Vai valstij vajadzīgs sabiedriskais medijs krievu valodā?
Vjačeslavs Dombrovskis04.10.2023.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Katrs ekonomists labi zina: ja pēkšņi būtiski samazinās naudas masas aprite ekonomikā, tas beigsies ļoti slikti. Ne velti ASV Lielā depresija sakrita ar naudas masas apgrozījuma kritumu par kādiem 30%. Demokrātijā līdzīgi ir ar vēlētāju balsīm. Ja izņem pietiekami lielu vēlētāju balsu skaitu no “apgrozības”, tas beidzas slikti, paralizējot demokrātisku lēmumu pieņemšanu par valsts attīstībai svarīgajiem jautājumiem. Pēdējo trīsdesmit gadu laika lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo izvēlējās balsot par partijām, kas latviešu vairākumam nebija pieņemamas. Tādējādi vairākās Saeimās vismaz divdesmit deputātu mandāti tika “izņemti no apgrozības”.
Ja mēs tam pieliekam klāt arī nozīmīgas latviešu sabiedrības daļas (iespējams, aptuveni 20% no vēlētāju skaita) gatavību balsot par pragmatiskajam vairākumam nepieņemamām, izteikti populistiskām partijām, tad sanāk, ka Latvijas demokrātija ilgstoši cenšas darboties apstākļos, kad ap 40% Saeimas deputātu mandātu ir “izņemti no apgrozības”. Varbūt mūsu augošā atpalicība no kaimiņiem (kuriem tik lielu problēmu nav) nav vienkārša sakritība.
Tieši tāds ir konteksts lemšanai par sabiedrisko mediju platformu krievu valodā. Situācijā, kad trīsdesmit gadu laikā daudzi Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji diemžēl neuzskatīja par vajadzīgu iemācīties latviešu valodu, pat saruna par sabiedriskajiem medijiem krievu valodā daudziem izraisa dziļu sašutumu. Tas ir pilnīgi saprotami.
Bet tomēr jāuzdod tīri pragmatiskais jautājums: vai 20 Saeimas mandātu atdošana rosļikoviešiem un līdzīgiem personāžiem vairos valsts drošību? Vai tas veicinās demokrātiskās valsts iekārtas funkcionēšanu? Vai palīdzēs izveidot Saeimas vairākumu politiski sarežģīto, bet valstiski svarīgo jautājumu risināšanai?
Daudzi acīmredzami uzskata – ja valsts nepiedāvās informatīvu saturu krievu valodā, krievvalodīgie ātri iemācīsies latviešu valodu, lai varētu skatīties Latvijas Televīziju (LTV) un klausīties Latvijas Radio (LR). Diemžēl šis uzskats ir naivs.
Starpkopienu plaisa joprojām ir tik liela, ka tad, ja valsts izvēlēsies komunicēt ar saviem krievvalodīgajiem pilsoņiem caur LTV un LR, lielākā daļa izvēlēsies neklausīties un nedzirdēt. Visticamāk, daudzi izvēlēsies Krievijas telekanālus un politisku naratīvu par notiekošo Latvijā saņems no Rosļikova TikToka un Mamikina ar Solovjovu Kremļa kanālos. Nav grūti prognozēt, par ko viņi balsos, saņemot šādus vēstījumus. Rezultātā daudzu krievvalodīgo balsis tiks izņemtas no politiskā “apgrozījuma”.
Protams, nevar noliegt, ka pie šāda scenārija – bez sabiedrisko mediju platformas krievu valodā – ar laiku aizvien vairāk Latvijas krievvalodīgo sāks patērēt informāciju latviešu valodā. Bet tas notiks ļoti lēni – tikai ar paaudžu maiņu 20-30 gadu laikā. Vai mēs varam atļauties tik ilgi dzīvot ar pusparalizētu demokrātisko iekārtu? Vai mums ir tik daudz laika, lai novērstu augošo atpalicību no kaimiņiem?
Es uzskatu, ka Latvijas valsts interesēs ir izņemt maksimāli lielu Latvijas pilsoņu daļu no Kremļa informatīvā naratīva. Un tas prasa investīcijas RUS.LSM platformā un LR4, kas, starp citu, ir trešā populārākā radiostacija valstī. Vēl vairāk – tas prasa mediju, kas spēs iegūt ievērojamu Latvijas krievvalodīgo auditoriju, noturēt to un tuvināt Rietumu vērtībām. Izpildot savu misiju, tas integrēsies LSM.LV latviešu valodā.
Skeptiķi jautās: kas liek domāt, ka tas vispār ir iespējams? Kas liek domāt, ka krievvalodīgie gatavi atteikties no viņiem tīkamiem Krievijas kanāliem, no Solovjova, Mamikina un Rosļikova?
Nevēlos radīt nepamatotu ilūziju, ka izdosies piesaistīt visus. Vienlaikus vairāki socioloģiskie pētījumi iezīmē šādu krievvalodīgas kopienas bildi: gandrīz trešdaļa jau šodien ir “uz vienas lapas” ar latviešu vairākumu; vēl trešdaļa, visticamāk, nav sasniedzama; un trešdaļa ir tā mērķa auditorija. Tie ir apmēram desmit mandāti Saeimā.
Rezumējot sabiedrisko mediju krievu valodā jautājums pēc būtības ir jautājums par to, cik lielu daļu no Saeimas mandātiem esam gatavi “izņemt no aprites”: apmēram 20 mandātus katrā Saeimā (līdzīgi Saskaņai)? Vai tomēr tikai desmit (vai pat mazāk)? To, cik liela šī starpība būs, noteiks sabiedrisko mediju krievu valodā panākumi.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
