Vai policijai Bezzubova slepkavības lietā pietiks drosmes un apņēmības liecinieka statusā nopratināt ministru Ģirģenu
Pietiek lasītājs25.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Klausoties iekšlietu ministra Sanda Ģirģena radio izteiktās nesakarīgās versijas par to, ka futbola aģenta Romāna Bezzubova noslepkavošana esot vienkārši organizētās noziedzības „aizrādījums” Valsts policijai un pašam ministram par viņu lielisko darbu, aizvien aktuālāks šķiet jautājums - vai policijai slepkavības lietā pietiks drosmes un apņēmības nopratināt pašu ministru liecinieka statusā?
“Noziedzīgo nodarījumu vismaz pagaidām nesaistu ar Bezzubova profesionālo darbību. Jāskatās, kāds veidosies pierādījumu kopums, bet man ir cita versija - uzskatu, ka tas ir kā brīdinājums, ka Latviju sākam attīrīt no noziedzīgiem grupējumiem, kas ilgstoši strādājuši Latvijā,” Latvijas Radio īsi pēc skaļās un demonstratīvās slepkavības paziņoja S. Ģirģens.
Tikmēr informācija sociālajos tīklos nepārprotami liecina par to, ka S. Ģirģens ir labos draugos ar citu izbijušu futbolistu Vladimiru Koļesņičenko. Savukārt tas, kā informējis izdevums Neatkarīgā, pēc slepkavības, 18. aprīlī pametis Latviju un devies uz Krievijas Federāciju, „tādējādi no policijas redzesloka pagaisusi svarīga persona, kura nozieguma izmeklēšanai varētu sniegt informāciju par R. Bezzubova slepkavības motīviem”.
Vēl vairāk, kad S. Ģirģens pērn, rūpējoties par personisko nākotni labklājību, centās kļūt par Latvijas Futbola federācijas prezidentu, tieši V. Koļesņičenko esot bijis viena no galvenajām ieinteresētajām personām S. Ģirģena nonākšanā šajā amatā. Protams, var teikt, ka runa ir vienkārši par lietišķu cilvēku lietišķām attiecībām, taču atklāts ir jautājums par to, vai šī pazīšanās nemet melnu ēnu uz iekšlietu ministru, ņemot vērā aizdomas, kad krīt uz V. Koļesņičenko.
Viena no versijām, ko izskata izmeklētāji, pašlaik ir ne tikai slepkavības saistība ar finanšu lietām, bet arī personiskās dzīves, mīlestības trīsstūra un greizsirdības versija. Kā rāda Lursoft dati, R. Bezzubovam ir piederējis uzņēmums BR-sport agency, turklāt nevis vienam, bet kopā ar kādu Viktoriju Mogiļeviču. Viņa savukārt pat publiski ir minēta kā V. Koļesņičenko civilsieva, un tiek pieņemts, ka tieši viens bijušais futbolists nav spējis paciest savas dzīvesbiedres aizraušanos ar savu „biznesa partneri”.
Ja tas tiešām tā ir, atklāts kļūst jautājums – vai Valsts policijai pietiks apņēmības liecinieka statusā nopratināt S. Ģirģenu, lai noskaidrotu, ko iekšlietu ministrs varētu būt zinājis par sava drauga V. Koļesņičenko nesaskaņām ar savas civilsievas „biznesa partneri”. Turklāt no tā uzprasās arī nākamais jautājums – vai nevarētu būt tā, ka ministrs tieši vai netieši varētu būt saistīts ar V. Koļesņičenko straujo pazušanu no Latvijas?
Nav izslēgts, ka kādu skaidrību varētu viest tie divi cilvēki no trim šīs lietas ietvaros aizturētajiem, kuriem ar tiesas sankciju ir noteikts apcietinājums. Arī informācija par to, no kura tieši autoservisa ir ticis nozagts vai citādi iegūts slepkavībā izmantotais auto BMW X5, varētu būt pietiekami interesanta – īpaši jau pašlaik, kad iekšlietu ministram pienācis laiks atjaunot valsts noslēpuma pielaidi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
