš personiski šādu lietu organizēšanā gan nevarot piedalīties. Viņš galu galā esot gan Ministru prezidenta biedrs, gan ekonomikas ministrs, vārdu sakot, vispirms augsta valsts amatpersona un tikai pēc tam “Vienības” valdes priekšsēdētājs, kuram īsti nepietiek laika šādu praktisku jautājumu risināšanai.

Agrāk viņš Bubesas kundzei ar viņas sīko problēmu viennozīmīgi ieteiktu vērsties pie Klaķa kunga. Diemžēl, kā Bubesas kundze labi zinot, Klaķa kungam pēc nepatikšanām ar Latgales vēlētāju balsīm un citiem sīkumiem gadījušās zināmas domstarpības ar Korupcijas apkarošanas biroju, tā ka viņam uz laiku nācies vismaz formāli norobežoties no “Vienības” lietām.

Līdz ar to Bubesas kundze esot laipni aicināta sazināties ar Košeradena kunga priekšteci ekonomikas ministra amatā, tagadējo partijas “Vienība” ģenerālsekretāru Arti Pamparu. Viņa kompetencē, lūk, kā reiz ietilpst gan partijas taktikas definēšana atsevišķos jautājumos, gan to iekļaušana aktuālajā partijas dienaskārtībā. – Bubesas kundze, jūs taču esat pazīstama ar Pampara kungu, vai ne? – viņas iespējamo pazīšanos ar nosaukto kontaktpersonu kā pašsaprotamu lietu pieminēja simpātiskais ministrs.

Jā, pazīstama viņa, protams, bija. Vēl ministra amatā būdams, Pampars bija apmeklējis arī viņas tēva bēres. Tikai tāds sīkums – toreiz viņš vēl nebija kļuvis par vienu no spilgtākajiem piemēriem tam, kā valdošās partijas biedrs, faktiski pieķerts aiz rokas primitīvā korupcijā, izsprūk ar veselu ādu, pateicoties partijas ietekmei uz tiesībsargāšanas iestādēm un jo īpaši uz to pašu KABu.

Neredzamo piedienības robežu Pampars tomēr bija pārkāpis un publiski visbiežāk tika pieminēts komplektā ar savu “tumbočku”, kurā mistiskā, kaut skaidri nojaušamā veidā viņam bija radušies finanšu līdzekļi dažādām vajadzībām.

Lai partijas vadība izvairītos no viņam nopakaļ vējojošās smaciņas, Pampars kopš tā laika no valsts amatiem bija faktiski padzīts. “Vienībā” gan viņš ģenerālsekretāra amatu bija saglabājis, pateicoties savām vispārzināmajām “melnā kasiera” dotībām. Klaķim izlidojot, viņš partijas pastāvēšanai bija kļuvis faktiski neaizstājams.

Šis “tumbočku Pampars” tad nu bija tas cilvēks, pie kura Košeradens, ne aci nepamirkšķinot, nosūtīja Bubesu risināt viņas eksistenciālo problēmu. Pagāja vairākas stundas, līdz viņa spēja norīt šo krupi. Viņai, augstākā globālā līmeņa menedžerei, ir nācies krist tik zemu, ka viens trešās šķiras politiķītis–ministriņš tā vienkārši aizsūta viņu risināt savas problēmas pie vispārzināma neveikla mahinatora un blēža…

Bet nekur nevarēja likties, un vēl pēc dažām stundām viņa sēdēja iepretim solārijā pārcepinātam, ar uzbāzīgām smaržām aplietam indivīdam ar šaudīgu acu skatienu, briesmīgi košu, bezgaumīgu kaklasaiti un matu kodaļu “a ļa Elviss rīta agrumā”, kura, salīdzinot ar viņa ministrēšanas laika fotoattēliem, bija kļuvusi būtiski plānāka. Vārdu sakot, partijas ģenerālsekretārs un lietu kārtotājs atgādināja ne visai veiksmīgu suteneru kādā Kasablankas krogā.

Taču pirmais iespaids bija mānīgs. Kaut gan Pampara izturēšanās bija tikpat frivola kā viņa āriene, kaut kas viņa runas manierē un ķermeņa valodā izraisīja uzticību. Ar katru sarunas minūti Bubesai šķita – neskaitāmos gados viņai pirmoreiz patrāpījies cilvēks, kuru patiešām interesē viņas problēmas un kuram ir arī vēlme un iespējas tās atrisināt.

