Vai tiešām palīdzēt var tikai apšaubāmā veidā, jeb ko darīt ar bankām?

Tiem, kuri skatījās 11.oktobra raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, - vai jums radās sajūta, ka šiem politiķiem tiešām ir vēlme un gatavība to īstenot, vai ir vismaz sajēga, kā sasniegt šo skaļi deklarēto mērķi, nevis tikai pirmajā solī sataisīt skaļu jezgu ap to (ar kādu mērķi)?

Tas, ka šie “apņēmīgie” paziņojumi ar rūpēm par Latvijas sabiedrību mijās ar vēstījumiem, ka vēl jau priekšā pirmais, otrais un trešais lasījums un ka priekšlikumi “var tikt kalibrēti”, vairāk izskatījās kā uzaicinājums uz aizkulišu tirgu, kur šis publiski saceltais troksnis ir tikai aisberga redzamā daļa visam šim procesam  – likmju veidošana šim aizkulišu tirgum.

Šāda “apņēmīga” cīņa par Latvijas sabiedrības interesēm Saeimā ir jau ne reizi vien pieredzēta – kad kādai nozarei tiek doti skaļi vēstījumi, kuri pēc tam “pazūd” kopā ar sākotnējiem priekšlikumiem…

Grūti noticēt, ka “apņēmīgie cīnītāji” neapjēdz sava priekšlikuma blaknes – proti, liekot bankām samazināt procentu maksājumus dažiem kredītņēmējiem, tie vienkārši pārliek maksājumu slogu uz pārējo sabiedrību (jo esošā regulējuma apstākļos bankas paņems savu neiegūto peļnu caur citiem pakalpojumiem vai citiem kredītņēmējiem), turklāt padara kreditēšanu Latvijas sabiedrībai vēl dārgāku un grūtāk pieejamu, jo šādu politiķu lēmumu kā papildu risku bankas iecenos savos pakalpojumos. Un kurš beigās būs no tā ieguvējs?

Ja kāds tik tiešām ir gatavs parūpēties par to, lai Latvijas kredītņēmējiem būtu vieglāk pārvarēt šo laiku, nodrošināt sociālo taisnīgumu un kreditēšanas procesa samērīgu izdevīgumu esošajā situācijā, tad to var panākt daudz vienkāršāk, bez tiesiskiem riskiem, un veicinot, nevis graujot kreditēšanas turpmāko attīstību Latvijā.

Īstermiņā – trīs lietas

Pirmkārt. Lai palīdzētu kredītņēmējiem pārvarēt šo laiku – paredzēt iespēju atlikt pamatsummas maksājumu. Daudzos gadījumos tas dotu lielāku atslogu kredītņēmējam nekā piedāvātais procentu samazinājums. Tas nekādi apdraud banku peļņu, ar esošajiem banku  uzkrājumiem neradītu nekādus darbības riskus, kā arī nerada būtiskas tiesiskas izmaiņas jau izveidotajās kredītsaistībās. Un tas būtu vienkārši īstenojams.

Otrkārt. Lai nodrošinātu, ka esošajā situācijā gūtais labums samērīgi tiek pārdalīts un izmantots tā, lai ieguvējs būtu visa tautsaimniecība, ar papildu nodokli ir jāapliek banku “virspeļņa”, tā peļņas daļa, kas pārsniedz peļņu, kuru būtu samērīgi gūt bankām esošajā situācijā. 

Šeit ir vēl viens iemesls pamatoti aizdomāties, cik patiesas ir šīs mūsu “brašo cīnītāju” paustās  rūpes par Latvijas sabiedrības interesēm, ja  atšķirībā no citām valstīm mūsu bāleliņi neko tādu (pārdalīt banku gūto virspeļņu) nepiedāvā - vien iekasēt avansā (ātrāk) esošo ienākumu nodokli (lai tagad vieglāk varētu aizpildīt pašu izveidoto valsts budžeta caurumu).

Treškārt. Šos ieņēmumus, kas tiks iegūti no banku virspeļņas, nevis notērēt pašu radītā caurumā, bet novirzīt tos ALTUM, lai tos mērķēti izmantotu kreditēšanas veicināšanai mums vajadzīgajos virzienos - izmantojot šos no bankām iegūtos līdzekļus, lai ar ALTUM līdzdalību mazinātu kreditēšanas riskus un izmaksas līdz līmenim, kas būtu pieņemams kredītņēmējiem un bankām, lai tās būtu motivētas atsākt plašāku kreditēšanu.

Tādējādi mēs veicinātu tautsaimniecības kreditēšanu ar to pašu banku naudu, kura citādāk vienkārši gulētu banku kontos vai aizceļotu pāri jūrai prom no Latvijas, tagad šādi radot iespēju pašām bankām to atpelnīt – tām bankām, kuras ir gatavas kreditēt Latvijas tautsaimniecību. Izmantojot ALTUM – caur mērķētiem atbalsta instrumentiem, mēs panāktu, ka bankas sāk vairāk kreditēt tieši tās jomas, kuras mēs uzskatām par svarīgām gan no ekonomiskiem apsvērumiem (piemēram – padarot kreditēšanu pieejamāku mazajam biznesam), gan sociālajiem (piemēram – padarot pieejamu ēku siltināšanu vai mājokļus jaunajām ģimenēm).

Esošā situācija uzskatāmi parāda, ka banku konkurence Latvijas tirgū klibo, par to liecina ne tikai kreditēšanas nosacījumi, bet arī pārējo bankas pakalpojumu izmaksas, kas ir būtiski augstākas nekā līdzīgos tirgos. Un diez vai tikai bankas būtu vainojamas pie šādas lietu kārtības…

Ilgtermiņā

Turpinot labot situāciju ar dažādām likumdošanas iniciatīvām, diez vai nonāksim pie optimāla, ilgtspējīga risinājuma. Ir svarīgi radīt situāciju, lai tirgus pats motivētu bankas kreditēt Latvijas tautsaimniecību, lai bankas būtu ieinteresētas samazināt savu pakalpojumu izmaksas. Tam ir nepieciešams veicināt konkurenci Latvijas tirgū, un tā ir panākama iesaistot ne tikai jaunus spēlētājus banku tirgū un ne tikai bankas, bet arī jaunās iespējas, ko paver tehnoloģiju attīstība. Iespējams, ka tādejādi  finanšu sektorā mēs varam iegūt tādu pašu uzrāvienu, kā savulaik to izdarījām telekomunikāciju nozarē, kura mums grima atpalicībā.

Nav jāgaida, kamēr radīsies jauni spēlētāji tirgū - lai veicinātu kreditēšanu un banku konkurenci, jāpārskata būtu arī esošais banku regulējums. Bet pats galvenais – jāspēj iedot vismaz vīziju par tālāko mūsu valsts attīstību, jo, tikai skaidrāk apzinoties iespējamos riskus un ieguvumus, naudas turētāji būs motivēti to ieguldīt Latvijas ekonomikā, nevis atstāt tos savos maciņos.

Novērtē šo rakstu: