Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās daudz dzirdams par rosinājumu atlaist 14. Saeimu. Izskan gan aicinājumi tādā veidā sodīt arvien kreisāko “Jaunās Vienotības” valdību, gan pretēji viedokļi par atlaišanu kā Šlesera partijas kampaņu un draudu valsts drošībai.
Mēs uzskatām, ka parakstu vākšanas un referendumi pieder to dalībniekiem, ne tiem, kas to rosina. Šlesera motivācija noteikti nav balstīta latviešu interesēs, bet iemesli atlaist 14. Saeimu pilsoņiem var būt atšķirīgi. Ja notiek referendums un Saeima tiek atlaista, tad pilsoņu griba ir jāciena!
Demokrātiskā ceļā sodīt esošo valdību par tās cinismu, nododot vēlētāju doto uzticības kredītu ārējā kara un iekšējās krīzes apstākļos, ir morāli pareiza motivācija. Iekšējās un ārējās drošības nožēlojamais stāvoklis ģeopolitiskas krīzes apstākļos, atkāpšanās latviešu valodas stiprināšanas politikā, bezcerīgā ekonomiskā stagnācija, kreisi ideoloģiskie eksperimenti kā prioritāte… Iemeslu šīs valdības patriekšanai ir pietiekami!
Pretargumenti par iespējamo Latvijas destabilizāciju ar ārkārtas Saeimas vēlēšanu norisi izklausās pēc “Jaunās Vienotības” un tās satelītpartiju atzīšanās valsts novājināšanā divdesmit gadu garumā. Ja Satversmē paredzēta demokrātiska procedūra apdraud valsti, tad tas ir vēl viens iemesls “Jaunajai Vienotībai” uzņemties atbildību par savas valdīšanas sekām. Tāpat kā Covid-19 laikā, tā arī tagad tādi opozicionāri kā Šlesers tikai izmanto esošo krīzi, bet tas nenozīmē, ka krīzes nav vai nav problēmas ar valdošajiem spēkiem.
Tomēr šobrīd opozīcija dalās partijās, kas būtu gatavas nomainīt “Jaunās Vienotības” varu, bet ir prokrieviskas, un tajās, kuras mērķis ir vien atgriezties atpakaļ “Jaunās Vienotības” koalīcijā, lai “viss būtu kā agrāk”, un nerada tai īstu izaicinājumu, jo baidās pašas uzņemties atbildību par valsts likteni. Īstā problēma nav tik daudz ar Saeimas atlaišanu, bet par to, kas notiks pēc tam.
Redzot, ka politiskās izvēles potenciālājās ārkārtas vēlēšanās ir starp promaskaviskām un “Jaunās Vienotības” satelītpartijām, mēs aicinām: pievienoties “Austošajai Saulei” bezpartejiskus nacionālkonservatīvus aktīvistus un domātājus, kā arī un patriotiskus dažādu jomu ekspertus, lai izstrādātu patiesi opozicionāras politikas piedāvājumu pastāvošajai viltus izvēlei starp prokrievisku un kreisi liberālu politiku.
Tuvojas mūsu valsts 105. gadadiena. Arī tolaik latviešu nacionālisti bija vien saujiņa, kas stāvēja starp destruktīvām rietumu un austrumu ietekmēm, kas draudēja sagraut mūsu tautu. Arī šoreiz mums varbūt nav līdzvērtīgu varas resursu, bet mūsu nodomi ir tīri un apņēmība stipra!
Saules mūžu Latvijai!
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