Kā profesionāls kāršu blēdis veselās četrās rūpīgi samaisītās kavās pārzina un jau iepriekš atpazīst katru izdalīto un pacelto kārti, tā “Vienības” ģenerālsekretārs pārdesmit minūšu laikā paspēja pārliecināt Bubesu – viņš kā īstens savas jomas profesionālis zina pareizo pieeju katram vērā ņemamam koalīcijas politiķim, partijai, frakcijai un grupējumam.

Pārsvarā gan pieeja tādā vai citādā veidā bija saistīta ar naudu vai cita veida materiālu izdevīgumu, bet nevarēja teikt, ka Bubesu tas īpaši izbrīnītu. Turklāt Pampars jau no pusvārda bija sapratis šo to, par ko Bubesai nepatika runāt skaļi.

Gan to, ka globālā līmeņa menedžerei būtu svarīgi saglabāt amatu tagad un tikt arī pie darba līguma pagarinājuma rudenī, vēl pirms Saeimas vēlēšanām, gan to, ka viņas tālākie plāni nebūt neaprobežojas ar “Way Baltica” projekta vadītāja posteni. Arī tas bija iespaidīgi – šķiet, Košeradens vispār nebija ticis līdz nojēgai, ko viņai īsti vajag.

Tā, tā, tā, ko mēs šajā situācijā varam, lietišķi un nedaudz monotoni uzskaitīja Pampars… Vismaz līdz vēlēšanām rudenī… Vislabāk – vienots valdošās koalīcijas atbalsts… Labi, labi, labi… Klučinskis pats nekur īpaši nejauksies, ja viņam pateiks, kā vajag rīkoties… Tātad mums vajag šo to pašiem, un jautājums ir – ko var piedāvāt zaļzemniekiem… Ja tos sakārtos, viss notiks… Mēs, protams, tad būsim kopā ar viņiem… Tēvzemnieki – nekas, nekas, šajā gadījumā tas nebūs ne dārgi, ne sarežģīti…

Pampara konstruktīvā dudināšana bija gandrīz vai hipnotiska. Kad to pēkšņi pārtrauca tiešs un skarbs – ko jūs, Bubesas kundze, vispār varat piedāvāt? – viņa jau nešaubījās ne mirkli. Jā, jā, jā, viņa ir nonākusi pie īstā cilvēka, kurš tikai izskatās pēc Tukuma pāķa uniznireļa, bet patiesībā savā jomā ir īsts Einšteins! Atbildi uz šādu jautājumu viņa bija pārdomājusi – un, sasodīts, jā, viņai bija gan, ko piedāvāt!

Jau iepriekš savu noderīgo idiotu piebarošanai Bubesa bija izmantojusi pāris sabiedrisko attiecību pakalpojumu konkursus, kuros shēma bija bezgala vienkārša, bet pietiekami efektīva. “Way Baltica” iepirkumā par komunikācijas stratēģijas izstrādi un īstenošanu uzvara jau divreiz bija piešķirta vajadzīgajam pretendentam, kurš bija gatavs sev paturēt nelielu daļu no atvēlētā pusmiljona, bet atlikušo daļu “atmazgāt” un jau “tīru” nodot tālāk konkrētiem noderīgajiem idiotiem un viņu pārstāvētajiem medijiem.

Tiesa, publiski parādījās daži neizpratnes pilni jautājumi – kāpēc gan ik pēc pāris gadiem dzelzceļa projektam būtu vajadzīga jauna komunikācijas stratēģija, ja reiz nekas būtiski nemainīsies. Taču pietika ar pāris mājieniem par to, kur vajadzētu aizplūst kādai daļai no iepirkumā “atmazgātās” summas, un nekādu jautājumu vairs nebija. Mediji Latvijā nudien nebija dārgi, pie sevis nosmēja Bubesa…

Protams, šajā reizē ar tādiem sīkumiem atpirkties nevarēja cerēt – bet arī viņas iespējamais piedāvājums Pamparam bija mērogu ziņā pilnīgi cits. Te bija, tā sacīt, šis tas kārdinošs gan lieliem, gan maziem. Bubesa izvilka no mapes planšeti un, Pampara atzinīgā skatiena pavadīta, ķērās pie sava saraksta.

Novērtē šo rakstu:

31
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...