Iesaki rakstu: 
Sveicināta, Beata Jonite. Ņemot vērā, ka skaļi iestājaties par Stambulas konvenciju, noklausījos interviju ar Jums vietnē Delfi. Kā sievietei un divu meitu mammai man ir svarīgi, lai sabiedrības morālē sieviete tiktu lolota un sargāta, no kā izriet cienīga attieksme un izturēšanās ikdienā un sadzīvē. Stambulas konvencija ne tikai nerisina varmācības problēmu, bet darbojas pretēji, proti, grauj sievietes īpašo lomu sabiedrības morālē un kropļo vīrieša un sievietes attiecības kopumā, vedot sabiedrību atpakaļ tumšos laikos.
Latviskajā dzīvesziņā (piemēram, dainās) sievietei piešķirta īpaša loma: sieviete ir sargājama un lolojama, vīrietis (puika), kurš atļaujas pacelt roku pret sievieti (meiteni), tiek nosodīts un uzskatīts par zemisku. Savukārt līdztiesība ielikta mūsu valsts šūpulī 1918. gadā.
(Piekrītu intervijā izskanējušajai domai, ka skatīties atpakaļ un moralizēt par cita cilvēka pieļautām kļūdām gan ir neveselīgi un destruktīvi. Kļūdas / krīzes atklāj cilvēka rakstura iezīmes, taču, vai tās sniedz mācības, to parāda cilvēka rīcība uz priekšu. Uzskatu, ka mums ir pārlieku moralizējoša sabiedrība, tāpēc jauki, ka rosināt ļaudis mazāk moralizēt! Tas man patika!)
Saistībā ar Jūsu tiešo darbošanos un intervijā pausto man ir virkne jautājumu:
(1) ~ 12. min sakāt: “Protams, ja viņa [konvencija] sargā sievietes, tad viņa sargā arī sievietes, kas ir LGBT kopienas pārstāves, viņa sargā arī bērnus, viņa sargā arī vīriešus […] tas nav dokuments par kaut kādu vienu personu grupu […]”
Konvencijas virsrakstā ir nosaukta grupa, kuru tā sakās sargājam — sievietes. Kā saprast Jūsu apgalvojumu, ka tas nav dokuments “par kaut kādu vienu personu grupu”? Pats konvencijas virsraksts izceļ cilvēku grupu — sievietes — un sakās tās aizsargājam.
(2) ~ 13.30. sakāt: “Konvencija nodrošina valsts atbildību strādāt ar šo jautājumu nevis vienu vai divus, bet desmit, divdesmit, piecdesmit gadus.”
Vai no tā varam secināt, ka šī „cīņa” Jūsu ieskatā jau tagad paredzama mūžīga? Un, ja tā, kāpēc tieši konvencija to nodrošina?
(3) ~ 14.35. sakāt: “Vardarbība Latvijā ir epidēmija […] uzblīdusi problēma […] ar to ir jāstrādā, konvencija tam nekādā veidā netraucē, tikai palīdz…[…] nav jau nekā slikta, ko viņa var izdarīt mūsu sabiedrībai.”
Ar kādiem objektīviem datiem pamatojat šos apgalvojumus? Kā varam pārliecināties, ka tā ar savu idejas loģiku patiesībā nenodara ļaunumu?
(4) ~15.45., runājot par vardarbības pret sievieti cēloņiem, sakāt: “[…] Es lielu svaru liktu uz vīriešu mentālo veselību. Ļoti daudziem vīriešiem ir problēmas ar savu emociju savaldīšanu, ir problēmas ar agresiju kā tādu. Mūsu sabiedrībā ir ļoti normalizēta agresija kopumā […] mēs to redzam skolās, internetā […].”
Kādi objektīvi dati apstiprina Jūsu tēzi par vīriešu problēmām ar emociju savaldīšanu? Kādā zinātniskajā literatūrā balstāt apgalvojumu, ka “vīriešiem īpaši jāmāca savaldīt emocijas”? Kur var iepazīties ar šo „apmācību” rezultātiem un to labvēlīgo ietekmi uz sieviešu un vīriešu attiecībām un varmācības mazināšanu?
(5) ~ 16 min. sakāt: “ Alkohols ir vardarbību pastiprinošs faktors, bet nav cēlonis.”
Kādi tad ir galvenie vardarbības cēloņi SK ieskatā? Un kā SK vēršas pret šiem cēloņiem?
(6) Tuvu intervijas beigām sakāt: “Mums ir dotas vienādas tiesības. Agnese Irbe var izteikties tikai, pateicoties feministēm priekšgājējām.”
Feminisms kā citi jēdzieni laika gaitā ir mainījis savu nozīmi, ieguvis nokrāsas, tāpēc skaidrības labad vienmēr būtu jānoskaidro, ko cilvēks ar to domā. Kādas tiesības Jums kā sievietei Latvijā nav bijušas Jūsu dzīves laikā?
(7) Visbeidzot, kāda bija Jūsu maģistra darba hipotēze?
Paldies!
Īss video: https://www.youtube.com/shorts/VGHTwu2Wk7E.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
