Vai tiesnešu disciplinārā atbildība ir jāieraksta Latvijas Sarkanajā grāmatā?
Pilsonis Jānis17.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Sarkanajā grāmatā ir apkopoti reti un apdraudēti dzīvnieki, sēnes un augi. Publiski vairāk vai mazāk izskanējuši un manis paša piedzīvoti piemēri rosina uz pārdomām par to, ka Latvijas tiesnešu disciplinārā atbildība arī kļūst apdraudēta un reta, jeb – daudzi par to ir dzirdējuši, bet retais ir redzējis.
Lai lieki neaizrautos ar vispārinātiem prātuļojumiem, vēlamībām vai gaušanos, ka viss ir slikti, pakavēsimies pie viena patiesa un vienlaikus īpatnēja gadījuma.
Prasītājs pret Pilsoni Jāni cēla prasību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Tiesnese Inguna Casno (attēlā) ierosināja civillietu, kuras izskatīšana tika nozīmēta 2020.gada 29.septembrī rakstveida procesā.
Apzinoties šo faktu, Pilsonis Jānis 2020.gada 27.septembrī plkst.12:31 uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas elektronisko pastu nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, kurā norādīja, ka pa pastu izsūta pretprasības pieteikumu. 2020.gada 28.septembrī plkst. 9:39 Pilsonis Jānis no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas sekretāres A. Luksas saņēma ziņu, ka elektroniskā pasta sūtījums ir saņemts.
VAS Latvijas Pasts informācija par sūtīja piegādi adresātam apliecina, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā pretprasība tika saņemta 2020.gada 29.septembrī plkst.06:20. Tādejādi Pilsonis Jānis savu pretprasību bija iesniedzis Civilprocesa likumā noteiktā kārtībā.
Kā Jūs domājat, kas notika tālāk?
2020.gada 29.septembrī Inguna Casno taisīja spriedumu, ar kuru apmierināja prasītāja prasību pret Pilsoni Jāni un vienlaikus ar atsevišķu procesuālo lēmumu nolēma Pilsoņa Jāņa iesniegto pretprasību uzskatīt par neiesniegtu un viņam atgriezt.
Saprotams, ka Pilsonim Jānim tiesneses Ingunas Casno rīcība, pēc visa spriežot, pat nepainteresējoties par to, vai tiesā ir saņemti kādi procesuāli lūgumi vai citi dokumenti, bet izskatot lietu, pie kam nevienam nezināmā pulksteņlaikā, nešķita atbilstoša likumam.
Protams, visai sarežģīti ir pievienoties tiesneses Ingunas Casno loģikai, kura, domājams, noliedz nepieciešamību pārliecināties par iespējamajām operatīvajām izmaiņām lietas materiālos tiesas sēdes dienā, kas var rasties ar valsts akciju sabiedrības Latvijas Pasts sniegto pakalpojumu starpniecību. Īpaši ārkārtējās situācijas apstākļos un attālinātā darba režīma ietvarā.
Ja uzskata, ka nav nepieciešams ielūkoties tiesas kancelejā tiesas sēdes dienā, tad jau var sanākt izskatīt civillietu pat, piemēram, ar tiesas sēdes dienā tiesā saņemtu izlīgumu, kas taisīts notāra notariālā akta formā un kurā ietverts pušu paziņojums, ka pusēm ir zināmas izlīguma apstiprināšanas procesuālās sekas utt.
Pilsonis Jānis, sagatavojot motivētu iesniegumu, vērsās pie Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājas Ivetas Krēvicas ar lūgumu iniciēt disciplinārlietu un vienlaikus vērsties tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Atbilde nebija ilgi jāgaida – Iveta Krēvica tiesneses Ingunas Casno rīcībā neko nepareizu nesaskatīja.
Tad Pilsonis Jānis ar motivētu iesniegumu vērsās pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša, kurš pat neuzskatīja par nepieciešamu atbildēt savā vārdā. Turpretī uzdevums “atrakstīties” tika deleģēts Civillietu departamenta priekšsēdētājam N. Saleniekam.
N. Salenieks ar garu atbildi neizcēlās. Sāka ar mājienu par to, ka nav pieļaujama tiesas spriešanas ierobežošana, iespaidošana, ietekmēšana, it kā Pilsonis Jānis būtu ierobežojis tiesas spriešanu vai tajā iejaucies. Tad visgudri pamācīja, ka tiesvedība notiek pēc likuma un tas ir jāievēro. Izglītoja, ka spriedumus un lēmumus pārsūdz noteiktā kārtībā, bet Augstākās tiesas priekšsēdētājs nevar iejaukties konkrētās lietās.
Īss atreferējums no Tiesu informatīvās sistēmas par Pilsoņa Jāņa lietas gaitu. Atsauce uz Satversmes tiesu par to, ka tiesības nevar aizstāvēt pretēji likuma noteikumiem. Atkal norāde uz to, kā pēc likuma pārsūdz lēmumus. Tad norāde, ka sūdzētājs patiesībā grib mainīt spriedumu. Finiša taisnē – ja uzskati, ka uz sūdzību saņemtā atbilde un bezdarbība tev nepatīk, tad tas nav pamats tiesneses saukšanai pie disciplinārās atbildības.
Ne Pilsonis Jānis ir apdraudējis neatkarīgas tiesas darbu, nedz centies aizsargāt savas tiesības ar likumā neparedzētiem rīkiem, nedz apliecinājis savu neizpratni par tiesas lēmumu pārsūdzību. Būtu labi, ja to tiesas kungi apzinātos.
“Mērnieku laikos” ir viens spilgts citāts, kas kā reiz šajā brīdī nāk prātā: “«Kad mūsu tiesas tēvs saka, tad vajaga ticēt», kāds čangalietis atbildēja.”
Vai mēs tam piekritīsim, vai mēs tā turpināsim? Ja jā, tad tiesnešu disciplināro atbildību līdzās badadzeguzei un plakankodei var ierakstīt Latvijas Sarkanajā grāmatā.
PIETIEK PIESMIET!
P.S. Ar nožēlu, bet jāatzīst, ka šis stāsts šķiet ir tikai maza daļiņa no tā tiesu sistēmas ķēķa, kas skar ne tikai Pilsoni Jāni, bet arī citus. Protams, par to var un vajag runāt, kas arī tiks darīts.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
