Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēsturiski ir izveidojušās divas ļoti atšķirīgas Turcijas, un kļūst aizvien skaidrāks, ka viena no tām straujiem soļiem dodas iznīcības virzienā – un tā ir eiropeiski, rietumnieciski, pret ortodoksālo islāmu noskaņotā Turcija. Par to – šis fragments no islāma pasaulē notiekošajam veltītās Lato Lapsas grāmatas „Zem Muhameda bārdas”. Grāmata iznāca pērn, bet šā gada beigās gaidāma tās otrā daļa, kas, ļoti iespējams, sauksies "Zem Muhameda palmas".

Ir novembra rīts – drēgns un miglains, kā jau Stambulā šai gadalaikā pienākas. Vēl pirms pārdesmit sekundēm uz platās ielas valda kņada un rosība, kas tik tipiska Turcijas galvaspilsētas centram. Turki nēsājas šurp turp kā jau daždien turki – it kā deviņos daudzviet vajadzētu sākties darba dienai, taču, kā jau Austrumos, lai kā tie arī mēģinātu izlikties par Eiropas pagarinājumu, gandrīz nekas te laikā nesākas un neatveras.

Satiksme ir pabriesmīga, starp automašīnām kaut kādā brīnumainā kārtā izlavierē bariņš meitenīšu nošņurkušās zilās kleitās, uz šo varoņdarbu flegmatiski noskatās ūsains policists, visu ielu pārbļauj vienā no bodītēm uzstādīta aizvēsturiska magnetola ar pašmāju dziesmiņu, kurā reizē ar turciskajiem vārdiem ik pa laikam var saklausīt pieminam „Russian girls”.

Un te pēkšņi neredzams diriģents ar tikpat neredzamu zizli to visu strauji nobremzē. Viss apstājas, viss apklust – absolūti rēgaini un neizprotami. Apraujas „Russian girls” ritmiski valdzinošie slavinājumi, apstājas satiksme, autovadītāji kāpj ārā no mašīnām un stājas miera stājā. Policists, pēkšņi enerģijas pārņemts, mēģina atrast kādu, kurš nebūtu saņēmis ziņu par pasaules gala iestāšanos, – bet tādu nav, šķiet, pat pāris tradicionāli šmaugie kaķi ielas malā ir sapratuši mirkļa nozīmīgumu. Visā pilsētā apdullinoši sāk kaukt sirēnas.

Bet nē, runa tomēr nav par pasaules galu. Ir desmitais novembris, pulksten deviņi un piecas minūtes no rīta. Tieši šajā datumā un brīdī pirms nu jau pamatīga laika sprīža, tālajā 1938. gadā nomira Visu Turku Tēvs – Ataturks, īstajā vārdā Mustafa Kemals, izbijis Turcijas armijas virsnieks. Tieši viņa un neviena cita dēļ Turcija pašlaik ir tāda, kāda tā ir.

Populārs jociņš vēsta – ja tu pārdesmit minūtes neesi redzējis nevienu Ataturku portreta vai statujas veidolā, skaidrs, ka tu nejauši esi pārgājis Turcijas robežu un jau atrodies kādā citā valstī. Taču tas nav tikai jociņš – pilnīgi noteikti pat Padomju Savienībā nebija tik daudz visa veida Ļeņina attēlu un pieminekļu, cik Turcijā ir Ataturku.

Ja Izraēlā un jo īpaši Jeruzalemē jums agri vai vēlu uzdos jautājumu par jūsu reliģisko piederību, tad Turcijā daudz ātrāk jums noteikti uzdos galveno labās uzvedības un audzināšanas eksāmena jautājumu: pēc jautājuma par to, ko jūs domājat par Turciju, nākamais gandrīz noteikti būs – sakiet, lūdzu, ko jūs domājat par Ataturku?

Pareizo atbilžu varianti ir daudzi, taču pēc būtības atbilde var būt tikai viena – ak, kādu lielisku cilvēku jums, jūsu tautai un zemei uzdāvināja liktenis un Dievs! Turklāt atšķirībā no Ļeņina oficiālās slavināšanas Padomju Savienībā par Ataturku lielākā daļa turku, šķiet, patiešām ir fantastiski augstās domās.

Protams, ar turkiem nekad neko nevar zināt. Tieši uz šo pasaules malu attiecas termins „takkiye”, kā tiek apzīmēta sensena islāma metodika, kā maldināt un piekrāpt pilnīgi visus. Vidusmēra turks joprojām ir svēti pārliecināts, ka musulmanis saskaņā ar ticības nosacījumiem drīkst melot un krāpties, ja vien šī krāpšanās ir ģimenes un reliģijas labā.

Taču fakts – lai gan saskaņā ar islāma normām Dievam nevar būt nekādi tuvi radinieki zemes virsū un tamlīdzīgi, Turcijā var šķist, ka te attiecībā uz Ataturku ir taisīts izņēmums. Viņš daudziem ir vismaz gandrīz dievs. Ir, piemēram, tāda Ardahanas pilsētiņa pašos valsts ziemeļaustrumos ar pārdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Šurp reizi gadā sabrauc Ataturka kvēlākie fani, kuri visā nopietnībā vēro, vēro un vēro kalna ēnu, kas noteiktos apstākļos atgādinot modernās turku valsts radītāja profilu. Ja ierauga, tad ir laimīgi.

