Iesaki rakstu: 
Žurnāla “Patiesā dzīve” 2021. gada 2. numurā publicēts raksts "Pandēmiskās dusmas", autore – Inguna Mukāne. Daļa raksta ir autores viedoklis par t.s. viltus ziņām. Ievadā cerīgi aizsāktā tēma – kā epidēmijā mainās cilvēka uzvedība un raksturs – līdz ar to tiek uz brīdi novirzīta malā, laikam jau pareizās attieksmes veidošanai lasītājos.
Uzmanību piesaistīja rindkopa par 12. decembra protestu kā "ārkārtīgi satraucošu izpausmi". Neprotestēšanas vai neefektīvas protestēšanas kultūra Latvijā ir plašākas diskusijas vērts jautājums. (Šī tauta Bastīliju neieņemtu, tas ir skaidrs.) Konkrētāk, autore raksta, ka pasākumā "visnepatīkamākā bijusi daļas protestētāju agresīvā uzvedība, kas izpaudās policistu provocēšanā un sīkajā huligānismā".
Šajā pasākumā piedalījos kā ielu fotogrāfijas/dokumentālās fotogrāfijas entuziasts, kas kopā ar citiem dokumentēja tur notiekošo vēsturisko faktu. Tur fotografēja un filmēja ļoti daudzi klātesošie.
Pēc izteikumiem rakstā var spriest, ka raksta autore I. Mukāne šim pasākumam nav bijusi pat tuvumā un izsaka par to savus pieņēmumus vai pārstāsta presē lasīto. Piemēram, autore uzskata par pārkāpumu to, ka pasākuma dalībnieki ārpus telpām neesot valkājuši sejas maskas. Tādas prasības ārpus telpām nav, tomēr pasākuma “kriminalizācijai” tas noder.
Pasākumā redzēju ne vairāk kā 4-5 iereibušus jaunus cilvēkus, kas uzvedās mazliet skaļāk. Ja kāds ko tādu uzskata par provocēšanu, viņš Atmodas laikā nekad nav bijis pasākumos, kuros vienā pusē bija tauta, bet otrā – miliči vai omonieši.
Asākie notikumi notika vēlāk, jau pie Brīvības pieminekļa, kad uz turieni devās daļa protestētāju; diemžēl visu dienu laiks bija nefotogēniski drūms, ātri satumsa, nebija līdzi zibspuldzes, tāpēc devos prom un visu tur notiekošo neredzēju. Ierodoties pie Brīvības pieminekļa, tur notiekošo politisko mītiņu policija tikko kā bija slēgusi, protestanti rullēja kopā plakātus.
Savukārt 11. novembra krastmalā notiekušo redzēju: sanākušie – jauni cilvēki, mātes ar bērniem, vidēja gadagājuma cilvēki, arī dāmas un kungi cienījamos gados – bija miermīlīgi un teica runas, aicinot valdību uz dialogu. Dialoga nav joprojām, kā paši labi zināt no tā, ko par sarunām ar valdību saka dažādu nozaru pārstāvji (piemēram, skaistumkopšanas jomā). Sliktas lietas notiekot tāpēc, ka labie cilvēki klusējot.
2020. gada pavasarī valdība piešķīra helikopteru naudu medijiem un NEPLP kopā aptuveni 2 miljonu EUR apmērā, abu gadījumā – “lai nodrošinātu sabiedrībai iespēju saņemt informāciju un viedokļus”. Reira vadītā Finanšu ministrija to komentēja šādi: “(...) Mediji šajā laikā ir stratēģiski svarīga nozare.”
Kopš Atmodas laikiem mediji no notikumu atspoguļošanas pamazām ir pārgājuši pie apmaksātu interviju publicēšanas, slēptas reklāmas, vienas vai otras partijas politiskā kursa atbalstīšanas u. tml. Pie notikumu veidošanas. Droši vien vēl kāds atminas Ēlertes-Šķēles, Dienas-Šlesera un Neatkarīgās-Lemberga epizodes.
Iespējams, šādu pavērsienu globāli ir veicinājusi arī ASV Federālās komunikāciju komisijas ieviestās “objektivitātes doktrīnas” atcelšana 1987. gadā, kas kopš 1949. gada ASV presei uzlika par pienākumu godīgi, taisnīgi un līdzsvaroti atspoguļot sabiedriski svarīgus, bet neviennozīmīgi vērtētus notikumus.
Vairāki preses izdevumi 12-12-2020 pasākumu marķēja ar epitetu “Covid noliedzēju sapulce”, lai gan dalībnieku plakātu saturs atšķīrās un tie pauda dažādus viedokļus un bažas, tostarp arī satraukumu par viedokļu cenzūru.
Ja raksta autore ir saskatījusi administratīvos pārkāpumus, piemēram, lēnajā autostraumē, kas brauca garām protesta vietai, taurējot un rādot V zīmi atbalstam, vicinot sarkanbaltsarkano karogu, tad viņas viedoklis drīzāk ir balstīts uz policijas hronikas atreferēšanu.
Samērā parastu, uz ierastu parunāšanu balstītu, īstai demokrātijai absolūti piestāvošu nevardarbīgu mītiņu – neko tādu – mediji diemžēl vēlāk atspoguļoja ar neglaimojošiem epitetiem.
Šeit būtu vietā visiem tiem žurnālistiem, kas šādi interpretēja notikumus krastmalā, palūgt savu rietumu kolēģu viedokli (piemēram, Francijā, Briselē vai ASV) un kaut ko no tā pamācīties. Vai arī pašiem atrast rietumu fotoaģentūru saturu un apskatīties, kā dzīvē izskatās īsti, aktīvi politiski protesti. Arī minētā raksta autorei un “Patiesās dzīves” redakcijai te būtu ko pārdomāt.
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
