Vai valsts parāda pieaugums ir tik nekaitīgs, kā daži optimisti mēģina iestāstīt?

Pārskats par Grieķijas labklājības izmaiņām pēc 2012. gada parāda restrukturizācijas (tehniskā defolta)

Grieķijas parāda krīze kulminēja 2012. gadā ar lielāko suverēnā parāda restrukturizāciju vēsturē (Private Sector Involvement jeb PSI), kur privātie aizdevēji piekrita aptuveni 50% parāda samazinājumam (haircut), samazinot to par €100 miljardiem. Tas tika uzskatīts par tehnisku defoltu, lai gan oficiāli defolts netika izsludināts.

Šī restrukturizācija bija daļa no otrās starptautiskās glābšanas programmas (€240 miljardi no ES, ECB un IMF), taču tā prasīja stingrus taupības pasākumus, nodokļu palielinājumus un strukturālās reformas. Rezultātā Grieķija piedzīvoja dziļu recesiju, kas ietekmēja visu sabiedrību.

Zemāk ir pārskats par labklājības izmaiņām, fokusējoties uz zaudējumiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, balstīts uz ekonomiskajiem datiem no 2012. līdz aptuveni 2018. gadam (kad Grieķija iznāca no glābšanas programmām). Dati galvenokārt no IMF, ECB, Eurostat un akadēmiskiem pētījumiem.

Kopējās ekonomiskās un labklājības izmaiņas

Pēc 2012. gada Grieķijas ekonomika piedzīvoja "grieķu depresiju" – kumulatīvu IKP kritumu par 25–26% no 2008. līdz 2014. gadam (no €242 miljardiem līdz €179 miljardiem). IKP uz iedzīvotāju samazinājās par 24% (no €22 500 2007. gadā līdz €17 000 2014. gadā). Bezdarba līmenis pieauga no 7,8% 2008. gadā līdz 26,6% 2014. gadā, jauniešu bezdarbs sasniedza 55%.

Taupības pasākumi (kopā 16,1% IKP strukturālā primārā bilances uzlabošanās no 2009. līdz 2014. gadam) pastiprināja kontrakciju, izraisot deflāciju (algas kritās par 20%), bet parāda/GDP attiecība pieauga no 127% 2009. gadā līdz 179% 2017. gadā, jo IKP samazinājās ātrāk nekā parāds.

Sociālie rādītāji pasliktinājās: pašnāvību mēģinājumi pieauga par 36% no 2009. līdz 2011. gadam, bet nabadzības līmenis sasniedza 36% iedzīvotāju 2014. gadā (no aptuveni 20% pirms krīzes). Tomēr nevienlīdzība nepalielinājās tik strauji, kā varētu gaidīt, jo zaudējumi bija "vienlīdzīgi nabadzīgāki" dažādās ienākumu grupās.

Ko zaudēja Grieķijas iedzīvotāji

Iedzīvotāji piedzīvoja tiešu ietekmi uz ienākumiem, nodarbinātību un sociālo aizsardzību. Galvenie zaudējumi:

- Darba un ienākumu zaudējumi: miljoniem zaudēja darbu – bezdarbs skāra 1 no 4 darba spējīgajiem, bet jauniešus – 1 no 2. Privātā sektora algas samazinājās par 12–20% no 2010. līdz 2014. gadam, sabiedriskā sektora – līdzīgi. Nodokļu slogs pieauga: nabagiem – par 337%, bagātiem – tikai par 9%, pateicoties PVN paaugstināšanai līdz 23% un jauniem netiešiem nodokļiem. Rezultātā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi samazinājās par 30–40%, un 20% iedzīvotāju 2015. gadā nevarēja atļauties ikdienas ēdienu.

- Pensijas un sociālie pabalsti: pensijas tika sagrieztas vairākas reizes (kopā par 40–50% no 2010. līdz 2016. gadam), bet vecāka gadagājuma iedzīvotāji bija salīdzinoši aizsargāti no nabadzības riska, pateicoties ģimenes atbalstam. Tomēr 1 no 3 pensionāriem nonāca zem nabadzības līnijas.

- Sociālie un veselības sistēmas zaudējumi: nabadzības risks pieauga līdz 35% 2016. gadā, bezpajumtnieku skaits dubultojās (līdz 20 000 2012. gadā). Emigrācija skāra 500 000 jauniešu (līdz 2016. gadam), izraisot "smadzeņu aizplūšanu". Veselības sistēma cieta no budžeta sagriezumiem, palielinot garīgās veselības problēmas un atkarību no NVO palīdzības.

Kopumā mājsaimniecības zaudēja aptuveni €50–60 miljardus nominālos ienākumos no 2008. līdz 2015. gadam, ar pastāvīgām pēdām līdz pat 2020. gadam.

Viens no spilgtākajiem Jaņa Varoufaka (Grieķijas finanšu ministra 2015. gadā) citātiem, kas ilustrē krīzes sekas uz iedzīvotājiem un ekonomiku, ir no viņa grāmatas "Adults in the Room: My Battle with Europe's Deep Establishment (2017)". Tajā viņš apraksta taupības pasākumu brutalitāti kā "cruel and unusual punishment", kas piespiež samazināt ienākumus, radot parāda verdzību un sociālo postu:

“Piespiest jaunas aizdevumu saistības bankrotējušam parādniekam, vienlaikus uzliekot par nosacījumu, ka tam jāsamazina savi ienākumi, ir nekas cits kā nežēlīgs un neparasts sods. Grieķija nekad netika izglābta. Ar šo „glābšanas” aizdevumu un to troikas uzliktajiem uzraugiem, kuri dedzīgi grieza un apcirpa ienākumus, ES un SVF faktiski piesprieda Grieķijai mūsdienīgu Dikensa laika parādnieku cietuma versiju — un pēc tam izmeta atslēgu.”

Vai patiešām gribam nonākt tik tālu?

Novērtē šo rakstu: