Iesaki rakstu: 
Mans viedoklis tiesu telpā droši vien būs svarīgs pēc gadiem 10, bet pagaidām saņēmos uzrakstīt par to, ko pētīju pavasarī studiju darba ietvaros, – karteļa popsīgo fenomenu, kas sadrupis tāpat kā Barona ielas bruģis.
Iepriekšējo gadu skandalozie notikumi būvniecības nozarē saistībā ar kriminālprocesiem par iespējamajām nelikumībām publisko iepirkumu jomā sākās ar milzīgu ažiotāžu medijos un labas detektīvfilmas cienīgiem aizturēšanas gadījumiem. Latvijas auditorija naski sekoja līdzi notikumu attīstībai gluži kā Amerikas sabiedrība 90. gadu Odžeja Simpsona lietai, kas tika plaši televizēta un kļuva teju vai par realitātes šovu. Tomēr arī tepat Latvijā „Netflix” varētu smelties idejas tiesu seriāliem. “Suits” un “Money heist” autori varētu noelsties no pavērsienu pārpilnības.
Latvijas gadījumā izmeklēšanas un juridiskās akrobātikas šovs būvnieku karteļu lietā (kas saistīta ar lielākajiem publiskā sektora būvniecības iepirkumiem Latvijā), šķiet, tika turpināts, līdz kamēr norima plaša publiskā interese. Azarts un “iekāriens” to turpināt vairs diemžēl nav jūtams no tiesībsargājošo institūciju puses, iespējams, politiska (vai biznesa vides) spiediena rezultātā.
2017. gadā publiski parādījās ziņa, ka prokuratūra sadalījusi Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas sākto tā dēvēto būvnieku lietu, kurā centrāli figurē arī uzņēmējs Māris Martinsons, kurš atzīts arī par aizdomās turēto kriminālprocesā par organizētas grupas, iespējams, izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, izvairoties no nodokļu nomaksas un legalizējot noziedzīgi iegūtus līdzekļus. Kā ziņoja mediji, kriminālprocess tika sākts saistībā vairākām būvfirmām, tai skaitā - SIA "Velve", SIA "ModulsRīga" un SIA "Moduls interjers".
Tomēr pēc pāris gadiem šīs lietas nav pavirzījušās īpaši tālāk, jo sākušās nesaskaņas starp prokurori un izmeklētājiem, kas neļāvušas pabeigt izmeklēšanas pret vairākiem uzņēmumiem “būvnieku lietā” un lieta atdota atpakaļ izmeklētājiem. Šāds pavērsiens var nozīmēt, ka izmeklēšanai būs nepieciešami vēl vairāki gadi un nav izslēgts, ka rezultātā var iestāties noilgums un realitātes šovam nākamās sezonas nebūs – liela brēka maza vilna.
Lietas noilgums – tas būtu scenārijs, kas ļautu lietā iesaistītajiem apelēt pie nevainīguma prezumpcijas un turpināt uzvaras gaitas multimiljonu publisko iepirkumu karalaukos.
Taču bēdīgāka scenārija gadījumā būvniekiem (šajā gadījumā jāuzsver ar Martinsonu saistīto izmeklēšanu) viens no iespējamiem soda mēriem varētu būt pat uzņēmumu likvidācija, balstoties uz Krimināllikuma pantu 70.1 un 70.2.
Bēdīgais scenārijs būtu interesants precedents Latvijas skandalozo lietu vēsturē, īpaši no šo notikumu fanātisko vērotāju (juridisko zinātņu cienītāju) prizmas. Taču ar Martinsonu saistītie uzņēmumi nav vienīgi, kuriem iespējams var tikt piemērots šāds soda mērs.
Arī uzņēmumam SIA “Binders”, kas ir viens no publisko iepirkumu flagmaņiem ceļa būves jomā, biznesa prognozes nomācis tiesībsargājošo institūciju ciklons un tas ierauts skandalozās lietās. Izskatās, ka šīs lietas norisinās paralēli “būvnieku kartelim”, plešas plašumā un jau kļūst par “Bindergeitu”.
Nupat pavasarī medijus pāršalca ziņa, ka VID, pēc Finanšu izlūkošanas dienesta apkopotās informācijas, sācis izmeklēšanu saistībā ar “Binders” veiktajiem maksājumiem kādai Lietuvas firmai “Keltesa” (ko mūsu tiesībsargājošās institūcijas uzskata par aizdomīgiem darījumiem).
Savukārt pagājušā gadā oktobrī Latvijas tiesībsargājošās institūcijas lepojās ar “Latvijas valsts ceļu” valdes locekļa Edgara Stroda aizturēšanu, kurš, iespējams, par uzņēmuma iepirkumiem ziņojis būvuzņēmēja Armanda Garkāna firmām (Garkāns saistīts ar vairākām firmām, tai skaitā “A7 Betons” un “Binders”).
Taču juridiski aizraujoši ir sekot Barona ielas lietas attīstībai, kuras rezultātā iespējami visai līdzīgi scenāriji kā Martinsona gadījumā.
Lietas būtība un atšķirība – uzņēmumu “Binders” un “Bild” iespējamās manipulatīvās korporatīvās izdarības saistībā ar ceļa seguma atjaunošanu Barona ielā jau novedušas līdz tiesai. Līdz ar to noilguma scenārijs šeit vairs nav piemērojams.
Balstoties uz izmeklētāju pausto, segto darbu un nozīmīgo konstrukciju akti šajā projektā esot viltoti un sastādīti jau pēc tam, kad būvniecības darbi tikuši pabeigti - gada garumā, iespējams, tikuši viltoti apmēram 700 dokumenti. Tādējādi tiesai šajā lietā nāksies lemt par bēdīgo scenāriju - piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu gan uzņēmumam “Binders”, gan “Bild”.
Vai līdz šādam rezultātam nonāks abi minētie gadījumi – tas ir jautājums, kas raisa juridisku interesi un varētu radīt nebijušu precedentu Latvijas augstākajās būvniecības aprindās. Taču parastajam vērotājam no malas, bez juridiskās izglītības vienkārši gribētos uzzināt, vai šīs personas arī tiks sodītas par manipulācijām publiskajos iepirkumos, nekvalitatīvi veiktajiem ceļa remontiem un izkrāptajiem publiskajiem līdzekļiem? Vai arī “izšmauks pa zaķi” ar politisko brīvbiļeti?
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
