Vai tiesas spriedums mudina Tautas partiju beigt darbību?

Ja par mērauklu TP gatavībai izvērtēt sava kritiena iemeslus un censties pārvarēt uzticības plaisu starp sevi un vēlētājiem būtu jāņem argumenti, ar kādiem TP Rīgas apgabaltiesā turpinājusi apstrīdēt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu par nelikumīgi saņemto un 9. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā iztērēto 1,03 miljonu latu atmaksu valsts budžetā, tad secinājums būtu, ka „pozitīvisma kampaņu” TP nesaredz kā savu kļūdu, kas būtu jālabo.

KNAB lēmums par sodu pārkāpj Satversmes 100. pantu, kas aizliedz cenzūru un noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. KNAB secinājumi ir juridiski nepamatoti, jo nesatur atsauces uz konkrētām likuma normām, kas saturētu kritērijus, pēc kuriem „citas personas uzskatu publisku paušanu uzskatīt par kādas politiskās organizācijas priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu”. Šādus un līdzīgus argumentus TP izmantojusi tiesā, kas jau otrajā instancē atstājusi spēkā KNAB uzlikto sodu. TP gatavojas to pārsūdzēt Augstākās tiesas Senātā, kura spriedums būs galīgs un nepārsūdzams.

Liepnieks 9. Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā bija premjera Aigara Kalvīša (TP) biroja vadītājs un vienlaikus kopā ar TP kampaņas radošo veidotāju Kasparu Rolšteinu dibināja biedrību Sabiedrība par vārda brīvību, kas veica it kā no partijas savrupu TP politiķu labo darbu slavināšanu reklāmās. Biedrībai ziedoja gan Liepnieks (80 000 latu), gan TP dibinātājs Andris Šķēle (330 000 latu), tā KNAB ieskatā apejot partiju finansēšanas ierobežojumus, kas fiziskai personai gada laikā vienam politiskajam spēkam tobrīd ļāva ziedot ne vairāk kā 10 000 latu.

Liepnieks, kurš citos jautājumos ieņēmis TP kritisku pozīciju, attiecībā uz „pozitīvisma kampaņas” vērtējumu vēl aizvien turas pie partijas oficiālās nostājas: nekas nelikumīgs netika darīts, viss notika likumu rāmjos un vēršanās pret TP ir „selektīvais tiesiskums”, jo KNAB nav vērsies pret 9. Saeimas priekšvēlēšanu periodā aktīvajām tā dēvētajām „antilemberga kampaņām”, no kuras netieši ieguvēji bija Jaunais laiks. „Par cinismu runājot – mēs jau varējām atrast ciniski divus bomžus vai pensionārus, un viņi varēja būt šīs trešās personas dibinātāji un valdes locekļi, un vai tad viss būtu kārtībā?” retoriski atvaicā Liepnieks, nepieņemot argumentu, ka viņa vienlaikus atrašanās TP premjera biroja vadītāja amatā un biedrības dibināšanā pierāda tās realizētās kampaņas saistību ar TP.

Liepnieks uzskata, ka TP sevi ir izsmēlusi un tās darbības izbeigšana grūti samaksājamā 1,3 miljonu soda dēļ ir tikai viens no veidiem, kā partijai pielikt punktu. „Kā iziet no šīs situācijas? Domāju, ļoti grūti. Es domāju, ka Tautas partijai ir laiks beigt savu darbību. Ir pilnīgi acīm redzami, ka Tautas partija gan kā brends, gan kā komanda ir sevi izsmēlusi, un, kā tas gals pienāks, es nedomāju, ka tas ir būtiski. Mēģināt reanimēt un uzturēt Tautas partiju ir bezjēdzīgs projekts,” saka Liepnieks.

„Pozitīvisma kampaņas” tēvs nepiekrīt, ka tā bijusi TP beigu sākums un attieksme pret to ir lakmusa papīrs TP gatavībai mainīties. TP gals sācies krietni agrāk, līdz ar Šķēles ietekmes atgriešanos pēc Kalvīša uzvaras 9. Saeimas vēlēšanās, un Šķēles atgriešanās de facto pirms gada partijas vadībā šo galu vēl pasteidzinājusi. „Tas trieciens, ko, gatavojoties šīm vēlēšanām, Šķēles kungs ir nesis Tautas partijai, no tā ir grūti atgūties – apvienošanās ar Šleseru, Ulmani par priekšsēdētāju, visa viņu pēdējā darbība. Protams, ka tas viss sākās agrāk, ar drošības likumiem, ar Loskutovu, ar visu, kas sākās, līdz ko atnāca Šķēles kungs,” uzskata Liepnieks, kurš bija Šķēles labā roka viņa pirmo valdību laikā,  bet pēcāk sāka ar viņu konfliktēt.

Viņaprāt, Šķēles kļūda ir tā, ka viņš ap sevi savācis „totāli nespējīgus un netalantīgus cilvēkus, līdz ar to tur nav neviena pareiza politiska lēmuma un visi politiskā mārketinga lēmumi ir nepareizi, vienkārši visi”. Šķēle esot izvēlējies dažādā veidā šķirties no visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem viņš dibināja TP, kas pats par sevi nebūtu nepareizs lēmums, ja „blakus vai kabatā būtu labākie, bet izrādījās, ka tie, kas nāk kā maiņa, ir ne tikai sliktāki, viņi ir katastrofāli sliktāki”. „Protams, ir daudzi cilvēki, kuri tad, kad Šķēles kungs atgriezās politikā, cerēja uz viņu, bet es nedomāju, ka tādu cilvēku ir daudz šobrīd, jo Šķēles kunga darbība un menedžmenta rezultāti šobrīd ir skaidri redzami,” spriež Liepnieks .

Novērtē šo rakstu: