Iesaki rakstu: 
“Opozīcija Saeimā iegājusi pilnīgā destrukcijā – iesnieguši virkni priekšlikumu atņemt aizsardzības budžetam vairākus desmitus miljonu eiro... Brīdī, kad pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas mūsu robežu reāli apdraud naidīga kaimiņvalsts. Tas jau līdzinās valsts nodevībai,” tīmeklī raksta Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (NA).
Opozīcijas un koalīcijas sirsnīgo attiecību tradicionālās kolīzijas jau sen nav noslēpums, taču šeit vērojams kaut kas gluži svaigs. Pārdalīt valsts aizsardzībai paredzētos budžeta līdzekļus - lai arī ar cēlu mērķi -, tas nav prāta darbs.
Saeimas Budžeta un finanšu komisijas sēdē piedalījās arī aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/Par), kurš, dzirdot priekšlikumu par 60 līdz 70 miljonu eiro novirzīšanu veselības aprūpei, atņemot šo naudu aizsardzībai (jo arī veselības aprūpe ir valsts drošības jautājums, ko, protams, nenoliegt), atbildēja šādi:
“Atšķirībā no visām pārējām ministrijām Aizsardzības ministrija savus izdevumus plāno 10-12 gadus uz priekšu. Mums ir pēctecība, turpinātība mūsu kaujas spēju palielināšanai un veicināšanai. Mūsu kritēriji neaprobežojas tikai ar diviem procentiem, kas tiek veltīti aizsardzībai, tas ir tikai absolūtais minimums, kas ir jāizpilda. Katru gadu ir jābūt pieaugumam, lai aizsardzības spējas attīstītos. Ja kādu gadu mēs neizpildīsim pieaugumu par diviem procentiem, aizsardzības nozare zaudēs savu attīstības tempu. Atņemot aizsardzības nozarei 70 miljonus eiro un atdodot tos veselības aizsardzības sistēmai, pēdējai daudz netiks palīdzēts, jo tai ne tuvu nav tāda plānošana, kāda ir aizsardzības nozarei. Mums atņemot naudu, var tikt sagrauta visa aizsardzības nozare.”
Artis Pabriks atzīst, ka drošības situācija šobrīd ir sliktāka nekā pirms pāris gadiem. Nav nekāds brīnums: austrumos esošā kaimiņvalsts ļoti vēlas mainīt situāciju, izmantojot spēku. To apliecina arī citi avoti: Krievija var sākt aktīvas kaujas pret Ukrainu janvārī vai februāra sākumā, un to intervijā ASV bāzētajam tīmekļa izdevumam “Military Times” pastāstīja Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirils Budanovs. Zīmīgi ir tas, ka Krievija pie Ukrainas robežas šobrīd sapulcinājusi vairāk nekā 92 000 karavīru. Tomēr savādi, ka daudzas ES valstis joprojām nav sapratušas Krievijas draudu nopietnību.
Drošības situāciju par sliktu var sākt uzskatīt arī citu iemeslu dēļ. Robežas žoga būvēšanas gausums pārsniedz jebkurus gliemeža ātrumrekordus, un nav cerību, ka drīzākajā laikā būsim gandarīti uzzināt par mūsu robežas necaurejamību. Iespējams tikai tas, ka eirobriseles birokrāti piešķirs kādu žūksnīti naudas. Lai tā nebūtu gluži žoga nauda, kuru Eiropas Komisijas prezidente fon der Leiena jau lepni paspēja mums atteikt, un lai nezaudētu savu principiālo seju EK kreiso liberāļu acīs, nauda tiks piešķirta žoga papildierīcēm, piemēram, sensoriem. Arī labi.
Tas - par taustāmām aktivitātēm. Netaustāmās ir daudz bēdīgākas. Mazliet atcerēsimies vēsturi. Kad 1939. gada augustā Vācija gatavināja sabiedrību karam ar Poliju, vajadzēja izmantot ko vienkāršu, līdz ar to ticamu un vienlaikus iespaidīgu. Tāpēc Jozefa Gebelsa propagandas ministrija izmantoja izmisušas sievietes, kuras stāstīja par briesmīgajiem poļiem. Sievietēm rokās, protams, bija raudoši bērni.
Tagad notiek tas pats. Tikai spilgtāk un mērķtiecīgāk. Tagad mūsu pašu sabiedriskie mediji gatavina sabiedrību “bēgļu” uzņemšanai, dziedot unisonā ar Baltkrievijas un Krievijas propagandoniem. LTV sižetos redzam, kā “briesmīgie poļi” atspiež nabaga “bēgļus”, kuri varonīgi sev priekšā kā vairogus liek sievietes un bērnus... Nē, diktators un melis Lukašenko nav vainīgs, arī Puķins ir baltspārnu miera balodis, bet vainīgi ir poļi! Un mums katrā ziņā jānotic arī “cilvēktiesību aktīvistiem”, kuri pulcējas pie Polijas robežas, lai ar gavilēm sagaidītu kārtējo “bēgļu” porciju...
Tā vien šķiet, ka mēs visi tiekam gatavināti kaut kam nopietnam. Liberālmarksisma ideoloģijas asni jau zaļo aizgūtnēm, un tas ir pamats, lai mums iepotētu, ka mēs esam nekas un ka mūsu Latvija ir vienkārši teritorija bez nācijas. Domāšanas maiņa tiek uzspiesta teju visur. Gan izglītībā, gan kultūrā, gan... uz robežām. Uz mūsu nacionālajām robežām - lēnām pieļaujot situāciju, ka latviešu valoda vairs nav vienīgā valsts valoda, pieļaujot, ka “humānu apsvērumu dēļ” te ieviešas “bēgļu” bari un ka naidīga kaimiņvalsts te atļaujas celt pieminekļus saviem apraktajiem okupantiem. Un nevienam gar to nav nekādas daļas.
Vai nav tā, ka mēs tiekam gatavināti Latvijas iznīcināšanai?
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
