Vai Valsts policija ir ierosinājusi kriminālprocesu pret ASV valdību?
Jurģis Liepnieks27.08.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mūsu acu priekšā Latvijā norisinās Magņitska lieta miniatūrā. Sergejs Magņitskis tātad bija nodokļu jurists, kurš atklāja shēmu, ar kuru no Krievijas budžeta tika izzagtas ievērojamas naudas summas. Ar savā rīcībā esošo informāciju viņš vērsās Krievijas tiesībsargājošajās institūcijās. Un Krievijas policija un prokuratūra reaģēja – arestēja nevis tos, par kuriem Magņitskis bija ziņojis, bet gan pašu Magņitski un cietumā viņu vienkārši nomērdēja.
Latvijas policija pēc daudzu mēnešu ilgas vērtēšanas uzskata, ka ir jāierosina kriminālprocess, pamatojoties uz ABLV bankas iesniegumu, kurā apgalvots, ka kādi citi, nevis tieši viņi ir grāvuši Latvijas finanšu sistēmas reputāciju un tas būtu jāizmeklē ar kriminālprocesuālām metodēm.
Tātad tiek pieņemts iesniegums no visā pasaulē pazīstamiem naudas atmazgātājiem, pret kuru banku ASV ir noteikusi sankcijas par sistemātisku naudas atmazgāšanu, kukuļdošanu un korupcijas atbalstīšanu, ka nepieciešams krimināltiesiski noskaidrot un vajāt tās Latvijas amatpersonas un privātpersonas, kuras uzdrošinājušās sadarboties ar ASV institūcijām laikā, kad tās vāca informāciju par viņiem.
Šie cilvēki, ABLVprāt, jānoskaidro un jāsoda, lai, nedod, dies’, nākotnē kāda Latvijas amatpersona vai pilsonis neiedomātos sadarboties ar ASV valdības institūcijām un informēt tās par iespējamiem likuma pārkāpumiem Latvijā. Un Latvijas Valsts policija pēc iesnieguma izvērtēšanas ir uzsākusi šādu kriminālprocesu. Kāds var paskaidrot, ar ko Valsts policijas darbības šeit atšķiras no Krievijas darbībām Magņitska lietā?
Latvijas policija arī apgalvo, ka kriminālprocess nav sākts ne pret vienu konkrētu personu, bet gan par faktu. Loģiski, jo nav nevienas konkrētas personas, kas būtu grāvusi Latvijas banku reputāciju. (Reputācija nav kas tāds, ko varētu graut, piemēram, divu banku uzraugu savstarpējā sarunā.)
Vienīgais, kas grauj Latvijas banku reputāciju, ir starptautisko institūciju slēdzieni par Latvijas finanšu sistēmu – FinCen ziņojums februāri, Moneyval ziņojums pagājušajā nedēļā un citi. Taču, tā kā konkrētais ABLV iesniegums rakstīts februārī, ir skaidrs, ka tas saistīts ar viņu reputāciju graujošo ASV FinCen ziņojumu. Tātad Latvijas policija ir oficiāli pieļāvusi, ka, iespējams, šeit noticis Latvijas likumu pārkāpums, un oficiāli ir uzsākusi kriminālprocesu, lai to izmeklētu.
Būsim atklāti, tas ir kas nebijis.
Protams, kāda daļa informācijas, uz kuras balstās FinCen un pārējās ASV aģentūras, ar kurām FinCen ir saskaņojis savu ziņojumu (kas norādīts pašā ziņojumā), nāk no avotiem Latvijā. Daļa šo avotu ir amatpersonas, kuru tiešais pienākums ir sadarboties un sniegt informāciju ārvalstu institūcijām. Tāpat tie noteikti ir avoti pašā bankā un to cilvēku lokā, kas pazīstami ar ABLV akcionāriem (ziņojumā, piemēram, atreferēts Oļega Fiļa (attēlā) un Ernesta Berņa privātās sarunās paustais).
Latvijas Valsts policija tagad ir ierosinājusi kriminālprocesu – pratinās, izsekos un noklausīsies visus šos iespējamos cilvēkus, lai noskaidrotu, vai viņi nav pateikuši kaut ko tādu, kas, pēc ABLV atmazgātāju domām, viņiem ir kaitējis!
Šī situācija ir pilnīgs absurds. Latvijas bagātākais cilvēks Oļegs Fiļs laikā, kad tūkstošiem viņa bankas noguldītāju netiek pie savas naudas, parādās „Privātās Dzīves” lappusēs, atpūšoties uz jahtas Itālijā kopā ar savu jaunāko mīļāko, un raksta iesniegumus policijai, lai tā ķer visus, kuri viņam traucē dzīvot. Un policija kā Fiļa klēpja sunītis to arī dara.
Te, protams, nevar nepiebilst, ka ABLV bankas akcionāri un vadošie darbinieki ir vieni no lielākajiem partijas „Vienotība”, tagad jau „Jaunā Vienotība”, sponsoriem. Un, iespējams, tam, ka tieši šīs „Vienotības” pārstāvis šobrīd vēl ir iekšlietu ministrs, ir nozīmīga loma šādos policijas lēmumos. Fiļs „Vienotībai” ir ziedojis 7500 eiro, Bernis 8500 eiro, bet bankas finanšu direktors, valdes loceklis Māris Kannenieks vairāk nekā 50 000 eiro. Tās ir ļoti ievērojamas summas Latvijas partiju finansēs.
Jāsaka, ka šis nav vienīgais gadījums, kad Latvijas Valsts policija izrāda neparastu pretimnākšanu ABLV bankas akcionāriem.
Jūlija beigās presē parādījās ziņa, ka Valsts policija, pamatojoties uz Oļega Fiļa iesniegumu, zibenīgā ātrumā ierosinājusi lietu pret Fiļa bijušo sievu par krāpšanu. Šī kriminālprocesa būtība ir tāda, ka Fiļa bijusī sieva, iespējams, gatavojas 2027. gadā neatdot kredītu Fiļa firmai.
Jā, tieši tā – nevis nav atdevusi kādu kredītu, nevis šobrīd kavē maksājumus, bet ABLV Fiļam ir aizdomas, ka viņa gatavojas neatdot kredītu 2027.gadā. Un Valsts policija par to ir uzsākusi kriminālprocesu! Piedodiet, bet, ja šis viss neizskatās pēc korupcijas, tad kas izskatās?
Fiļam pēc šķiršanās rodas aizdomas pret bijušo sievu, ka viņa 2027. gadā neatdos kredītu, un arī policijai pēkšņi rodas šādas, pat vairāk nekā ļoti netipiskas aizdomas.
Šo, maigi izsakoties, dīvaino kriminālprocesu ir ierosinājis kāds Dmitrijs Jarovs, kurš pilda policijas nodaļas priekšnieka pienākumus. Viņa parādsaistības – 67 000,00 eiro. Viņa laulātajai Jeļenai Jarovai tās ir vēl lielākas – 82 463,95 eiro. Vai viņi ir parādā AS ABLV banka? To viegli varētu noskaidrot policijas Iekšējās drošības dienests, ja vien korupcija šajā gadījumā neskar arī daudz augstākus līmeņus.
Un arī tas vēl nav viss. Ja policijai iesniegumu uzraksta Fiļa bijušās sievas tēvs, tad viss notiek tieši pretēji – iesniegums bezgalīgi tiek pārsūtīts no vienas instances otrai un beigās atstāts bez ievērības. Atkal – sagadīšanās pēc tieši tā, kā to vēlētos atmazgātājs Fiļs.
Un te, es uzskatu, ir problēma, jo, ja kāds kundziņš, tiklīdz kaut kas nenotiek viņam pa prātam, spēj panākt acīm redzami sagudrotu krimināllietu ierosināšanu un izmanto policiju kā ieroci, kā savu kabatas kantori savu privāto rēķinu kārtošanai, tam ir jāpievērš uzmanība.
Jo mēs, domājams, negribam dzīvot valstī, kurā bagātnieki elementāri panāk kriminālvajāšanu pret tiem, kuri viņiem nav iepatikušies vai kaut ko nav izdarījuši viņiem pa prātam – vai tā būtu bijusi mūsu partnervalstu institūciju informēšana par viņu nelikumībām, vai vienkārši laulības šķiršana.
Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens – Latvijas finanšu sektora reputāciju sagrāvuši neviens cits kā visādi šādi fiļi un tas, ka sabiedrība tik ilgi ļāvusi viņiem nesodīti darboties. Tas, ka viņi izmanto Valsts policiju savās netīrajās spēlēs pret Latvijas valsti, pret saviem nelabvēļiem un pret savām sievietēm, tas savukārt ir kaut kas tāds, kas policijas vadībai būtu jāpaskaidro un citām attiecīgajām struktūrām jāizmeklē un beidzot kāds jāsauc pie atbildības.
Pretējā gadījumā Latvija uzskatāmi demonstrē, ka tā pilnībā ignorē gan FinCen, gan Moneyvall ziņojumus, pieturas pie shēmas „mēs neredzam nekādu kukuļdošanu, neredzam nekādu atmazgāšanu, mums par to nav ziņu, toties mēs vajāsim tos, kas uzdrošinājās mest ēnu uz mūsu atmazgātājiem un kukuļdevējiem”. Un tas, maigi izsakoties, ir nepareizs signāls.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
