Vai tiešām 700 gadus vecais dižozols tiks nogalināts?

Mājas "Ozoliņi" pastāvējušas jau vairāk nekā 300 gadus; šīs mājas tika atdalītas no Cīravas muižas teritorijas un dotas latviešu strēlniekam – manam vectēvam Ansim Deklavam kā balva par dalību atbrīvošanas cīnās. Pie mājas bija 16 ha zemes; mazais dīķis, kurā audzēja mazās zivtiņas, kuras pēc tam ielaida lielajā dīķī. Mājas teritorijā ir arī dabas aizsardzības objekts "Aptiekas ozols", kas ir vairāk nekā 700 gadus vecs (to apskatot konstatēja Guntis Eniņš).

Jau padomju laikos visas iespējamās institūcijas tika lūgtas palīdzēt izdzīvot dižozolam (kadastra apzīmējums 64480050062), jo pāri ejošā meliorācija, aizberot lielos grāvjus, iznīcināja dabisko zemsedzi un pilnīgi izskauda apkārtējo koku gatvi, arī mazo dīķi. Tāpēc ap māju savedām vairāk nekā 30 autokravas zemes un izrakām pie ozola mazu dīķīti, lai koka saknēm būtu veldze.

Caur ozola zariem tam tika vilktas elektrolīnijas. Elektrības vadi radīja bojājumus, kuru rezultātā ozolam nokrita lielākais zars. Betona stabs, kas ierakts pie ozola, ir vēl tagad. Pēdējās desmitgadēs atkārtoti tika vilktas jaunas elektrolīnijas, uzbūvēja arī transformatora iekārtu apmēram 50 metrus no ozola un sāka būvēt augstsprieguma elektropārvades līnijas. Domājam, ka tas arī negatīvi ietekmē ozola pastāvēšanu un noteikti ozola vides ainavu.

Tā kā uz bijušās vectēva zemes padomju gados tika uzbūvētas vairākas jaunbūves, tika neplānoti iebraukts ceļš, kas gāja tieši pāri ozola saknēm un vēlāk tikai paplašinājās. Tādejādi tika veiktas darbības, kas negatīvi ietekmēja aizsargājamā koka augšanu un dabisko attīstību.

Lai gan 80. gadu beigās no jauna iebrauktais ceļš kartē nebija, jo tas bija plānots krustojumā pret ceļu uz mežniecību, t.i., vairāk nekā 20 metrus tālāk no saknēm, pa šo ceļu turpināja braukt visi transportlīdzekļi. Lai gan vairākkārt lūdzām noņemt šo ceļu, tika apstiprināts pašvaldības autoceļš 1994-1999.g., kas iezīmē ceļu uz jaunbūvēm pie lielā dīķa, bet šajā kartē nav pat iezīmēts minētais dižozols.

Mana ģimene parūpējās par dīķa izrakšanu aiz ozola vainaga 90. gados, lai ozols nenokalstu, jo tajā laikā zeme vēl piederēja manai mātei Annai Liepiņai, taču pēc tam zemi atsavināja līdz ar dīķi, kaut arī māte bija represētā persona. Dīķī savairojās mazās zaļās vardītes, kas vēl pirms gada tur dzīvoja, lai gan tās nemitīgi uz ceļa sabrauca mašīnas. Šogad vairs arī to nav.

Esam vērsušies AS "Centrālie elektriskie tīkli "pārvaldē ar lūgumu pārdomāt par esošo augstsprieguma elektrisko tīklu pārvadu esamību, noņemot tos un transformatora iekārtu mājas un ozola tuvumā, taču rezultātu nebija.

Rakstījām iesniegumu arī uz Aizputes novadu un lūdzām palīdzēt ozolam. Atbildi saņēmu: ”Atbilstoši spēkā esošajam Aizputes novada teritorijas plānojumam 2012-2023.gadam ar “Cīravas ciema teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana” karti, redzams, ka gar dižkoku izbūvētais pašvaldības autoceļš (nekustamais īpašums “Pūpoli Alejas”, kadastra apzīmējums 64480050575), atrodas ārpus apdzīvotas vietas – Cīravas ciema, bet robežojas ar Cīravas ciema teritoriju un šajā kartē nav iezīmēts minētais dižkoks”.