Savukārt Samsunas ostas pilsētā iedzīvotāji katru gadu deviņpadsmitajā maijā krastā uz rokām iznes Ataturka statuju. Pats neesmu savām acīm šo pasākumu redzējis un atļaujos domāt, ka laikam gan ir runa par citu statuju, nevis to, kas uzstādīta pilsētā, attēlo Ataturku zirga mugurā un bez postamenta ir apmēram piecus metrus augsta.

Bet, ja runa ir par turku mīlestību uz Ataturku, viss var būt – kā nekā šajā datumā 1919. gadā ģenerālis Mustafa Kemals ar tvaikoni “Bandirma” ieradās Samsunas ostā, ar šo dienu sākās Turcijas neatkarības karš, un mūsu dienās šī ir valsts galvenā svētku diena.

Pēc tam, kad Mustafa Kemals pēc neatkarības kara 1923. gadā sasauca parlamentu, deklarēja Turcijas Republiku un kļuva par tās prezidentu, līdz viņa nāvei pagāja tikai piecpadsmit gadu. Viņš dzīvoja ātri un nomira no aknu cirozes, taču reti kuram valstsvīram ir izdevies valsti tik īsā laikā pārtaisīt tik pamatīgi: šeit mainījās pilnīgi viss – no valsts iekārtas līdz pat uzvārdiem un cepurēm.

Jā, patiešām, arī cepurēm: savā vēlmē totāli pārveidot Turciju par mūsdienīgu valsti Ataturks bija pat visā nopietnībā devis pavēli šaut uz katru, kas atļausies turpināt nēsāt veco labo turku galvassegu – fesku.

„Civilizēts starptautisks apģērbs – piedienīgs un piemērots mūsu nācijai, un mēs visi to nēsāsim. Kurpes vai zābaki, bikses, krekli un kaklasaites, žaketes. Protams, viss noslēdzas ar to, ko mēs nēsājam uz galvas. Šo galvassegu sauc par cepuri,” – jā, jā, bija pat īpašs Ataturka cepuru dekrēts.

Reizē ar apjomīgām politiskajām un ekonomiskajām reformām Ataturks nomainīja alfabētu, lika visiem izvēlēties uzvārdu, piešķīra sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem – kaut gan pats nekad sievietes par vienlīdzīgām vīriešiem neuzskatīja un arī izšķīrās tāpēc, ka sieva bija pārāk gudra un uz vienlīdzību orientēta.

2005. gadā Turcijā iznāca grāmata par Ataturka vienīgo – un šķirto – sievu Latifu, kuru viņš apprecēja vienā rāvienā un nepilnus divarpus gadus pēc kāzām arī izšķīrās tipiski savā stilā – izdeva dekrētu par šķiršanos, to parakstīja un lika parlamentam to apstiprināt.

Pēc grāmatas izdošanas tās autorei Ipekai Čališlarai nācās stāties tiesas priekšā par Ataturka apvainošanu: grāmatā cita starpā bija aprakstīts, kā Ataturks savulaik bēdzis no grieķu kareivjiem, pārģērbies savas sievas drēbēs. Taču tiesa autori attaisnoja – un gan tas, ka tiesa vispār notika, gan tas, ka autore tika attaisnota, bija visciešākajā veidā saistīts ar Ataturka atstāto mantojumu.

Nekāds īpašais demokrāts viņš nebija un līdz idejas īstenošanai par pilnvērtīgu politisko opozīciju tā arī nenonāca, lai gan nedaudz pamēģināja. Viena opozīcijas partija ar viņa atļauju tika izveidota 1924. gadā, bet jau pēc nepilna gada tiks slēgta, savukārt ar nākamo partiju nesanāca pat tik daudz – kaut gan tās vadīšanai bija izvēlēts viņa sendienu draugs un partijā iesaistīta paša Ataturka māsa, partijas mūžs līdz aizliegšanai bija tikai deviņdesmit trīs dienas ilgs. Pie daudzpartiju sistēmas Turcija nonāca tikai astoņus gadus pēc Ataturka nāves.

Arī no asinsizliešanas Visu Turku Tēvs nevairījās, – divdesmito gadu vidū Ataturks labāko Staļina tradīciju stilā atbrīvojās no saviem iepriekš tuvākajiem līdzgaitniekiem. Tiesa, represijas bija, salīdzinot ar Staļina vērienu, diezgan nožēlojamas – kopā ar nāvi tika notiesāti vairāki simti cilvēku, pēc kā speciāli izveidotie tribunāli tika brīvlaisti.

Tā nu Ataturka nāves atceres brīdī ne tikai apstājas satiksme un skan sirēnas, bet pat mājās cilvēki stāv televizoru priekšā (arī to esmu redzējis pats savām acīm), Turcijas himnas sākumvārdi joprojām ir „Neizsamistiet, kamēr pēdējā krāsns šajā zemē nebūs izdzisusi, sarkanais karogs plīvos debesīs!”, un katra skolas diena Turcijā sākas vienādi: turku bērni nostājas glītās rindās un kolonnās skolu pagalmos un skandē – es esmu turks, es esmu godīgs, es esmu čakls, es esmu gatavs ziedot sevi Turcijas labā, ak, lielais Ataturk, es solos stingri soļot pa ceļu, ko tu atvēri, uz mērķi, ko tu parādīji! Ar likumu ir aizliegts vēl kādai personai Turcijā saukties par Ataturku.

Ataturka mantojuma sargātājiem – kemalistiem ir pilnīgi skaidrs, ka nekādas pārmaiņas valstī vispār nekad nav vajadzīgas: Turcija bija ideāla tāda, kādu to miršanas brīdī bija izveidojis Visu Turku Tēvs, un punkts. Taču nekas pasaulē nav tik vienkārši – gan tāpēc, ka šī sasodītā pasaule mainās, gan tāpēc, ka arī pats Ataturks nebija nekāds viengabala dimanta klucis.

