Iesaki rakstu: 
Ja man vajadzētu slēgt derības par to, vai taisnība baumām un Krišjāņa Kariņa valdība patiešām sāk vadīt savu pēdējo nedēļu, es droši vien uzliktu nelielu naudas summu, ka tieši tā tas arī ir. Un tam ir vairāki iemesli.
Pirmais un galvenais iemesls ir tas, ka, visticamākais, nākamnedēļ kļūs skaidrs – vai Latvija tiks iekļauta naudas atmazgātāju „pelēkajā sarakstā”. Un, ja tā notiks, ir skaidrs – Kariņam gluži vienkārši nāksies atzīties nespējā un neizdarībā un demisionēt. Varbūt dažādi dombrovski līdzīgā situācijā arī paziņotu, ka paliks, lai strādātu, bet Kariņš ar visiem saviem trūkumiem tomēr nav šādas sugas pārstāvis.
Cita lieta, ka Kariņam nebūt negribas amatu atstāt, lai paliktu vēsturē kā premjers, kurš neko nav spējis un neko nav izdarījis. Tāpēc iegansts demisijai varētu tikt atrasts kādu dienu ātrāk un pilnīgi cits – saistībā ar OIK parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumu.
Nav šaubu, ka ziņojumā pie atbildīgajām personām būs minēts arī pašreizējais premjers, un tādā gadījumā koalīcijā, ņemot vērā tās pašreizējo „saticības” pakāpi, noteikti būs ļaudis, kas paziņos – ar tādiem un šitādiem, kas ir atbildīgi par OIK postu Latvijas valstij un tautai, mēs kopā vairs iet nevaram un viņu vadībā nu nekādi ne.
Normālā situācijā Kariņš šādas runas neņemtu galvā, - kā viņš neņem galdā gandrīz nevienu no valdības psihopātu izlēcieniem. Taču šoreiz, saprotot, ka jau pāris dienas vēlāk viņam var nākties uzņemties kaunu par Latvijas iekļūšanu „pelēkajā sarakstā”, viņš var arī pateikt – labi, jums taisnība, jādemisionē vien ir.
Papildus tam jāņem vērā arī viss tas, ko sabiedrība nezina par notiekošo valdošajā koalīcijā: patiesībā Jāņa Bordāna ultimāts ir bijis daudz nopietnāks – vai nu Kariņš izmet no valdības ekonomikas ministru Ralfu Nemiro, vai arī jaunie konservatori pamet valdību. Arī tas, ka Kariņš no 20. februāra ir paņēmis atvaļinājumu, visticamākais, nav nejauši.
Personālijas, OIK, Olainfarm, valsts sekretāru kopējais paziņojums, Latvijas Universitāte, atstādinātais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, kurš, kā izskatās, ir bijis ļoti nozīmīga persona gan dažiem ļaudīm Vienotībā, gan arī OIK biznesam, – arī tas viss rada savu fonu.
Bordāna ultimātam Kariņš nav pakļāvies, Nemiro ir savā vietā, līdz ar ko jautājums – ko tagad darīs jaunie konservatīvie? Drīzāk gan vismaz uz brītiņu saplaks, jo saprot, ka visiem koalīcijas partneriem ir noriebušies kā rūgta nāve un ka jaunu koalīciju var izveidot arī bez viņiem, - kā saprotams, zaļie zemnieki uz visu ko būs gatavi.
Turklāt jāņem vērā arī tas, ka JKP nebūt nav tik monolīti, kā tas izskatās no malas. Tur iekšā ir vismaz trīs „frakcijas” – gan bordānisti, gan KNABisti, gan vēl arī „tālisti”, proti, mēreni noskaņoti ļaudis, kam šķiet simpātisks salīdzinoši mēreni populistiskais satiksmes ministrs. Un vēl jau ir arī feldmaņi un eglīši, kam galvenais dzīvē ir tikt pie sava kumosa no iecerētā Skultes gāzes termināļa.
Līdz ar to daudz ticamāk izskatās nevis tas, ka JKP varētu sadomāt gāzt valdību, bet ka Kariņš pats būs izdomājis, ka ir īstais brīdis aiziet. Vajadzīgs tikai „pareizs” iegansts, un to, visticamākais, tuvākās dienas arī atnesīs. Būs interesanti.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
