Iesaki rakstu: 
Īstenībā nekā grūta te nav. Būt idiotam ir apmēram tāpat kā būt mirušam, - apkārt visi raud un brēc, bet tu neko nejūti. Jo esi miris vai idiots. Grieķu izpratnē vārds “idiots” apzīmēja no sabiedrības atrautu, atsevišķu būtni, kas bija disfunkcionāla un bieži arī morāli defektīva. Mūsdienās par idiotu sauc garīgi atpalikušu būtni, medicīniski tas ir oligofrēnijas paveids, bet sadzīviski tā dēvē cilvēkus, kas nespēj pat īstermiņā prognozēt savas rīcības sekas un nodara postu vai rada apdraudējumu pārējiem.
Bet īsts, konsekvents idiots ir tas, kurš neredz cēloņu un seku likumsakarības, nespēj saistīt tās ar savas darbības rezultātiem. Kā, piemēram, ES Trešās energopaketes autori. Ir jauki radīt avangardiskas domu konstrukcijas, akumulēt milzu naudu, lai pārbaudītu savas teorijas, izšķērdēt miljardus, pārmest visu pasākumu uz neko ļaunu neparedzošu nodokļu maksātāju pleciem. Tad savu idiotisko darbību seku slēpšanai sākt radīt jaunas ideoloģiskas dogmas un pat terminoloģiju kā, piemēram, “enerģētiskā nabadzība”.
Kā gan varēja rasties “enerģētiskā nabadzība”, kas definēta kā nepieciešamība savas minimālās enerģētiskās vajadzības nodrošināšanai tērēt vairāk nekā 10% no saviem ienākumiem? Kā tas bija iespējams mūsu tehnoloģiski attīstītajā sabiedrībā?
Liberālās ekonomikas ideju krahs.
Liberālisms kopumā cieš no absolūtas teorijas un prakses nesaskaņas, it īpaši savas pastāvēšanas pēdējos 10 gados. Nekad vēl cilvēka pamattiesības un elementārās brīvības nav apdraudētas tik ļoti kā neoliberāļu nedalītas kundzības ērā. Kognitīvā disonanse ir laikmeta zīme. Ja esi abortu piekritēja, tad tavs ķermenis ir tava izvēle. Ja gribi nogriezt sev olas, lai tavi nākošie bērni nekļūtu par idiotiem un nepapildinātu “Zaļās brīvības” hunveibinu rindas, tad karogs rokā!
Bet atsegt pleciņu ir tavs pienākums! Tad tavs ķermenis gan vairs nav tavs. Tad pēkšņi liberāļu praktizētais sociālais darvinisms vairs nestrādā? Atļaujiet man mierīgi izslimot un pat nomirt, jo nomirstot es samazināšu ekoloģisko slodzi uz planētu. Tā nedrīkst! Tā jau katrs drīz sāks darīt, ko grib, saka liberāļi. Bet te kā vecā anekdotē sanāk neatbilstība! Neinteresē mūs Jūsu neatbilstība, jo mēs dzīvojam uzvarējušas neoliberālās paradigmas ietvaros, kas praksē nozīmē liberāļu diktatūru.
Jau šobrīd 10% eiropiešu ir grūtības maksāt savus rēķinus, tie ir 50 miljoni cilvēku, kuru dzīves kļuvušas nožēlojamas “zaļās pārejas” dēļ. Iebrauzējiet oficiālo Stefan Bouzarovski - Buzar pētījumu par enerģētisko nabadzību, - tai ir pakļautas 50% Latvijas mājsaimniecību!!! Kungi, kāds tur vairs vīruss? Tikai jautājums. Šie 50 miljoni izvēlējās savu nabadzību vēlēšanu ceļā? Pilnīgi brīvās, nemanipulētās demokrātiskās vēlēšanās viņi izvēlējās ēst mazāk, lai varētu apkurināt savas mājas? Vai tomēr viņi gribēja ko citu, bet sanāca kā vienmēr?
Pie kā noved atteikšanās no ekonomikas regulēšanas?
Kāpēc par “enerģētisko nabadzību” neko nedzirdēja PSRS laikos un joprojām neko nedzird Āzijā? Tāpēc, ka idioti un profāni līdz augstiem un atbildīgiem amatiem tur nenonāca un joprojām nenonāk. Tāpēc, ka energoapgāde nebija un nav bizness. Gluži kā ūdensapgāde, policija un armija.
Tikai neoliberālā ekonomiskā doktrīna paredz par preci pārvērst visu. Gan energoapgādi, gan medicīnu, gan izglītību. Pēdējo punktu var labi saprast, jo idiotu atražošana ir svēta lieta, turklāt, konsekventi realizējot uzstādījumu, šie idioti būs slimi un salstoši.
Idioti valsts drošības struktūrās.
Jāsecina, ka visas ES nacionālā drošība arī šobrīd atrodas idiotu kontrolē. Runājot par Latviju, valsts drošības struktūrām vajadzēja sakustēties, jau ieviešot OIK un piekrītot sadalīt „Latvijas Gāzi” un „Latvenergo”. Specdienestus taču māca prognozēt, veikt ekonomisko analīzi, pasūtīt pētījumus? Jo visa 3. energopakete ir bumba zem Eiropas pamatiem, ko palikuši labākajā gadījumā neglābjami idioti vai arī klaji nodevēji un diversanti.
Latvijas gadījumā šiem “orgāniem” vajadzēja prognozēt, kas notiks ar Latvijas eksportspēju un eksporta produktu pašizmaksu, ja būtiski kāps enerģijas izmaksu īpatsvars gatavajā produkcijā. Jau „Latvenergo” un „Latvijas Gāzes” sadalīšana radīja absurdu un nevajadzīgu cenu kāpumu. Kāds sāka celt trauksmi? Protams, ne.
Arī tagad visi turpina izlikties, ka viss kārtībā. “Mēs nokompensēsim!” No kā, kungi? Atkal aizņemoties? Vai pārdodot orgānos ekoteroristus no “Zaļās brīvības”?
Kamēr zaļo neprāšu pulciņš zem vējdzirnavu spārniem domā, kā novērst pašu radīto sociālo katastrofu, tikmēr gāzes plūsmas akurāti pārceļo uz Dienvidaustrumāziju, kur par nez kādām energopaketēm neviens nav dzirdējis. Un Eiropas mietpilsoņa izbrīnu var saprast, kā gan aziāti var šīs cenas pacelt. Pavisam vienkārši, par spota jab biržas cenām tiek pārdoti tikai ārpuskontraktu virsnormas sūtījumi, kas sastāda ne vairāk kā 10% tirgus. Pārējā gāze tiek piegādāta ilgtermiņu kontraktu ietvaros, kas noslēgti ar ASV, Kataru un Krieviju, kuri svārstās 300 USD robežās par 1000 m3.
Kas ir noticis Eiropas enerģētikā?
Izgāzies kārtējais neoliberāļu sauklis par to, ka tirgus neredzamā roka visu sakārtos un, jo vairāk piegādātāju, jo zemāka cena. Bet kā vienmēr fanātiski ideoloģiski uzstādījumi saduras ar skarbo realitāti - Eiropa ir lieljaudas patērētājs, un sašķidrinātā gāze nebūt nav risinājums. Eiropa bija un būs atkarīga no viena piegādātāja – „Gazprom”, kuram tagad atņemtas tiesības tirgot. Ar to nodarbojas neskaitāms daudzums Eiropas gāzes oligarhu kontrolētu firmu, kuras interesējas tikai par peļņu, bet nevis par valsts drošību vai eksporta konkurētspēju. Un tieši šo starpnieku firmu mahinācijas ir novedušas pie situācijas, kad par 200 USD piegādātā gāze pēkšņi maksā 2000 USD. Jo ir taču oglekļa nodevas, sertifikāti, apnozares birokrātija, kas arī ir jābaro.
Bet tumsonīgā trešā pasaule, kas spītīgi pieturas pie veselā saprāta diktētajiem racionālajiem apsvērumiem, saglabā gāzes cenas cietas un zemas - lai pelna tie, kas valstī ienes valūtu. Proti, eksportētāji, kas pilnīgi noteikt ienes valstij 100x vairāk nodokļu nekā blēdīgie gāzes spekulanti, kuru ofšoru darījumus izkontrolēt nav iespējams.
Cenu kāpums Latvijā - nolaidība vai noziegums?
Gāzes gadījumā tas vairāk izskatās pēc nozieguma, jo Inčukalna gāzes krātuve vienmēr, visās sarunās ir bijusi labs arguments. Atzars no Inčukalna reversā iet uz Pēterburgu, no tā atkarīga laba pilsētas daļa. Dabūt fiksētu kontraktu no Krievijas joprojām ir vieglāk par vieglu. Bet tas nav noticis. Būtu vajadzīga sīka, publiska izmeklēšana par notikušo un absolūti bargs sods vainīgajiem. Jāpārskata valsts apgāde ar gāzi līdz pat iespējai atkal apvienot visas struktūras vienā valsts uzņēmumā, kas samazinātu vadības izmaksas un ļautu kontrolēt procesu.
Elektroenerģijas piegādei ir jābūt nepārtrauktai, lētai un apolitiskai. Elektrībai nav partijas piederība,s un Latvijas eksportētājiem tās cena jāparedz 10 gadus uz priekšu, kas nebūt nav neiespējami. Tikai gan ne ar „Nordpool”, bet ar veco labo baltkrievu AES.
Tas, kas ir noticis ar Latvijas enerģētiku kopumā, ir noziegums, kura autori ir neoliberālo dogmu akli izpildītāji.
Tas ir nebijušu apmēru valsts drošības apdraudējums, kur alkatība un sekošana politiskajā prioritātēm ir novedusi pie kraha vairumu mājsaimniecību un nodarījusi neaptveramu kaitējumu Latvijas uzņēmējiem.
Notikušajam ir jātiek rūpīgi izmeklētam un jāsaprot, ka, ņemot vērā katastrofas mērogus, ar politisko atbildību var nepietikt!
P.S. Par zaļās afēras ideoloģisko nodrošinājumu rūpējas ekoteroristu grupējumi zem NVO izkārtnēm. Šobrīd redzamākais ir “Zaļā brīvība”. Aicinu bloķēt, banot un likuma ietvaros presēt šo organizāciju, gan arī atsevišķus zaļos idiotus un viņu soctīklus.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
