Iesaki rakstu: 
Mēs visi redzam, ka ar grozījumiem Sabiedrisko mediju likumā panākta sabiedrisko mediju politiska pakļaušana un ietekmēšana. Jautāsiet – kā pie tā nonāca? Vai tiešām lietā tika liktas slepkavības?
Droši vien garām nepaslīdēja biedrības “Par legālu saturu” izpilddirektores, bijušās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) juristes Daces Kotzevas mīklainā nāve noslīkstot 2020. gada septembrī.
Vai tiešām Valsts drošības dienests tā arī neko nespēja atklāt pēc tam, kad es sniedzu detalizētu informāciju, kas skaidri vedināja domāt, ka viņas nāve nav nejaušība. Turklāt viņa tik negaidīti aizgāja tieši tajā laikā, kad Saeima izskatīja grozījumus Sabiedrisko mediju likumā, cenšoties nepieļaut to nonākšanu politiķu kontrolē, ko mēģināja panākt valsts prezidents kopā ar savu padomnieci Sarmīti Ēlerti.
Ja vēl otrajā lasījumā visi sabiedriskos medijus pakļaujošie grozījumi tika noraidīti, tad jau pēc Daces Kotzevas nāves trešajā lasījumā tie iegūla likumā. Vai tiešām nejaušība? Vai tiešām godīga politika?
Atgādināšu, ka Dace Kotzeva meklēja arī negaidīti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes kapu. Vai tiešām šīs enerģiskās un spēkpilnās sievietes aiziešana bija onkoloģiska saslimšana? Vai varbūt ir kāds pamats runām, ka tieši caur dzimumorgānu inficēšanu ar vēža šūnām tiek veikta nevēlamu cilvēku novākšana?
Šie ir jautājumi, uz kuriem Normunda Mežvieta vadītā iestāde tā arī nepapūlējās rast atbildes. Bet sabiedrība ir tiesīga zināt. Ir laiks uzzināt patiesību par dzīvespriecīgās Daces Kotzevas mīklaino nāvi, ko grib pasniegt kā pašnāvību, bet cilvēkiem, kas viņu pazina, nav šaubu, ka viņa ir tikusi nogalināta. Ir arī tiesības uzzināt, kas īsti aizsaulē noveda Jutu Strīķi.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
