Vai varētu būt, ka miljonārs Ramoliņš sācis “piestaigāt” pie jaunās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministres?
Pietiek lasītājs10.12.2023.
Komentāri (70)
Iesaki rakstu: 
Būtu interesanti, ja mediji noskaidrotu – vai taisnība tas, ka odiozais miljonārs, uzņēmuma Stiga RM īpašnieks un saistīto kompāniju faktiskais saimnieks Andris Ramoliņš ir sācis „piestaigāt” pie jaunās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministres Ingas Bērziņas.
Neoficiāla informācija liecina, ka ar savu „novadnieci” – agrāk Inga Bērziņa bija Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja – A. Ramoliņu saista jau iepriekšējas tuvas saites, kurām viens no rezultātiem varētu būt I. Bērziņas deklarētais iespaidīgais nekustamo īpašumu uzskaitījums.
Taču tagad I. Bērziņai apsviedīga uzņēmēja acīs ir jau pilnīgi cita vērtība, - viņa ir ne tikai viena novada pašvaldības vadītāja, bet arī partijas Vienotība valdes locekle un vēl saimnieciskiem cilvēkiem nozīmīga ministra amata īpašniece.
Miljonāram, kas darbojas meža nozarē, kur regulāri jāsaskaras ar dažādām kaitinošām un traucējošām vides aizsardzības prasībām, šādi tuvi kontakti un ministres „izpratne” var būt ārkārtīgi noderīga un biznesam par labu nākoša.
Taču A. Ramoliņam ir arī kāda personiska sāpe, kas vistiešākajā veidā saistība ar vides aizsardzības jautājumiem: kā zināms, pateicoties Lato Lapsas iesniegumiem un uzstājībai, miljonāra ģimenei līdz pat šim brīdim nav izdevies piepildīt savu kvēlo, kaut arī likumiem īsti neatbilstošo vēlmi, un uzsliet māju kāpu zonā, kur „parastajiem cilvēkiem” tas ir liegts. Cieša „draudzība” ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri varētu palīdzēt arī šai sāpei.
Miljonārs ir labi zināms kā ne visai gudrs cilvēks, kurš vispirms dara un tikai tad domā. Tāpēc jo interesantāk būtu, ja kāds medijs painteresētos – cik bieži un kādā sakarā Andris Ramoliņš kopš Ingas Bērziņas apstiprināšanas ministra amatā ir viesojies ministrijas ēkā Vecrīgā, Peldu ielā. Pieļauju, ka mums varētu atklāties interesanti fakti...
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
