Iesaki rakstu: 
Mēs visi redzam, ka ar grozījumiem Sabiedrisko mediju likumā panākta sabiedrisko mediju politiska pakļaušana un ietekmēšana. Jautāsiet – kā pie tā nonāca? Vai tiešām lietā tika liktas slepkavības?
Droši vien garām nepaslīdēja biedrības “Par legālu saturu” izpilddirektores, bijušās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) juristes Daces Kotzevas mīklainā nāve noslīkstot 2020. gada septembrī.
Vai tiešām Valsts drošības dienests tā arī neko nespēja atklāt pēc tam, kad es sniedzu detalizētu informāciju, kas skaidri vedināja domāt, ka viņas nāve nav nejaušība. Turklāt viņa tik negaidīti aizgāja tieši tajā laikā, kad Saeima izskatīja grozījumus Sabiedrisko mediju likumā, cenšoties nepieļaut to nonākšanu politiķu kontrolē, ko mēģināja panākt valsts prezidents kopā ar savu padomnieci Sarmīti Ēlerti.
Ja vēl otrajā lasījumā visi sabiedriskos medijus pakļaujošie grozījumi tika noraidīti, tad jau pēc Daces Kotzevas nāves trešajā lasījumā tie iegūla likumā. Vai tiešām nejaušība? Vai tiešām godīga politika?
Atgādināšu, ka Dace Kotzeva meklēja arī negaidīti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes kapu. Vai tiešām šīs enerģiskās un spēkpilnās sievietes aiziešana bija onkoloģiska saslimšana? Vai varbūt ir kāds pamats runām, ka tieši caur dzimumorgānu inficēšanu ar vēža šūnām tiek veikta nevēlamu cilvēku novākšana?
Šie ir jautājumi, uz kuriem Normunda Mežvieta vadītā iestāde tā arī nepapūlējās rast atbildes. Bet sabiedrība ir tiesīga zināt. Ir laiks uzzināt patiesību par dzīvespriecīgās Daces Kotzevas mīklaino nāvi, ko grib pasniegt kā pašnāvību, bet cilvēkiem, kas viņu pazina, nav šaubu, ka viņa ir tikusi nogalināta. Ir arī tiesības uzzināt, kas īsti aizsaulē noveda Jutu Strīķi.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