Cik vienkāršs risinājums: nav koka, nav problēmas! Tiešām, laiki mainījušies, līdzības pastāv (nav cilvēka, nav problēmas).

Esmu runājusi ar Cīravas pagasta pārvaldes vadītāju A. Čanderu par iespējām novirzīt ceļu no dižozola saknēm, jo kādreiz arī uz tālākajām ciema mājām pie lielā dīķa veda citi iebraucamie ceļi. Galvenais arguments jaunā ceļa pastāvēšanai bija iedzīvotāju labklājība (tā būtu 4 saimniecību labklājība).

Turklāt iebraucamais ceļš tika nostiprināts, uzberot pamatīgu grants kārtu, un vairākas reizes gadā to greiderējot. Tāpat turpina braukt smagā lauksaimniecības tehnika, traktori, kombaini, vieglās un smagās mašīnas, lauzdami dižozola zarus. Grantētā ceļa papildu kārtas uzbērums paaugstināja ūdens līmeni dārzā rudens, ziemas un pavasara laikos; saspieda esošās novadu caurules pāri ceļam, bijām spiesti dārzā izveidot papildu grāvju un meliorācijas caurules. Taču dižozola saglabāšanai tas ir nepietiekami.

Pēdējo 2-3 gadu pārmaiņu laikā ozolam ir palielinājusies trupe, un tas ir rezultāts pagasta pārvaldes tuvredzībai un neizdarībai. Pagājušajā vasarā griezāmies pie Cīravas pagasta pārvaldes vadītāja ar lūgumu nebērt un nenostiprināt iebraucamo ceļu ar granti, taču tas tika izdarīts.

Kādreiz arī uz tālākajām ciema mājām veda citi iebraucamie ceļi, kuri tagad vairs netiek izmantoti. Tagad nelikumīgi iebraucamais ceļš, kas ved pāri dižozola saknēm ir vairāk un platāk nostiprināts, atsaucoties uz pieaugošajām ciema iedzīvotāju vajadzībām. Saimniecības attīstās, vareni traktori, mašīnas un kombaini brauc uz šīm ciema iedzīvotāju saimniecībām, jo viss tiek darīts, lai cilvēkiem būtu labāk?!

Esam vērsušies arī Kurzemes reģionālajā Dabas aizsardzības pārvaldē. Galīgais secinājums ir: …ceļa būvniecība, kā arī citas darbības, kas veiktas padomju laikā vai laika posmā pirms šo noteikumu spēkā stāšanās datuma, nav piemērojamas šiem noteikumiem.

Vai tiešām labot kļūdas, kas varētu glābt dižozolu, ir nepieņemami ierēdniecībai? Dižozols ir dzīvojis vairāk nekā 700 gadus, taču mans mūžs un prāts ir par īsu, lai nosargātu to, jo mākam tikai skaitīt un brīnīties par sekām.

Ciema iedzīvotāju labklājība nevar būt mazāka, ja ceļš tiktu virzīts, kā plānā kādreiz tika paredzēts, 10-20 metrus no saknēm (tagad šo vietu iezīmē izveidotā gājēju taka pāri laukam) pareizi novirzīts. Vai nepareiza ceļu ierīkošana ir principiāls vadības jautājums, tuvredzība, nesaimnieciskums, izglītotības trūkums vai vadības psihiskā inflācija, kas ar vieglu roku iznīcina gadu simtos lolotos un cienītos zaļos dārgumus, par ko mūsu zemi apskauž ārzemju tūristi.

Izskatot MK noteikumus; tie visi ir pārkāpti, taču atbildība nevienu neinteresē. Ir atrunas, kuras pauž melus. Vai tiešām mums ir tik daudz dižozolu, lai tik viegli būtu no tiem atbrīvoties? Turklāt laikā, kad ozoli tāpat slimo un kalst. Varbūt vēlams kaut vienu dižozolu izglābt (nevis miljons koku iestādīt solījumos),lai darbam būtu saturs un rezultāti.

Novērtē šo rakstu: