Vai Satversmes tiesa ar Satversmes 110.panta “ģimenes” jēdziena paplašinājumu nav izblamējusies?
Pietiek lasītāja18.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iepazīstoties ar Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, var saskatīt, ka pieteicēja iesniegumā faktiski apstrīd Darba likuma minēto pantu kā tādu, nevis Satversmē noteikto ģimenes interpretāciju, kaut norādot, ka “Satversmes 110. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "ģimene" nevarot tikt interpretēts šaurāk.
Darba likuma minētajam pantam nav nekāda sakara ar Satversmē noteikto “ģimenes” stausu.
No Satversmes tiesas sprieduma un pieteicējas iesnieguma satura Saeimai neizriet pienākums mainīt Satversmes 110 pantā noteikto “ģimenes” jēdzienu, jo pieteicējas tiesību iedomātais aizskārums jārisina Darba likumā.
Pieteicēja taču norāda uz viņas tiesību aizskārumu, ka Darba likuma minētais pants aizsargā bērna tiesības uz 10 dienu atvaļinājuma piešķiršanu TIKAI bērna tēvam, bet viņai, kura ir patiesā bērna aprūpētāja, šis likums viņai to liedz. Šis pants jāizvērtē un jāsecina, vai to vajag papildināt, grozīt. Lūk, šis pants:
Atvaļinājums bērna tēvam, adoptētājiem vai CITAI PERSONAI:
(1) Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Atvaļinājumu bērna tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas.
(2) Ja māte dzemdībās vai laikā līdz 42.pēcdzemdību perioda dienai mirusi vai arī likumā noteiktajā kārtībā līdz 42.pēcdzemdību perioda dienai atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas, bērna tēvam piešķir atvaļinājumu uz laiku līdz bērna 70.dzīvības dienai. Minētais atvaļinājums piešķirams arī citai personai, kura faktiski kopj bērnu.
(3) Ja māte nevar kopt bērnu laikā līdz 42.pēcdzemdību perioda dienai saslimšanas, traumas vai citu ar veselību saistītu iemeslu dēļ, tēvam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, piešķir atvaļinājumu uz tām dienām, kurās māte pati nav spējīga bērnu kopt.
(4) (Izslēgta ar 22.01.2004. likumu)
(5) Ģimenē, kura adoptējusi bērnu vecumā līdz 18 gadiem, vienam no adoptētājiem piešķir 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu.
(6) Bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu un kura izmanto šajā pantā minēto atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.01.2004., 22.04.2004. un 06.06.2019. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2019. Sk. Pārejas noteikumu 19. punktu)
Turpat no sprieduma izriet, ka bērna tēvs tiešām šo atvaļinājumu neizmanto, neminēsim kādu iemeslu dēļ.
Ar šādu pieteikumu ST varētu vērsties jebkura persona, tostarp bērna auklīte, kura dzīvo, uzturas ģimenē, nav darba attiecībās ar bērna vecākiem, tuva radiniece vai jebkura cita persona, ja jau bērna tēvs atvaļinājumu neizmanto.
Tātad Satversmes tiesai, manuprāt, faktiski būtu bijis vienīgi jāapskata pieteikumā minētais aizskārums, jāsecina darba likuma normas atbilstība vai neatbilstība Satversmei, kā tas risināms, neapskatot un nepūloties paplašināt Satversmē noteikto ģimenes jēdzienu.
Neraugoties uz to, Satversmes 110. panta pirmā teikuma definīciju “ģimene” Satversmes tiesa spriedumā apskata 149 reizes, nevienā gadījumā pat nenorādot, kas tad ir šīs viendzimuma pāru “ģimenes” faktiskā pazīme, kas būtu atzīstama kā “ģimenes” statusa pierādījums, kaut gan šajā gadījumā tas arī nav nepieciešams. Un Satversmes tiesa nav uz to izrādījusi interesi, ņemot vērā tikai nosacītas manipulācijas ar vārda “cieņa” un citu vārdu, atvainojos, nevajadzīgu “apmuļļāšanu.
Satversmes tiesa cenšas Satversmes 110. pantu tulkot un paplašināt, pielāgot “pēc vajadzības”, piesauc klāt “cieņu”, “dzimumuzvedības brīvību”, “seksuālo orientāciju” un daudz ko citu, kad tas viss ir indivīdu cilvēcisko attieksmju izpausmes jautājums un neprasa interpretāciju pieteiktā tiesību aizskāruma sakarā. Satversmes 110. pantā “ģimenes“ jēdziens izteikts nepārprotami vienīgi saistībā ar laulību un neprasa paplašinājumu, nav tulkojams, nav pakļauts izdomājumiem un pieņēmumiem.
Tādējādi var saskatīt pat tādu ačgārnību, ka Satversmes tiesa faktiski izskata Satversmes 110. panta pirmā teikuma neatbilstību Satversmei vai izsaka viedokli grozīt Sarversmi, nevis risina Darba likuma neatbilstību šim pantam, gan beigās nospriežot citādi:
1. Atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija.
2. Attiecībā uz personu C atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Nobeigumā ir jāsecina, ka Saeimai šajā gadījumā, sakarā ar šo galvu reibinošo, samocīto Satversmes tiesas spriedumu vispār nekas nav risināms, jo Darba likuma minētajā pantā viss skaidri pateikts, kas arī atbilst sprieduma nolēmuma 1. un 2. punktā atzinumam.
Nolēmums neskar Satversmes 110. panta “cieto” definīciju, kas ir ģimene, proti, Saeimai būtu jāatver Darba likuma 155. pants, tas jāizvērtē un, ja ir precizējams, tajā jāizdara grozījumi, varbūt atšifrējot, papildinot panta nosaukuma vārdus “citai personai”.
Satversmes tiesa, manuprāt, ar šo spriedumu pārāk stipri izgāzusies, pārspīlējusi un pārcentusies, pieņemot politisku lēmumu.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
