Vai Šlesers ar Šķēli gatavojas pārņemt “Riga fertilizer terminal”? Kādēļ amonija nitrāts Rīgas ostā “neuzsprāgs”
Raimonds Lejnieks-Puķe*29.04.2025.
Komentāri (66)
Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā Latvijas medijus pāršalca ziņa, ka Rīgas ostā jau gadiem stāvot krava, kuras sprādziens varot “noslaucīt pilsētu no zemes virsmas”. Šo informāciju TV24 raidījumā “Rīga gatava?” publiskoja Rīgas domes deputāts Einārs Cilinskis (NA), lai gan tā, maigi izsakoties, nav gluži patiesa.
Aizvadītajā nedēļā Latvijas medijus pāršalca ziņa, ka Rīgas ostā jau gadiem stāvot krava, kuras sprādziens varot “noslaucīt pilsētu no zemes virsmas”. Šo informāciju TV24 raidījumā “Rīga gatava?” publiskoja Rīgas domes deputāts Einārs Cilinskis (NA), lai gan tā, maigi izsakoties, nav gluži patiesa.
Deputāts mēģināja iegalvot, ka “Riga fertilizer terminal” glabājoties 9100 tonnas amonija nitrāta, kas tur ievestas vēl 2021. gadā. Patiesība ir tikai tas, ka šāda apjoma krava tur tik tiešām tika ievesta, bet nu jau kādu brīdi tādā apjomā nu nekādi nevar glabāties. Ziņu aģentūra LETA vēl 2025. gada 10. martā informēja, ka starptautisko “ierobežojumu rezultātā “Uralkali Trading” nevarēja veikt piegādes no ES ostām, tāpēc daļa no ES termināļos glabātajiem krājumiem sadarbībā ar ANO tika ziedota Āfrikas mazāk labklājīgām valstīm, teikts vadības ziņojumā, informējot, ka ziedojuma vērtība 2023. gadā bija 28 864 688 eiro”.
Kam patiesībā pieder terminālis?
Tiem, kuri to nezina, varu paskaidrot, ka “Urlakali Trading” reģistrēta 2015. gadā, un tās pamatkapitāls ir 30 miljoni eiro. Kompānijas vienīgā īpašniece ir Krievijas “Uralkali”, bet patiesais labuma guvējs ir sankcijām pakļautais Krievijas pilsonis Dmitrijs Mazepins. Tas pats Mazepins, kuram pēc “Firmas.lv” datiem ar Kipras kompānijas “Tammulogis Limited” starpniecību pieder 51% “Riga fertilizer terminal”.
Interesanti, ka deputāta Cilinska piesauktais amonija nitrāts no Rīgas ostas tika izvests tieši tādēļ, ka Latvijas Valsts vides dienests (VVD) apturēja “Riga Fertilizer Terminal” piesārņojošās darbības atļauju, kas tika izsniegta īslaicīgai minerālmēslu uzglabāšanai un pārkraušanai Rīgas Brīvostas teritorijā. Uzņēmumam piemēroto sankciju dēļ tobrīd iestrēga terminālī glabātās komerckravas ar 113 000 tonnām minerālmēslu, kas tik tiešām savulaik bija klasificējamas kā bīstama krava.
Nav iespējams precīzi noteikt, cik daudz amonija nitrāta varēja iegādāties par gandrīz 29 miljoniem eiro uz to piegādes brīdi “Āfrikas mazāk labklājīgajām valstīm”, taču ir pilnīgi skaidrs, ka 9100 tonnas amonija nitrāta uz šo brīdi Rīgas ostas terminālī neglabājas nu nekādi. Vismaz, ja varam ticēt tiem skaitļiem, par kuriem mūs ir informējusi ziņu aģentūra LETA.
Kāpēc šāda informācija bija jāizplata tieši tagad, kad deguna galā ir pašvaldību vēlēšanas, ikvienam, protams, ir skaidrs. Deputāts Cilinskis taisa savu “PR”, balstoties uz, viņaprāt, “šokējošu” informāciju, kuru sagrābstījis kaut kur “pa kaktiem”. Tomēr viss nav tik vienkārši, ja “parokam dziļāk” un raugāmies uz šo neapšaubāmi veiksmīgi izspēlēto “viltus ziņu” dažu citu publiski pieejamu faktu un notikumu kontekstā.
Protams, ka šīs ir tikai tādas “sazvērestības teorijas” vien, tomēr… Tā pati ziņu aģentūra LETA mums 2025. gada 21. janvārī norāda, ka “49% “Riga fertilizer terminal” kapitālā pieder AS “Riga Port Group”, kuras īpašniece ir “Multi Capital Holdings”. Minētās kompānijas īpašnieki pastarpināti ir ekspremjera Andra Šķēles ģimene un Saeimas deputāta Aināra Šlesera (LPV) ģimene.”