„Viņš nekad nepazaudēja savu galveno mērķi – apvienot turkus un radīt mūsdienīgu valsti. Taču viņš arī bija tikpat sarežģīts kā šodienas Turcija, pretrunu pārpilns, dažādos virzienos vilkts, un tāds ir arī viņa mantojums,” – varu tikai piekrist šim nez kur izlasītajam secinājumam.

Par to, kas tā Turcija tāda īsti ir – Rietumi, Austrumi, Eiropa, Āzija vai vēl kaut kas – faktiski visu pasaka tualetes. Lielā daļā māju arī pilsētās jūs šeit vienā telpā atradīsiet abus principiāli atšķirīgos tualešu paveidus – gan rietumniecisko tualetes podu ar blakus piekārtu papīra rullīti, gan divus kāju paliktņus ar caurumu grīdā pa vidu un blakus noliktu ūdens kannu ar kausiņu. Un tad vēl ir daudz tualešu, kur ir tikai viena vai otra veida tualete.

Tualešu atšķirības attiecinot uz visu pārējo, it kā varētu teikt, ka viena ir salīdzinoši rietumnieciskā Turcija, kas valda Stambulā, Izmirā, Ankārā, Bursā un gar rietumu krastu, bet otra ir islāmiski stingrā Anatolijas Turcija. (Turcijas Eiropas daļa – tā, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju, aizņem tikai trīs procentus no kopējās valsts teritorijas, bet visa pārējā atrodas Āzijā.)

Taču jau atkal viss ir daudz sarežģītāk – vispirms jau tāpēc, ka apjomīgā migrācija no laukiem uz pilsētām to visu ir kārtīgi sajaukusi un samudžinājusi. Stambulā jums nāksies kārtīgi nopūlēties, lai pilsētas centrā pamanītu kādu sievieti islāmiskajā galvas lakatā, taču Fatiha rajonā tādas būs absolūtā vairākumā,

„Senie Istanbulas iemītnieki ar nožēlu noraugās uz Anatolijas zemnieku invāziju, kas ir likusi viņu pilsētai izplesties gandrīz līdz plīšanas robežai un atšķaidījusi to tiktāl, ka senās ģimenes nu ir tikai desmitā daļa no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Agrāk Stambila bija zināma savu lapu koku ieskauto ielu, koka ēku un kosmpolītiskās izsmalcinātības dēļ – kaut arī ne sakarā ar ideālo tīrību, ko tai piedēvē nostaļģija –, tagad Stambulu tāpat kā citas Turcijas pilsētas ieskauj pelēku, nepabeigtu daudzdzīvokļu blokmāju kvartāli, kas samētāti fantastiskā haosā,” konstatē turku rakstnieks Orhans Pamuks.

„Reformistu progress, veco turku pretestība, plašo masu nenoteiktība, svārstoties starp divām galējībām, – visas cīņas fāzes starp jauno un veco Turciju var tikt novērota drēbēs. Vecais, neelastīgais turks joprojām valkā turbānu, kaftānu un dzeltenās ādas kurpes... Reformētais turks valkā garu, melnu mēteli, kas aizpogāts līdz kaklam, un bikses, un vienīgā zīme, ka viņš ir turks, ir cepurīte – feska. Turbānotais turks joprojām tic paradīzei un ellei un dodas mājup pirms tumsas iestāšanās... Reformists smejas Pravietim sejā, ir bijis pie fotogrāfa, runā franciski un pavada vakaru teātrī.”

Šis ir nevis kāds mūsdienu teksts, bet gan itāliešu rakstnieka Edmondo de Amiči apraksts par Stambulu tālajā 1878. gadā. Lielais modernizētājs Mustafa Kemals – Ataturks, kurš feskas aizliedza, piedzima tikai trīs gadus vēlāk, taču, kā redzams, jau šajā laikā Turcija atradās starp divām pasaulēm, īsti nepiederot ne vienai, ne otrai. Kā citādi raksturot zemi, kur tikai divdesmit pirmā gadsimta otrajā gadu desmitā pēc pusgadsimta pārtraukuma ar konstitucionālās tiesas spriedumu atkal tiek atļauts galda futbols – spēle, kas iepriekš tika uzskatīta par azartisku un netikumīgu, līdz ar ko tās spēlēšana draudēja (gan ļoti teorētiski) pat ar vairākiem gadiem cietumā.

Vietumis Bosfora jūras šaurums ir patiešām šaurs – tikai daži simti metru, un te bez piepūles var kājām pār tiltu pāriet no Eiropas uz Āziju un atkal atpakaļ kaut desmitiem reižu dienā. Ne jau es esmu izgudrojis poētisko salīdzinājumu, ka faktiski arī ikviens turks ir tāds tilts pār Bosforu, starp Eiropu un Āziju, kurš dzīvo uz robežas starp divām pasaulēm, it kā piederot gan vienai, gan otrai, bet īsti nepiederot nevienai no tām.

„Katra turka dzīvē tūkstošus reižu dienā saskaras tradīcija un mūsdienas. No rītiem manas paziņas turcietes dzer espresso ar saviem mīļotajiem, ēd kruasānus un runā par pasaules literatūru. Bet pēc pusdienām apsien lakatiņus un dodas ciemos pie vecmāmiņām uz tasīti kafijas turku gaumē. Mani paziņas turki dzer alu un iet uz diskotēkām. Bet atliek viņiem iedzert nedaudz pār mēru, kad viņi uzvelk divsimt gadus senas dziesmas. Uzvedas tā, it kā nebaidītos ne no Allāha, ne no Muhameda, bet Ramadānā stingri ievēro gavēni un, tikko viņu dēli pieaug, gatavojas apgraizīšanai,” raksta Turcijas iespaidu grāmatas „Slepkava no aprikožu pilsētas” autors, polis Vitolds Šablovskis.

Viņam ir pilnīga taisnība. Kāda brauciena laikā man acīs patrāpās vietējās avīzes „Hürryiet” publicēta fotogrāfija ar divām sievietēm, kas stāv blakus līdz jostasvietai ūdenī. Viena – musulmaņu peldkostīmā, kas aizsedz faktiski visu, izņemot acis, otra – bez krūštura. „Tā arī ir Turcija,” – redakcijas komentārs, ko palūdzu iztulkot viesnīcas portjē, bija īss un skaidrs. Jautājums tikai – kas no šīs „topless” Turcijas būs palicis pēc, teiksim, pieciem gadiem.

Līdz tam brīdim, kad pie varas nāca pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana partija, Turcijas ekonomiku un politiku lielā mērā kontrolēja laicīgā elite – ģenerāļi, ierēdņi un tiesneši, kuri, lai nu kādi arī būtu no godīguma un nesavtīguma viedokļa, visā nopietnībā sevi uzskata par Ataturka mantojuma glabātājiem un kuriem diezgan kārtīgi nospļauties par konservatīvā un reliģiozā iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Mūslaiku Turcijas vēsturē, neskaitot pēdējo neveiksmīgo, ir bijuši veseli četri militārie apvērsumi, kad armijai ir šķitis, ka demokrātiski ievēlētā vara sāk stūrēt kaut kādā ne īsti „ataturkiskā” virzienā. „Turcijā starp islāmu un demokrātiju ir noslēgta laulība. Šīs savienības bērns ir laicīgums. Reizēm bērns saslimst, un turku armija ir kā reiz tas ārsts, kas viņu glābj. Atkarībā no slimības smaguma mēs ievadām vajadzīgās zāles, lai bērns izveseļotos,” – šie vārdi pieder 1997. gada militārā apvērsuma autoram, toreizējam armijas ģenerālštāba priekšnieka vietniekam Čevikam Biram.

„Vajadzīgās zāles” reizēm ir izsniegtas arī diezgan kārtīgās devās. Stambulā es veltu gandrīz pusi dienas, lai savām acīm apskatītu kādu no pilsētas centra un iecienītajām tūristu takām patālu esošu celtni – ne ta pagodai, ne ta mongoļu cepurei līdzīgu būvi, kas ir piemiņas mauzolejs bijušajam Turcijas premjerministram Adnanam Menderesam, kurš 1959. gadā aviokatastrofā brīnumainā kārtā izdzīvoja, kā izrādījās, tikai tāpēc, lai divus gadus vēlāk tiktu pakārts.

Šis populists, kā nu mācēja, mēģināja demokratizēt valsti un liberalizēt ekonomiku, bet visi šie pūliņi 1960. gadā beidzās ar militāro apvērsumu valstij un gadu vēlāk – nāvi pie karātavām pašam Menderesam un diviem viņa valdības ministriem – ārlietu un finanšu. Cietumā viņš bija rūpīgi krājis miegazāļu tabletes, lai tās apēstu visas reizē un tādējādi izbēgtu no necienīgās nāves pie karātavām, – par pakāršanu viss jau bija skaidrs. Bet nekā – viņu pēdējā mirklī izglāba, izpumpēja kuņģi un uzmeta kaklā cilpu.

Cita starpā Menderesa vaina tika saskatīta arī 1955. gadā Stambulā notikušo slaktiņu, kas daudz neatšķīrās no 1453. gada pilsētas ieņemšanas. Britu armija pameta Kipru, Grieķija gatavojās pārņemt visu salu, bet tajā brīdī Grieķijas Saloniku pilsētā kāds indivīds – it kā turku specdienestu aģents – iemeta granātu mājā, kurā bija dzimis Ataturks. Sekas bija grandiozi grieķu (un pie reizes arī armēņu) grautiņi virknē Stambulas rajonu – ar izlaupīšanām, izdemolēšanām, izvarošanām un visu pārējo, kas nu piederas šādam komplektam.

Tiesa, kā gluži pamatoti atzīmēja vēl viens slavens turks Suleimans Demirels, tu vari pārņemt varu ar durkli, bet tu nevari uz tā sēdēt. Laiki mainījās, valsts uzskati arī, un 1990. gada rudenī, Menderesa nāves soda divdesmit devītajā gadadienā Turcijas parlaments viņu reabilitēja, sekoja viņa mirstīgo atlieku pārvešana no īpašās „cietuma salas” Marmora jūrā un apglabāšana šajā Stambulas nomalē. Toreizējais premjers Turguts Ozals, kurš atklāja Menderesa mauzoleju, tagad pats ir apglabāts netālu no viņa kapavietas.

Laiki ir mainījušies, taču ikvienam turku vīrietim divdesmit gadu vecumā joprojām uz pusotru gadu jādodas dienēt armijā: protams, kā visur no dienesta ir iespējams izvairīties, taču tādā gadījumā var rasties problēmas ne tikai ar darba, bet arī ar sievas atrašanu, – tik nopietni šeit lielākoties uztver dienestu armijā. Militārajās skolās programma joprojām ir tā pati, un nākamie armijas komandieri joprojām sevi uzskata par laicīgās, no reliģijas lietām attālinātās valsts sargiem un aizstāvjiem.

Tiesa, likumīgi ievēlētā valsts vara nu ir spējīgāka sevi no šiem aizstāvjiem pasargāt un pēdējos gados ir tiem diezgan pamatīgi apvīlējusi zobus, – un te nu mēs nonākam pie prezidenta Erdogana, kurš jau bērnībā savā puiku bariņā bijis zināms ar to, ka vienmēr sitis pirmais.

Vēl deviņdesmitajos gados Erdogans bija zināms kā pietiekami kaismīgs musulmanis, kurš tāpat nesarokojās ar sievietēm, nelietoja alkoholu un nicināja Eiropas Savienību. Viņš strādāja Stambulas transporta pārvaldē un, ļoti iespējams, tur strādātu vēl joprojām, ja vien boss nebūtu licis Redžepam nodzīt piecmilimetrīgās ūsiņas, kādas nepiestāvot ierēdnim laicīgā valstī. Redžeps atteicās, aizgāja no darba un metās politikā, uzvarot Stambulas mēra vēlēšanās.

1996. gadā Erdogana garīgais un politiskais boss – jau pavisam patrakais „hodža” Nekmetins Erbakans kļuva par premjeru, taču ātri vien savārīja tik daudz visvisādu islāmistisku ziepju, ka jau gadu vēlāk armija sarīkoja visnotaļ mierīgu militāro apvērsumu un „hodžu” bez mazākās pretošanās patrieca. Šajā brīdī, pēc visa spriežot, Erdogans saprata, ka ar atklātām islāma valsts un šariāta idejām Turcijā varu neiegūs un nenoturēs, – nāksies vien izlikties par nedaudz citādu cilvēku.

Viņš pat bija ticis pie desmit mēnešu ilga cietumsoda (nosēdēja gan tikai četrus) par dzejoļa noskaitīšanu, ko tiesa atzina par tādu, kas aicina uz reliģisku karu. Nekā jau šajā dzejolī nebija – „mošejas – mūsu kazarmas, kupoli – mūsu ķiveres, minareti – mūsu kinžali, īstenticīgie – mūsu kareivji”, taču Turcija bija (un ir) tāda zeme, kur, lai „iesēstos”, pietiek arī ar dzejoli. Ir versija, ka tā bija viena no pēdējām reizēm, kad Erdogans teica to, ko patiešām domā un jūt. Pēc tam viņš sāka maskēties aizvien labāk un labāk.

Pirmajos gados Erdogans patiešām izlikās tā, ka prieks skatīties: paziņoja, ka viņa partija pēc noskaņas esot kristīgo demokrātu analogs, kurdiem ļāva publiski runāt savā valodā un atvērt kurdu skolas, sarīkoja pirmo publisko konferenci par armēņu genocīda jautājumiem, visādi izrādīja savu orientāciju uz Eiropu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Bija gan ļaudis, kas jau uzreiz bija bažīgi – izsakoties jau pieminētā Vitolda Šablovska vārdiem, piemēram, tie, kuri politiķus atšķir pēc ūsām. Šis raksturojums, kas vienlaikus apraksta Turcijas kopējo politisko spektru, ir tik jauks un precīzs, ka atļaušos to citēt pilnībā: „Visgarākās ir naconālistiem. Nedaudz īsākas – sociālistiem. Visīsākās – islāmistiem.

Nacionālistiem ūsas ir apcirptas virs augšlūpas un ļoti koptas. Galiņi nokarājas uz leju. Pakava formā tās nokarājas tur, kur beidzas seja un sākas kakls. Viņu partija saucas MHP – Nacionālistiskās rīcības partija. Viņu vidējais vēlētājs sapņo par stipru Turciju un nepieņem ideju par pievienošanos Eiropas Savienībai. Atpūtā viņš brauc tikai uz turku kūrortiem un niknopjas, ka tur ir tik daudz ārzemnieku.

Sociālistiem zem deguna ir aizkariņš, kas krīt uz zobiem. Ja to nekopt, tas lien mutē. Vēlētāji viņus mīl. Vislielāko sociālistisko partiju nodibināja pats Ataturks. Šī partija saucas CHP – Republikāniskā tautas partija. Tās vidējais vēlētājs neiet uz mošeju, dzet alkoholu un brauc kā uz Rietumiem, tā uz turku kūrortiem.

Bet visvairāk no visiem savas ūsas kopj islāmisti. Viņiem ūsām atvēlēts tieši tik daudz vietas, cik nolikusi dabas māte. Islāmisti nēsā ūsas, kas nav garākas par pieciem milimetriem. Islāmisti pēdējā pusgadsimta laikā ir zaudējuši visās iespējamās vēlēšanās. Turki baidījās, ka viņi ieviesīs šariāta – reliģisko tiesību likumu, kas balstās uz Korānu. Nodalīs Turciju no Eiropas un pietuvinās Irānai.

AKP – Taisnīguma un attīstības partijas vidējais vēlētājs dod priekšroku piecmilimetru ūsām, bet viņa sieva nēsā lakatu ap galvu. Viņš neieredz Eiropu, vairās no alkohola un atbalsta pēršanu par laulības pārkāpšanu. Tieši tāpēc pasaule pamira, kad vēlēšanās Turcijā uzvarēja džentlmeņi ar piecmilimetru ūsiņām. Viņu līderis arī ir Redžeps Tajips Erdogans...”

Izprast to, ko Turcijā dara Erdogans, kā tas novērtējams un pie kā tas var novest, nebūtu viegli pat krietni vienkāršākā zemē, – kur nu vēl šādā te, kas tradicionāli vibrē starp Austrumiem, Rietumiem un vēl nezin ko, tā īsti nepiederot ne šur, ne tur, ne vēl kaut kur citur. Un kas gan to ilustrēs labāk nekā stāsts par hidžabu. Turcijas gadījumā runa ir par galvas lakatiņu.

Viena no Ataturka mantojuma sastāvdaļām ir – islāmiskā klasiskā galvas lakata valkāšana mācību iestādēs un valsts iestādēs ir aizliegta, jo modernajā, sekulārajā, islāma reliģijas stingri nodalītajā turku valstī tādam nav vietas. Un no pirmā acu uzmetiena tas izskatās patiešām labi – nav ko te valstī ļaut izplesties visādām islāma prasībām, par kurām absolūti precīzs teiciens par mazā pirkstiņa padošanu velnam.

Taču, ja tā paraudzīties nedaudz atpakaļ, izrādās, ka hidžaba nēsāšanu universitātēs aizliedza drīz pēc kārtējā militārā apvērsuma 1980. gadā, tad to atļāva, tad atkal aizliedza. Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? Ka tās turcietes, kuras bija pa īstam islāmticīgas un iziešanu ārpus mājas bez lakata neiedomājās, bija spiestas vai nu doties mācīties uz ārvalstīm vai arī – ja bija trūcīgas – tikai šī iemesla dēļ vienkārši palikt bez augstākās izglītības.

2000. gadā turku studente Nuraja Bezirgana ar lakatu galvā ieradās uz augstskolas izlaiduma eksāmenu, tiesa viņai piesprieda sešus mēnešus cietumā par traucēšanu citu personu izglītībai, – un vai arī tas joprojām izskatās tikpat pareizi, ka demokrātiskā valstī kādam var vienkārši tāpat aizliegt valkāt galvas lakatu? Tad varbūt lakats ir nevis brēcošs dzimumu nevienlīdzības un atpalicības, bet gan sieviešu tiesību ierobežojumu simbols? Viltnieks Erdogans, kuram ar visu viņa tieksmi uz autoritārismu vienalga nepārtraukti nākas lavierēt, lai saglabātu vairākuma atbalstu, saka – savas meitas viņš aizsūtījis mācīties Amerikā, un tur viņas drīkst valkāt lakatu...

Tāpat kā šajā jautājumā ar neskaitāmos citos, kas tā vai citādi saistīti ar islāmu, Turcijas valsts vara nodarbojas ar nepārtrauktu balansēšanu, nebūdama ne īsti laicīga, ne īsti reliģiska. „Valsts nevar būt īsti sekulāra, ja tā ik mēnesi maksā algas sešdesmit tūkstošiem imamu un nosaka viņu iknedēļas piektdienu lūgšanu saturu, reizēm pat līdz pēdējam vārdam. Šis kuriozais paradokss atspoguļojas sabiedrībā, kur sekulārisma aizstāvji pastāv uz valsts kontroles saglabāšanu pār reliģiju, uzskatot, ka tūkstoš trīssimt gadus seni islāma likumi un sociālais diktāts ir nesavienojami ar modernu plurālistisku demokrātiju. No otras puses, islāmisti dod priekšroku liberālākai attieksmei, kas patiešām nodalītu reliģiju no valsts,” konstatē Vitolds Šablovskis.

Taču šī balansēšana var arī beigties: pēdējie notikumi liek domāt, ka viena – rietumnieciskā Turcija var arī izzust, tāpat kā 1979. gadā pazuda meitenes gaisīgās kleitiņās virs celim tepat blakus, Irānā. Atšķirība tikai tā – ja tur ortodoksālo islāmu vienā mirklī atnesa islāma revolūcija, tad Turcijā tas līdz šim ir ieviesies pamazām vien, pamazām vien. 

Novērtē šo rakstu:

58
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Neoliberālisma dizaina izčākstēšana

FotoLatviešu politiski organizatoriskās kaislības saglabā vēsturiski sākotnējo dinamismu. Latviešiem nav apnicis veidot jaunas politiskās organizācijas. Dinamisms nav tik liels kā „pirmajā” LR. Bet arī tagad, „otrajā” LR, nav pamata sūdzēties par politisko organizāciju veidošanas mānijas apsīkumu. 2014.gada 5.maijā tika dibināta partija „No sirds Latvijai”, 2014.gada 17.maijā tika dibināta „Jaunā konservatīvā partija”, 2016.gada 3.maijā tika dibināta partija „KPV LV (Kam pieder valsts)”, bet 2017.gada 26.augustā tika pietaisīta partija „Kustība „Par!”.
Lasīt visu...

12

"Vienotība" un rudenīga seksa pamatlikums: kam puņķi, tas apakšā

FotoBez pārsteigumiem: visnotaļ pro–eiropeiskā, pro–vērtību un pro–cilvēktiesību, pro–viskaukas Vienotība, pat bez mazākās žagošanās un bez pieklājīgas gražošanās, zibenīgi piekrīt Nacionālās apvienības īsajam un cietajam ultimātam, nekādu variantu par vējonisma izpausmi nepilsoņu bērnu sakarā, un basta. Kas notiek? Nekas sevišķs, koalīcijā tāda pati kārtība kā rudens seksā: kuram puņķi, tas apakšā. Un puņķainie šoreiz ir jau tikpat kā nosprāgušās Vienotības paliekas.
Lasīt visu...

