Vai tiešām Jurašu un Rancānu Saeimas komisiju vadībā nomainīs Grevcova un Siliņa?
Uzņēmējs, pietiek.com līdz šim klusējošs lasītājs*13.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mūsdienu mediju vides politkorektuma, angažētības, apordeņotības un valsts finansējuma miglā mēdz pazust tēmas, akcenti un galarezultātā sabiedriskais labums. Gluži kā tāds ezītis no slavenās Kozlova pasakas. Sabiedriskie un pamatstraumes mediji Jums pastāstīs tikai to, ko draugu klubs Jums uzskatīs par vajadzīgu pastāstīt, aizbildinoties ar skaistām un šķietami jēgpilnām frāzēm un vērtībām. Tādām kā žurnālistikas misija, žurnālistikas standarti un rūpes par skatītāju, klausītāju un lasītāju. Tāpēc, ja nebūtu tāda resursa kā pietiek.com, tas būtu jāizdomā. Un vēl vairāk: ir jautājums, kurš ir izdarījis vairāk, lai Latvija būtu godīga un demokrātiska valsts – nu jau ar tiesas spriedumu par kolaborantu vajātāju oficiāli atzītais Lato Lapsa vai sabiedriskie mediji?
Ļoti bieži rakstiņus pietiek.com ir sarakstījuši lasītāji, lai izceltu kaut ko tādu līdz šim nezināmāku vai nepārbaudītu, dažreiz, lai varbūt arī kādu vai mītu iemestu, nostiprinātu. Dažreiz tas kādam nepatīk, dažreiz kādam gluži otrādi. Bet lasītājs jau nav muļķis. Viņš visu ļoti labi saprot.
Pēdējais, kas iekrita acīs ir kāda lasītāja rakstiņš par Eviku Siliņu. Un ir skaidrs, kāpēc tieši tagad. Sabiedrībai fakti, novērojumi ir jāuzzina. Arī tas, ja par tiem nerāda, neraksta nacionālie mediji. Taču šajos rakstiņos ir vēl kas cits ar lielu pievienoto vērtību, proti, tie ir portāla komentāri. Tiesa gan, pārsvarā tos lasīt ir kā rakāties humpalu kaudzē - diezgan nepatīkami, bez rezultāta, taču ar izredzēm uzskriet kādam oriģinālam un nenonēsātam zīmola apģērbam.
Šoreiz tāds interesants atradums bija pie rakstiņa par Eviku Siliņu. Tas skanēja šādi: “Siliņš spēj sakārtot konkurences padomi un KNAB, maksātnespējas lietas, par pārējo nebij dzirdēts.” Ja kaut viens procents no šī komentāra atbilst patiesībai, tas ir nacionāla mēroga skandāls, par kuru Jums noteikti nepastāstīs Ivo Leitāns, Inga Šņore vai Ilze Jaunalksne. Tas ir skandāls, par kuru jāuzdod jautājumi.
Te prātā nāk stāsts par Jura Juraša kursabiedriem. Konkurences padomes izpildinstitūcijas vadītājs Māris Spička ir viens no tiem. Spička tur strādā no aizvēsturiskiem laikiem, no laikiem, kad iestādi vadīja Ieva Jaunzeme. Par to bija arī raksts vienā no avīzēm. Un Evika Siliņa taču šovasar medijos iestājās būvnieku karteļa lietā. Un tad pēkšņi apklusa. Interesanti, kāpēc? Un vai KNAB vadītājs Juris Straume arī nav no Juraša kursa?
Bija laiks, par kuru kauns ir jebkuram tiesiski un nacionāli domājošam pilsonim, - par to laiku, kad Saeimas Juridisko komisiju vadīja ar noziedzīgo pasauli cieši saistītais Juris Jurašs. Negribētos piedzīvot situāciju, kur viņa virtuālo stafetes kociņu pārņem viņa sabiedrotā un ideoloģiskā mantiniece Evika Siliņa, ieņemot jebkādu augstāku amatu kā Saeimas deputāte, kam mandātu devuši vēlētāji. Līdzīgi kā savulaik Jurašam. Kamēr tautas griba kādu redzēt par deputātu nav ierobežojama, tikmēr deputātu kopumam ir tomēr privilēģija no sava vidus augstos amatos virzīt atbilstošus kandidātus, bez reputācijas problēmām. Neviens taču nedomā, ka deputāte Glorija Grevcova varētu vadīt kādu Saeimas komisiju. Izņemot viņu pašu.
Latvijas uzņēmējiem ir tāds kā lāsts - tādas Jaunzemes un Spičkas, kas pie katras izdevības demonstrē savu pārākumu un vienmēr no kabatas izvelk kādu pantu vai paragrāfu, ar ko uzņēmēju var noslaucīt no zemes virsas. Spička tur ir reālas smadzenes un intrigu pinējs, kas veikli tos nezināmos un pelēkos Konkurences padomes locekļus izmanto pēc savas gribas. Tādā veidā tiek radīts pieprasījums pēc pakalpojumiem sakārtot Konkurences padomi, VID, KNAB utt. no tādiem Siliņiem. Un, ja vēl viņš ir pasācis, piesaucot sievu, tirgoties ar ietekmi FKTK un citur, tas ir skandāls. Žurnālisti, lūdzu papētiet! Mūsu, mazo un vidējo uzņēmēju vārdā.
*ja šis raksts ir publicēts, tad tiešām portāla pietiek.com ēterā var nokļūt krietni vieglāk nekā pie Aida Tomsona radio raidījumā, turklāt nav jābaidās tikt atslēgtam pusvārdā.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