Vai kara aizsegā tiek gatavota termināļa pārņemšana?
Ja tā labi padomājam, tad, protams, tikai apstākļu sakritības dēļ tieši šobrīd tiek gatavoti grozījumi Nacionālās drošības likuma otrajam lasījumam (Nr.849/Lp14), kur, piemēram, Saeimas deputāts Artūrs Butāns (NA) rosina papildināt likuma 22.2 pantu ar (8) daļu, izsakot to šādā redakcijā: “(8) Visu līmeņu valsts kritiskās infrastruktūras objektos nav tiesību strādāt Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas pilsoņiem.”
Ideja jau ir laba, cēla un Nacionālās drošības likumam atbilstoša. Bet vai nesanāks gadījumā tā, kā tas bieži sanāk mūsu valstī – proti, ka sankcijām pakļautais Mazepins, rībot kara draudu bungām, drīzumā nevarēs būt arī īpašnieks “Riga fertilizer terminal”?
Pati par sevi tā varbūt arī nebūtu slikta ideja. Taču jautājums ir par to, kas būs tie “latviešu cilvēki” un kādā ceļā viņi atnāks Mazepina vietā? Vai tā nebūs kārtējā “prihvatizācija”, kurā par “sertifikātiem” attapīgie “latviešu uzņēmēji” pārdalīs pēc būtības ārvalstniekam konfiscētu īpašumu?
Kur paliks 38 705,540 tonnas kālija hlorīda?
Pieņemsim, ka tagad ir “īpaša” politiskā situācija, bet, vai jūs gribētu investēt desmitiem miljonus, lai uzbūvētu Rīgā “noliktavu”, kuru vienā dienā var pasludināt par “kritisko infrastruktūru” un to atņemt tikai tāpēc vien, ka valsts vadītājs, kurā jūs dzīvojat un strādājat, ir izdomājis “pakarot” ar citu valsti?! Pat nevis ar to, kurā ir investēti konkrētie līdzekļi, bet gan pavisam citu – valsti, kura pat neatrodas tai kaimiņos. Kādas garantijas un kādi juridiskās paļāvības principi Latvijā turpmāk darbosies?
Varbūt atkritumu apsaimniekošana Getliņos ar visu tomātu audzētavu arī ir “kritiskās infrastruktūras objekts”, jo padomāsim taču, kas varētu notikt, ja visi tie atkritumi Rīgā paliktu nesavākti kaut vai divas nedēļas? Tas būtu īsts “smacējošais terorisms” pret rīdziniekiem! Par to, ko rīdzinieku veselībai diversanti varētu nodarīt ar saindētiem Getliņu tomātiem, pat nerunāsim!
Un “Riga Waterfront” projekts? Vai arī gadījumā tas neatrodas teritorijā, kurā varētu pietauvvoties potenciālā ienaidnieka kuģi? Arī taču “kritiskā infrastruktūra”, ja tā labi padomājam! Šodien Šleseram ar Šķēli palīdzēsim pārņemt Mazepina termināli, bet jau rīt viņus pašus pasludināsim par “saistītiem ar ienaidnieku” un atņemsim gan to pašu termināli, gan arī visus citus biznesus. Plāns jau kopumā nav slikts, un to noteikti novērtētu arī viena daļa sabiedrības. Jautājums ir tikai par to – ko mēs glabāsim tajos termināļos un ko stāstīsim citiem investoriem?
Un, lai arī šie jautājumi ir visnotaļ retoriski, tos ļoti labprāt gribētos uzdot Rīgas domes deputātam Eināram Cilinskim (NA), kurš visu šo diskusiju ir iesācis. Iespējams, deputāts Cilinskis rūpēs par rīdzinieku drošību varētu painteresēties arī par to, ko viņa Saeimas kolēģis, kurš tagad pošas kļūt par Rīgas jauno mēru, plāno iesākt ar 38 705,540 tonnām kālija hlorīda, kas saskaņā ar tiesu izpildes lietas Nr.00001/041/2024-PI zvērināta tiesu izpildītāja Andra Spores vadībā pēc būtības ir “nospertas” Mazepinam un, iespējams, jau izsolītas, bet tajā terminālī vēl joprojām glabājas? Vai viņš paspēs tās izvest no sava “Riga fertilizer terminal” līdz vēlēšanām pilsētā? Ko jūs par šo domājat, deputāt Cilinski?
* Latvijas bezdarbnieku un darba meklētāju interešu aizstāvības biedrības
valdes loceklis
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