21

VVF – „trekno gadu” prezidente. Mīti un realitāte

FotoBijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nekad nav īpaši vairījusies no asas un tiešas valodas. Latvijā ir pieņemts uzskatīt, ka viņa ir viena no visu laiku izcilākajām politiķēm. Daudzi Latvijas pilsoņi viņu bezgala ciena un slavē par ieguldījumu valsts attīstībā. Tomēr atrodas daži, kuri uzdrošinās nepiebalsot augstajam novērtējumam. Viņi saka, ka pat cienījamā Vaira Vīķe-Freiberga nav bijusi nevainojama un ne viss, ko viņa stāsta, ir patiesība pēdējā instancē. Vai nav pienācis laiks īsi aplūkot viņas devumu Latvijas valstij? Padomāt – vai, raugoties ar saules neapžilbinātu skatu, vismaz daži vispārpieņemti fakti nav uzskatāmi par mītiem?
Lasīt visu...

12

Patiesība vienmēr nāk gaismā. Vienmēr

FotoSavulaik es uzrakstīju grāmatu par Andri Šķēli un nosaucu to „Kampējs”. Apzīmējums iegājās uz daudziem gadiem, bet tagad, pēc šīrīta „Dienas” publikācijas par Vairas Vīķes-Freibergas „pulksteņa lietu” man šķiet, ka ir cilvēks, kam šis apzīmējums piestāv daudz labāk.
Lasīt visu...

21

Vladimira Vaškeviča atklātā vēstule Raimondam Vējonim

FotoAugsti godātais Prezidenta kungs! Vēršos pie Jums ar šo atklāto vēstuli, jo neredzu citu veidu, kā aizstāvēt savu godu un atjaunot savu labo reputāciju.
Lasīt visu...

21

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

FotoAizvakar iemetu kā oli tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porziņģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.
Lasīt visu...

12

Atvadu vārdi Konstantīnam Pupuram

Foto1987.gads... 14.jūnijs... Bastejkalns... Cilvēku grupa gatavojas atcerēties vienu no melnākajām dienām Latvijas tautas vēsturē... Tūkstošiem nevainīgu cilvēku, ieskaitot sievietes stāvoklī, mātes un viņu zīdainīšus, viņu mazgadīgos un nepilngadīgos bērnus... Māmuliņas, tētiņi, vecmāmiņas un vectētiņi... Viņus visus arestēja un izsūtīja uz Sibīriju... Daudzi neizdzīvoja..... Daudzi, arī dzīvi palikuši, neatgriezās..... Tās cilvēku grupas vārds ir “Helsinki-86”.
Lasīt visu...

21

Replika par „vējonismu” un tizlu „pirismu”

FotoNu jau iepriekšiepriekšējā dzīvē man reiz bija tāds gadījums. Ieklīdu kādas PR firmas kantorī ikurāt brīdī, kad tur apsprieda, ko pasākt ar klientu, kuram “kaut ko vajag”. Padoma vietā uzmācos ar savu ierasto jautājumu: vai stratēģijas dokuments ir? Proti, lai taisītu puslīdz sakarīgu taktisku iznācienu, tas jābalsta iepriekš apstiprinātā stratēģijā. Kāds tur dokuments, kāda stratēģija, manas pārgudrības esot nevietā. Klientam kaut ko vajag. Kaut ko. Vajag. Jo tad būs rēķins un būs samaksa.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zooloģe. No pamfletu cikla „Siseņi”*

To zina tikai Kremlī. Zina ne visā Kremlī, bet tikai divos Kremļa kabinetos. No tiem viens kabinets atrodas 3.stāvā, bet otrs...

Foto

Tumšādainais Džordžs atbraucis pirms daudziem gadiem, viņam Latvija nepatīk, gribot braukt prom, tomēr nebrauc vis

Portāls Diena šodien ir publicējis no valsts naudas pārtiekošā Sabiedrības integrācijas...

Foto

Par klaju tiesību ignoranci* Lembergam sniegt liecības krimināllietā

Šodien Rīgas apgabaltiesa piemēroja man kārtējo procesuālo sankciju, kā arī aizliedza turpināt liecību sniegšanu, kategoriski nosakot, ka visas...

Foto

Pidriķis vai sabotieris?

Kad pirmoreiz padzirdēju par pašreizējā prezidenta Raimonda Vējoņa ieceri virzīt ideju par Latvijas pilsonības automātisku piešķiršanu jaunpiedzimušiem nepilsoņu bērniem arī gadījumā, ja neviens...

Foto

„De Facto” paustā informācija par it kā SIA “Belss” radītajām priekšrocībām ir nepamatota

2017. gada 10. septembrī Latvijas Televīzijas raidījumā “De Facto” tika pārraidīts sižets „Kā...

Foto

Pagodinos nosūtīt izskatīšanai likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”

Saeimas Prezidijam: saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 65. pantu pagodinos Jums nosūtīt izskatīšanai likumprojektu “Par nepilsoņa...

Foto

Atklāta vēstule Valsts prezidentam: kam Jūs devāt zvērestu - tautai vai ierēdņiem?

Par notiekošo valstī atbildīgs ir tās vadītājs. Jūs, stājoties amatā, devāt mums zvērestu. Pierādiet,...

Foto

Deputāti, vai jūsos ir kaut nedaudz cilvēcības? Kļūstiet beidzot par cilvēkiem

Pēdējās dienās plašu publicitāti ir guvusi zvērināta tiesu izpildītāja veikta ievešana valdījumā, kur ar spēku...

Foto

Visa ārstu sertifikācijas sistēma pašlaik ir nelikumīga

Jums raksta ārsta–psihiatra Oskara Bundžas pacienti un pacientu tuvinieki, kas izveidojuši brīvprātīgu atbalsta grupu, lai nezaudētu psihiatra pakalpojumu saņemšanu...

Foto

Sarkano parvēniju spožums un posts

Rietumu kultūrā populārais salikums „spožums un posts” sākās ar kurtizānēm – pērkamām elegantām sievietēm, kurām ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Romānu „Kurtizāņu...

Foto

Viegli koloniāls „Telia” pātagas cirtiens

Nu, ko, esam sagaidījuši Ziemeļeiropas telekomunikāciju impērijas atbildes triecienu Latvijas suverēnas sakaru politikas centieniem: vai nu LMT un Lattelecom tikšot apvienoti – vai...

Foto

Vai tiešām darbs dara veselu, kā tas šķiet Reira ministrijai?

Ikviens no mums kādreiz ir bijis saaukstējies, patiesībā saaukstēšanās ir biežākais iemesls skolas un darba kavēšanai,...

Foto

Sociālisms - un kāpēc tas ir tik "toksisks" mūsdienu valdošajai elitei

Sociālisms (no lat. sociare - dalīties") ir plašs sociālo un ekonomisko iekārtu kopums, kuru mērķis...

Foto

Valsts prezidents uzticamus palīgus nevar atstāt bez atlīdzības

Viņnedēļ sacēlās liels žēlabains kaķu koncerts, ka prezidents regulāri prēmējot preses Siksni un pārējos mazos palīgus, neatskaitīdamies par...

Foto

Vai “dalītā izmeklēšana” nav organizētās noziedzības interesēs?

Šis raksts ir kārtējās pārdomas pēc TV raidījumu “Tieša runa” un par ierakstu publikāciju t.s. oligarhu lietā. TV raidījumā...

Foto

Palieciet (vismaz pagaidām) "katrs savā vietā", es (vismaz pagaidām) palikšu savā

Man ir patiess prieks ik reizi, kad par to "risku pazaudēt valsti" runā un raksta...

Foto

Stagnantais šarlatāns

Sastopami divi skaisti un šajā saulē aktuāli svešvārdi – stagnāts un stagnants. Burtu ziņā līdzība liela, taču katram vārdam ir sava nozīme....

Foto

Nelikumīgas putnu patversmes ir problēma ne tikai Latvijā vien

Pēc iepazīšanās ar Pietiek publikācijām par to, kā Latvijas devītais bagātākais cilvēks beidzot ir atvēlējis finanšu līdzekļus, lai viņa...

Foto

Ierēdņu nekompetence vai apzināta atsevišķu uzņēmumu lobēšana?

Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā apstiprināšanai noteikumu projektu "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 4.3.1.specifiskā atbalsta mērķa...

Foto

Jaunie mežu ciršanas plāni: likumdošana kā loģikas kļūda

Viens no politiķu lielākajiem riskiem ir nonākšana apkaunojošās situācijās, kurās jācenšas paskaidrot neiespējama saikne – starp savu rīcību...

Foto

Šis ir vēsturisks brīdis ar unikālu iespēju beidzot atrisināt OIK sakārtošanas jautājumu

Latvijas Atjaunojamās Enerģijas federācija (turpmāk–LAEF) jau 2017.gada maijā Ekonomikas ministrijā (turpmāk-EM) tika iepazīstināta ar...

Foto

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas...

Foto

Tautas politiskā apziņa: faktori un tehnoloģijas

Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas...

Foto

„Uzņēmējs” Skudra un viņa blēža loģika

Ar interesi iepazinos ar portālā publicēto rakstu, ko parakstījis bēdīgi slavenais „uzņēmējs”, kādreizējais bankas izsūtāmais zēns Uldis Skudra, kurš pēdējos...

Foto

Latvijā reiderismu piesedz tiesībsargājošās institūcijas

Jau kopš 2013. gada ilgst mērķtiecīgi uzbrukumi no Gulama Mohammada Gulami grupas puses. Ir pamats uzskatīt, ka viņa interesēs darbojas arī...

Foto

Mēs jaunu pasauli sev celsim. Jau atkal

Brīdi pēc Šarlotesvilles notikumiem sociālos medijus pāršalca skandaloza ziņa par it kā kādai Sorosa finansētai antifa aktīvistu grupai piederošu Evergreen koledžas (ASV) kampusā...

Foto

Aicinām Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu

Iekaisīgu zarnu slimību un psoriāzes pacienti aicina Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu un beidzot nodrošināt efektīvu medikamentu pieejamību....

Foto

Kāda ir Saeimas atbildība?

Latvijas attīstība pēdējos 27 gados liecina, ka Satversmē rakstītās normas ir tikai deklaratīvas un iedzīvotāji - tauta tiek vērtēta zemāk par slaucamu...

Foto

Autoratlīdzība ir jāmaksā. Aicinājums Latvijas autoriem

Latvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus,...

Foto

Muhameda portrets

Ceturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā...

Foto

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

Latvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību....

Foto

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret...

Foto

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

Te manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās...

Foto

Ašeradens būs īstais

Labdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni,...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

Latvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts...

Foto

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

Brīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks...

Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...