Iesaki rakstu: 
Ieskatījos Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) interneta lapā publicētajā statistikā par autoskolu praktisko (tātad – braukšanas) eksāmenu sekmību laika periodā no 01.12.2024 līdz 31.05.2025.
B kategorijas eksāmenu sekmības vidējais rādītājs ir aptuveni 33,70%. No visām atlasot 100 skolas ar vislielāko B kategorijas vadītāja eksāmenus kārtojošo skaitu, sekmības rādītājs ir 36,46%. Tas nozīmē, ka vidēji tikai katrs trešais B kategorijas praktiskā eksāmena kārtotājs to nokārto sekmīgi.
Tā ir jauna problēma? Nē. Jau 2019. gada augustā LETA ziņoja, ka B kategorijas auto vadīšanas eksāmenus tolaik ar pirmo reizi nokārtoja apmēram 44% kursantu. Tātad problēma sena, bet ar tendenci pasliktināties.
Kaut kas tiek darīts, lai sekmību uzlabotu? Nav manīts. Bet, protams, tūlīt aktuāls jautājums – ko vispār var darīt? Padarīt eksāmenus vieglākus pēc analoģijas, kā to mēģina darīt ar vispārizglītojošo skolu eksāmeniem? To nevar – tas ir bīstami. Satiksmes drošība pārtaps par satiksmes nedrošību. Turklāt ne tikai jauntapušajiem vadītājiem, bet arī citiem satiksmes dalībniekiem. Šajā jomā eksāmeniem jābūt stingriem.
Ko vēl var darīt? Paaugstināt prasības, ko izvirza autoskolām, palielinot obligāto braukšanas apmācības stundu skaitu? Te arī, šķiet, var iebraukt no viena grāvja otrā, jo jau šobrīd tieši braukšanas apmācības ir viena no dārgākajām sadaļām ceļā uz vadītāja apliecību. Ne velti nereti ir gadījumi, kad pie auto stūres sēžas bez braukšanas tiesībām.
Tiek lēsts, ka autovadītāja B kategorijas iegūšana Latvijā personām izmaksā aptuveni 1 200–1 500 €, ieskaitot teorijas un braukšanas kursus, mediķa izziņu, CSDD eksāmenus un apliecību izgatavošanu. Šī summa jau ietver vismaz 20 braukšanas stundas, bet, ja nepieciešamas papildu mācību stundas, kopējie izdevumi var sasniegt 2 000 €.
Te, protams, varam runāt par iespēju nevienlīdzību, par to, ka nākotnē tiesības braukt ar auto būs tikai bagātajiem, bet ne par to stāsts šajā gadījumā.
Ko līdz nauda, ja mācību kvalitāte un acīmredzot arī apmācības modelis ir zem katras kritikas? Kur paliek atbildība par apmācību saturu? Kā iespējams, ka dažās autoskolās sekmības rādītājs ir zem 20%, – vai tiešām nevienam tas neliekas aizdomīgi?
Šonedēļ medijos pamanīju ziņu, ka mainīsies kārtība, kādā var apmācīt autovadītājus ar “baltajām tiesībām”. Pirmais iespaids – kāds ir atradis risinājumu, lai apmācības autoskolās izmaksas samazinātu, ļaujot brīvāk apgūt autobraukšanu pašmācības ceļā? Bet nē… ir plānoti tikai jauni ierobežojumi, pastiprinot prasības autobraukšanas apmācībām ārpus skolas.
Iniciatīva par mācību vadītāja pieredzi un braukšanu bez sodiem pēdējos 5 gados vēl saprotama, taču prasība, ka individuālās apmācības veicējam būs jāreģistrējas e-CSDD un ka viena persona nevarēs apmācīt vairāk nekā trīs topošos autovadītājus gadā, gan izskatās autoskolu izlobēta.
Jā, varbūt tā ierobežos autoskolu darbiniekus “ārpus kases” piedāvāt lētākas nekā autoskolā papildu apmācības stundas, taču tā būs arī būtiska barjera labiem braucējiem galvenokārt bez maksas apmācīt radus, draugus vai kaimiņus. Bat, plašāk raugoties, – vai šo pārmaiņu rezultātā topošo autovadītāju sekmes braukšanas eksāmenos uzlabosies? Nē! Vai tiešām problēmas sakne ir trīs “lieko” gadā apmācāmo kursantu skaits? Vai papildu birokrātiskais slogs būs tas, kas uzlabos reālas braukšanas prasmes?
Kāds risinājums? Viennozīmīgi – dot lielākas iespējas privāti praktizēties braukšanā. Tas nebūtu nekas unikāls – daudzviet pasaulē tiek piemēroti līdzīgi mehānismi, kas ietver ilgāku braukšanas apmācību periodu ar vai bez instruktora, bet obligāti lietojot auto logos izliktas īpašas zīmes, kas brīdina pārējos satiksmes dalībniekus, ka pie stūres ir māceklis. Brauc, kamēr iemācās un ir gatavs kārtot eksāmenu. Un daudzviet arī pēc eksāmena nokārtošanas noteiktu laiku jālieto īpašas zīmes logos, lai brīdinātu, ka braukšanas spējas vēl nav noslīpētas.
Kāpēc pie mums kaut kā nemana šādas iniciatīvas? Vai tiešām mēs uzskatām, ka 20 obligātas nodarbības ir pietiekamas, lai sagatavotu cilvēku reālai satiksmei? Vai kāds ir patiesi izvērtējis, cik stundas prasa iemācīties nevis tikai izbraukt maršrutu, bet droši rīkoties neparedzamās situācijās?
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
