Vai tiešām darbs dara veselu, kā tas šķiet Reira ministrijai?
Ivars Jakovels*06.09.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ikviens no mums kādreiz ir bijis saaukstējies, patiesībā saaukstēšanās ir biežākais iemesls skolas un darba kavēšanai, tā ir viena no biežāk cilvēku minētajām saslimšanām. Vidēji gada laikā cilvēks saaukstējas trīs reizes. Tā kā slimība parasti ilgst septiņas dienas, strādājošajiem nākas ņemt slimības lapu. Ja īstenosies Labklājības ministrijas ierosinājums – nemaksāt par pirmajām trīs dienām, daudzi noteikti aizdomāsies, vai tiešām palikt mājās un ārstēties.
Par pirmajām trīs dienām maksāt nevēlas
Labklājības ministrija ir rosinājusi noteikt, ka darba devējs slimības naudu nemaksā par pirmajām trīs dienām. Proti, darba devējs slimības naudu izmaksās par laika periodu no 4. līdz 11. darbnespējas kalendāra dienai un ne mazāk kā 80% apmērā no darba ņēmēja vidējās izpeļņas par laiku no 6. līdz 11. darbnespējas kalendāra dienai. Domāju, ka daudzi darbinieki izvēlēsies nezaudēt atalgojumu par trīs dienām un dosies uz darbu, neraugoties uz veselības stāvokli.
Uz darbu pašā vīrusa aktīvākajā periodā
Ņemsim par piemēru to pašu izplatīto saaukstēšanos - lielākais vīrusu daudzums organismā un to maksimālā izpausme ir 2. un 3. infekcijas dienā. Labklājības ministrijas rosinājums, kas spiež cilvēkus doties uz darbu, lai nezaudētu atalgojuma daļu, nozīmē, ka cilvēki strādās arī pašā akūtākajā vīrusa periodā. Loģiski secinot, vīruss izplatīsies arī citu kolēģu vidū, kuri to nodos aizvien tālāk, un mūsu valsts iegūs kārtīgu epidēmiju, nemaz nerunājot par darbspējām un darba kvalitāti šajā laikā.
Radīs nopietnas saslimšanas
Gribētos cerēt, ka Labklājības ministrijas vadībā ir kāds kompetents cilvēks, kurš ir dzirdējis, ka, lai ārstētu saaukstēšanos, nepieciešams miers un atpūta, nevis trīs aktīvas darba dienas pašā slimības karstumā. Un saaukstēšanās ir tikai viens no piemēriem, - jebkuras slimības ārstēšana prasa mieru un atslodzi. Šis ministrijas rosinājums faktiski nozīmē, ka cilvēki slimības laikā zaudēs sociālo aizsardzību. Tas ne tikai mudinās cilvēkus nākt uz darbu slimiem, bet arī veicinās slimības “ielaišanu”, kas attiecīgi novedīs pie daudz nopietnākām veselības problēmām.
Iesaka ārstēties “pa daļām”
Ministrija šoreiz izvēlējusies ļoti nepiemērotu veidu, kā cīnīties ar fiktīvajām slimības lapām ar nepamatoti ilgiem slimības termiņiem. Vēl interesantāks šķiet ministrijas piedāvājums, ka darba ņēmējs var neierasties darbā trīs dienas gadā, informējot par to darba devēju. Šīs dienas darbinieks var izmantot vienā reizē vai pa daļām. Neesmu mediķis, taču domāju, ka to pašu saaukstēšanos nevar ārstēt pa daļām, izmantojot trīs atsevišķas dienas gada laikā. Tad jau vidējam darba ņēmējam būtu jādomā: “Mazliet paārstēšos tagad, tad vēl vienu dienu nākamajā mēnesī un vēl vienu pirms Jāņiem un būšu labs darbinieks Labklājības ministrijas izpratnē.”
Citviet Eiropā slimības lapas apmaksā no pirmās dienas
Vai tiešām esam nonākuši līdz situācijai, kad budžeta izdevumus samazināsim uz mūsu cilvēku veselības rēķina? Paaugstināt pensijas vecumu, bērnus ātrāk sūtīt skolā, lai ātrāk absolvē un dodas strādāt, nemaksāt par slimošanas laiku – šādu politiku grūti nosaukt par tādu, kas orientēta uz valsts attīstību un iedzīvotāju labklājību. Acīmredzot politika tiek veidota tā, lai tie iedzīvotāji, kuri vēl nav aizbraukuši no Latvijas, vēlreiz apdomātu šādu iespēju. Latvijā jau tā patlaban ir viens no īsākajiem slimības pabalsta ilgumiem Eiropas Savienībā, piemēram, Nīderlandē, Portugālē un Bulgārijā slimības pabalstu var saņemt pat divas reizes ilgāk. Lielā daļā ES valstu, slimošanas periods tiek apmaksāts no pašas pirmās vai vismaz otrās dienas, tāda kārtība ir Ungārijā, Maltā, Polijā, Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā u.c. valstīs[1].
Darbs dara veselu
Mēs visi zinām bēdīgi slaveno teicienu – darbs dara brīvu, kas bija lasāms uz nacistu koncentrācijas nometnēm Vācijā, izskatās, ka mūsu pašu Labklājības ministrija ir lēmusi, ka darbs dara arī veselu. Atliek vien piebilst, ka ministriju, kura vēlas atņemt vienu no būtiskākajiem sociālajām garantijām, ir apšaubāmi saukt par “labklājības”.
* Jelgavas domes deputāts
[1] http://www.vm.gov.lv/images/userfiles/phoebe/ministrija_sabiedribas_lidzdaliba_ab75e1a6c38b637dc22573d800293aaa/6pielikums.pdf
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
