Iesaki rakstu: 
Pagājušonedēļ, 15. oktobrī – 966 dienas pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā un 782 dienas pēc okupekļa krišanas Rīgā – Ventspils pilsētas domes sēde kļuva par piemēru tam, kā Latvijas vēsturiskās atmiņas pārveidošanas procesā tiek ignorēti ne tikai sabiedrības aicinājumi, bet arī Latvijas valstī spēkā esošie likumi.
Partija Latvijai un Ventspilij, kas pašlaik vada domi, nolēma neatbalstīt Ventspils pilsētas domes deputāta Aivja Landmaņa priekšlikumu iekļaut sēdes darba kārtībā lēmumprojektu par Jāņa Fabriciusa pieminekļa novākšanu. Šis solis ne tikai saglabā pieminekli cilvēkam, kurš cīnījās pret Latvijas neatkarību, bet arī liek uzdot nopietnus jautājumus par to, kāda ir šīs partijas patiesā nostāja attiecībā uz Latvijas vēsturisko atmiņu un valsts suverenitāti.
Likuma pārkāpšana vai apzināta neievērošana?
Tā vietā, lai izpildītu likuma prasības un veicinātu Latvijas valstiskās atmiņas attīrīšanu no komunistiskās simbolikas, partija Latvijai un Ventspilij ne tikai ignorēja šo aicinājumu, bet arī atteicās pat iekļaut lēmumprojektu dienaskārtībā. Šāda rīcība ir acīmredzams likuma pārkāpums vai vismaz tā apzināta ignorēšana.
Vēsturiskais taisnīgums vai arī politiskās intereses?
Jānis Fabriciuss bija persona, kura nevis cīnījās par Latvijas brīvību, bet gan par tās apspiešanu. Ikvienas neatkarīgas valsts pienākums ir rūpēties par savu vēsturisko atmiņu, īpaši attiecībā uz cilvēkiem un notikumiem, kas tieši apdraudējuši tās neatkarību. Jāņa Fabriciusa pieminekļa saglabāšana Ventspilī, šķiet, liecina par zināmu nevēlēšanos atbrīvoties no šiem pagātnes rēgiem.
Politisko partiju interese saglabāt šādu pieminekli var šķist ne tikai kā mūsu vēstures neizpratne, bet arī kā apzināta izvēle, iespējams, politisko aprēķinu vai vēlētāju interešu saglabāšanas dēļ. Partijas, kuras darbība ir balstīta uz ilggadējiem vietējiem spēkiem, iespējams, baidās zaudēt noteiktu vēlētāju loku, kuru noskaņojums joprojām varētu būt saistīts ar padomju nostalģiju. Tas liek uzdot jautājumu: vai šie politiskie spēki uzskata vēstures taisnīgumu par mazāk svarīgu nekā savas pozīcijas saglabāšanu pie varas? Naivs jautājums…
Zīmīgi, ka Latvijai un Ventspilij koalīciju palīdz veidot no Nacionālās apvienības ievēlētais deputāts Kārlis Vočtavs, kurš sēdē nepiedalījās. Vienlaikus Nacionālās apvienības Saeimas deputāts Artūrs Butāns publiski ir aicinājis demontēt Jāņa Fabriciusa pieminekli. Ventspils vēji pūš, ka Vočtava prombūtne nebija nejauša. Gan Rīgas kungi, gan Puzes bunkurā sēdošie nojauta, ka šis jautājums var tikt skatīts šajā sēdē. Man šķiet amizanti vērot Nacionālās apvienības bipolāros traucējumus šajā jautājumā…
Ventspils kā anahronisms
Latvijas lielākajās pilsētās jau sen ir veikti soļi, lai attīrītu publisko telpu no simboliem, kas atgādina par totalitāro pagātni. Rīgā tika novākts Uzvaras piemineklis, citviet Latvijā tiek veikti līdzīgi soļi. Tomēr Ventspils, šķiet, paliekam kādā anahroniskā realitātē, kur pagātnes pieminekļi, kuri slavina valsts neatkarības pretiniekus, tiek saglabāti un pat aizstāvēti. Tas liecina par nevēlēšanos pievienoties valstiskam virzienam, kas ciena Latvijas neatkarības cīņas un upurus.
Es gribu, lai pilsētā, kurā esmu dzimis un skolojies, būtu vieta, kur pienācīgi pieminēt tos cilvēkus, kuri tiešām cīnījās par Latvijas neatkarību. Ventspilī dzimuši vairāki Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kuri atdeva savus spēkus Latvijas valsts brīvībai un neatkarībai, bet šobrīd šiem varoņiem nav ne pieminekļa, ne piemiņas vietas. Starp viņiem ir tādi varoņi kā Paulis Pēteris Strautiņš, Konstantīns Bumovskis, Teodors Krišjānis, Jānis Kochs, Augusts Krišjānis, Fricis Strautiņš un Eduards Puķītis. Šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņu vārdus pieminētu ar cieņu un lepnumu pilsētā, kurā viņi dzimuši.
Partijas Latvijai un Ventspilij rīcība, atsakoties pat izskatīt šo jautājumu, ir kliedzošs signāls tam, ka Ventspils vadībā trūkst ne tikai vēstures izpratnes, bet arī vēlmes pildīt valsts likumus un rūpēties par sabiedrības vienotību ap Latvijas neatkarības ideju. Šādu pieminekļu saglabāšana ir ne tikai necieņa pret Latvijas valsts dibinātājiem un cīnītājiem, bet arī nopietns drauds Latvijas kā neatkarīgas un vienotas valsts identitātei.
Noslēgums
Jāņa Fabriciusa piemineklis ir simbols laikam, kad Latvijas valsts suverenitāte tika apspiesta. Tā vietā, lai šo vēstures rētu dziedētu, Ventspils domes vadība, šķiet, izvēlas to ignorēt. Pavadot savu atvaļinājumu dzimtajā pilsētā, man kā Latvijas valsts patriotam, bija tiešām nepatīkamas sajūtas katru reizi, kad pastaigā nogāju garām šim “piemineklim”.
Ventspils pilsētas vadībai jāatbild uz jautājumu: vai tās prioritāte ir saglabāt padomju laika simbolus un nepildīt likuma prasības, vai arī pievienoties Latvijas valstiskajai politikai, kas veicina mūsu vēsturisko atmiņu un valsts vērtību nostiprināšanu? Ignorējot likumu un sabiedrības aicinājumus, Ventspils dome kļūst par simbolu nevis Latvijas neatkarībai, bet gan tās pagātnes rēgiem, kuriem nevajadzētu būt vietas mūsdienu Latvijā. Man tas ir nepieņemami.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
