Iesaki rakstu: 
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
Redzēsim, uz cik ilgu brīdi nobremzējās viņa un viņa grupējuma cīņa pret mūsu vēsturi, cīņa pret kultūru, cīņa pret veselo saprātu. Kā gan citādi lai to vēl nosauc?
Andreja Upīša piemineklis Rīgā stāv kopš 1982. gada. Un tagad piepeši tas traucē Staķa grupējumam.
Atmodas gados Rīgā pamatoti novāca Stučkas pieminekli, arī komunāru tēlus, Ļeņinu galvenās ielas vidū, Kirova pieminekli Vērmaņdārzā un daudzus citus, arī Viļa Lāča paraksts uz izsūtīto cilvēku sarakstiem ir nopietna lieta pie daudziem citiem padomju posta darbiem.
Bet kāds ar to sakars Upītim? Ne jau viņu represijās un deportācijās vainot! Ne jau Upīti — latviešu valodas bagātinātāju, jaunvārdu radītāju, vienu no visievērojamākajiem latviešu rakstniekiem, spožu polemistu ar vērīgu un izcili kritisku skatu, cilvēku, kas ietekmējis visu latviešu kultūrvēsturisko domu.
Filmas “Laikmeta griežos”, “Sūnu ciema zēni”, “Pie bagātās kundzes” u.c. tieši pēc Upīša darbiem uzņemtas. Tagad “Pie bagātās kundzes” ir daudz laikmetīgāka nekā uzņemšanas brīdī. Varbūt Staķa grupējums jūtas aizskarts par šo filmu, jo viņi paši taču tik pilnvērtīgi iemieso Upīša darbos dokumentētos švaukstīgo tukšdarbnieku politiķu tipus. Varbūt Staķa kompānijai, līdzīgi kā Levitam ļoti skauž izcilu cilvēku piemiņa?
Gāžot no pjedestāla kultūras dižgarus, tādi staķīši ir vien vienas dienas varoņi. Un arī tikai paši savās acīs. Tādi iet un aiziet, un, lai kādus pieminekļus viņi grautu un plānotu citas neģēlības, to, kas ierakstīts cilvēku sirdīs, nojaukt nevarēs!
Turpat netālu no Upīša arī Sudrabu Edžus piemineklis esot jaucams tajā pašā Kronvalda parkā. (Bet Kronvalds tak arī aktīvi darbojās tieši cara impērijā, vicināja savu Krievijas pilsoņa pasi un lasīja Puškinu.)
Rakstnieks Sudraba Edžus dzīvoja padomju Krievijā, sirmais vīrs Maskavā strādāja par korektoru, un kad lielās tīrīšanas laikā pēc viņa ieradās čekisti, Edžus fiziski nespēja nekur doties, jo bija uz gultas. Un palika dzīvs. Viņam pieminekli Kronvalda parkā uzstādīja tā sauktajā Berklava atkušņa laikā 1957. gadā, kad godā cēla latviešu kultūras darbiniekus. Un tieši tagad pēkšņi viņa piemineklis kādiem traucē?
Annas Sakses “Pasakas par ziediem” un citi lieliski darbi daudziem ir ļoti tuvi, un tieši ar šiem darbiem cilvēkiem asociējas Anna Sakse. Man viņa ir būtiska ar savu grāmatiņu par nacistu noziegumiem Latvijā, ko sarakstīja kopā ar Sudrabkalnu, kas ir diezgan maz zināma, jo drīz pēc tās iznākšanas tā nešķita vēlama PSRS nomenklatūrai tieši godprātīgā notikumu attainojuma dēļ. Par Sakses pieminekli nomaļā vietā daudzi pat neuzzinātu, ja nebūtu šis kultūras ārdīšanas propagandas kults.
Nezinu, cik un kuras grāmatas Staķis savas dzīves laikā ir lasījis, bet, pag, ir taču arī Aleksandra Čaka akmens galva Ziedoņdārzā, Čaka ielas malā. Bet Čaks taču pēc 1945. gada nu visīstākais padomju varas slavinātājs, veselas grāmatas sadzejojis Staļinam, padomēm, Padomju Latvijai. Protams, ka dažas cilvēku dzīves epizodes nav jāņem par iemeslu ārdīt mūsu kultūru un mantojumu.
Un Rainis turpat centrā, Rainis tak ar savu “darba tautu”, sarkanā karoga skūpstīšanu un atklātu kritiku pret varas partijām… nu taču īstens “sarkanais”! “Kremlists”! Bet no Raiņa šiem pieminekļu jaucējiem tā kā vēl bail. Pārāk jau populārs joprojām. Divi paši populārākie Saeimas deputāti Latvijas pirmkara vēsturē ir tieši Kārlis Ulmanis un Rainis. Vēl jau par laimi nav antipropagandas darbs pret šiem abiem cilvēkiem nesis savus indīgos augļus. Sorosīdi gadiem nopūlējās dzēst un visādi nonicināt Ulmaņa piemiņu, neizdevās. Tagad kārta Rainim? Piem., kā Puče to dara — ceļ uz pjedestāla masu slepkavībām aptraipīto Herbertu Cukuru un pretēji — nonievā, destruktivizē Raini.
Un ko tad Rainis būtu darījis 1940. gadā? Un, ja nu tāpat kā Andrejs Upīts reālā situācijā skatītos, kā pasargāt iespējami vairāk tautas dzīvību, un būtu “sadarbojies” ar padomju varu? Ko tad?
Upītis bija tolaik dzīvs un sadarbojās, var teikt, ka arī Ulmanis sadarbojās un patiesībā, visi, kas Latvijā tolaik dzīvoja, tā vai citādi sadarbojās. Bija spiesti sadarboties. Bet ne jau stučīt, ne jau nodot, ne jau iznīcināt pārējos! Un nevajag visus bāzt vienā maisā ar Vili Lāci, kura paraksts zviln zem deportēto sarakstiem un dažādiem citiem ļaundabīgiem kolaborantiem. Pats Lācis arī savas dzīves laikā par to maksāja: kļuva akls, un viņa dzīve pārvērtās ellē.
Upīts gan nodzīvoja garu un ļoti pozitīvi ražīgu mūžu. Bet arī nopietni konfliktēja ar kompartijas nomenklatūru.
Un Puškins? Jau tik daudzi latvieši aizstāvēja pieminekli Puškinam Rīgā, ko man vēl piebilst? Latvijā Puškinu ļoti augsti novērtēja cienīja un godināja, tik daudzi latviešu klasiķi ietekmējušies no Puškina.
“Bet pāri visām teorijām stāv Puškina mūžam zaļais dzīves koks Viņš piederēja visiem tāpēc, ka nekas cilvēcīgais viņam nav bijis svešs, bet izredzēto pulkam tāpēc, ka ir izturējis pārbaudījumu augstākās tiesas priekšā, kur tiek svētīts cilvēka gars un cilvēka gara varenība,”— tā rakstīja Edvards Virza 1937. gadā, kad Rīgā plaši svinēja Puškina piemiņas 100 gadadienu. Patiesi neatkarīgā Latvijas valstī. Bez ksenofobijas, rusofobijas un staķiska truluma.
Nu ko, tad jau tagad arī Virzu un Vili Plūdoni tagad par puškinistu un staķa grupējuma stilā steigšus jārosina dzēst arī no skolu programmām? Kā prāta aptumsuma laikā?
Tagad Latvijā tiek palaista milzu propaganda pret krievu valodu, pret krievu valodu skolās. Bet katra valoda ir vērtība. Un bērniem ar dzimto krievu valodu un visiem, kas to vēlas, ir jāļauj mācīties krievu literatūru un valodu krieviski. Un tas nekādā veidā neapdraud latviešu valodu, tās pastāvēšanu un attīstību. Kariņvaldības koalīcija (kuras mentālā sastāvdaļa ir arī Staķa kompānija) gan apdraud — jo tieši viņu politikas dēļ būtiski samazinās latviešu skaits, Latvijas tautas skaits. Tās pašas Latvijas tautas, kurai Latvijā piederot suverēnā vara, valsts valoda un kultūra, kā mums vēsta Satversme.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
