Iesaki rakstu: 
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
Redzēsim, uz cik ilgu brīdi nobremzējās viņa un viņa grupējuma cīņa pret mūsu vēsturi, cīņa pret kultūru, cīņa pret veselo saprātu. Kā gan citādi lai to vēl nosauc?
Andreja Upīša piemineklis Rīgā stāv kopš 1982. gada. Un tagad piepeši tas traucē Staķa grupējumam.
Atmodas gados Rīgā pamatoti novāca Stučkas pieminekli, arī komunāru tēlus, Ļeņinu galvenās ielas vidū, Kirova pieminekli Vērmaņdārzā un daudzus citus, arī Viļa Lāča paraksts uz izsūtīto cilvēku sarakstiem ir nopietna lieta pie daudziem citiem padomju posta darbiem.
Bet kāds ar to sakars Upītim? Ne jau viņu represijās un deportācijās vainot! Ne jau Upīti — latviešu valodas bagātinātāju, jaunvārdu radītāju, vienu no visievērojamākajiem latviešu rakstniekiem, spožu polemistu ar vērīgu un izcili kritisku skatu, cilvēku, kas ietekmējis visu latviešu kultūrvēsturisko domu.
Filmas “Laikmeta griežos”, “Sūnu ciema zēni”, “Pie bagātās kundzes” u.c. tieši pēc Upīša darbiem uzņemtas. Tagad “Pie bagātās kundzes” ir daudz laikmetīgāka nekā uzņemšanas brīdī. Varbūt Staķa grupējums jūtas aizskarts par šo filmu, jo viņi paši taču tik pilnvērtīgi iemieso Upīša darbos dokumentētos švaukstīgo tukšdarbnieku politiķu tipus. Varbūt Staķa kompānijai, līdzīgi kā Levitam ļoti skauž izcilu cilvēku piemiņa?
Gāžot no pjedestāla kultūras dižgarus, tādi staķīši ir vien vienas dienas varoņi. Un arī tikai paši savās acīs. Tādi iet un aiziet, un, lai kādus pieminekļus viņi grautu un plānotu citas neģēlības, to, kas ierakstīts cilvēku sirdīs, nojaukt nevarēs!
Turpat netālu no Upīša arī Sudrabu Edžus piemineklis esot jaucams tajā pašā Kronvalda parkā. (Bet Kronvalds tak arī aktīvi darbojās tieši cara impērijā, vicināja savu Krievijas pilsoņa pasi un lasīja Puškinu.)
Rakstnieks Sudraba Edžus dzīvoja padomju Krievijā, sirmais vīrs Maskavā strādāja par korektoru, un kad lielās tīrīšanas laikā pēc viņa ieradās čekisti, Edžus fiziski nespēja nekur doties, jo bija uz gultas. Un palika dzīvs. Viņam pieminekli Kronvalda parkā uzstādīja tā sauktajā Berklava atkušņa laikā 1957. gadā, kad godā cēla latviešu kultūras darbiniekus. Un tieši tagad pēkšņi viņa piemineklis kādiem traucē?
Annas Sakses “Pasakas par ziediem” un citi lieliski darbi daudziem ir ļoti tuvi, un tieši ar šiem darbiem cilvēkiem asociējas Anna Sakse. Man viņa ir būtiska ar savu grāmatiņu par nacistu noziegumiem Latvijā, ko sarakstīja kopā ar Sudrabkalnu, kas ir diezgan maz zināma, jo drīz pēc tās iznākšanas tā nešķita vēlama PSRS nomenklatūrai tieši godprātīgā notikumu attainojuma dēļ. Par Sakses pieminekli nomaļā vietā daudzi pat neuzzinātu, ja nebūtu šis kultūras ārdīšanas propagandas kults.
Nezinu, cik un kuras grāmatas Staķis savas dzīves laikā ir lasījis, bet, pag, ir taču arī Aleksandra Čaka akmens galva Ziedoņdārzā, Čaka ielas malā. Bet Čaks taču pēc 1945. gada nu visīstākais padomju varas slavinātājs, veselas grāmatas sadzejojis Staļinam, padomēm, Padomju Latvijai. Protams, ka dažas cilvēku dzīves epizodes nav jāņem par iemeslu ārdīt mūsu kultūru un mantojumu.
Un Rainis turpat centrā, Rainis tak ar savu “darba tautu”, sarkanā karoga skūpstīšanu un atklātu kritiku pret varas partijām… nu taču īstens “sarkanais”! “Kremlists”! Bet no Raiņa šiem pieminekļu jaucējiem tā kā vēl bail. Pārāk jau populārs joprojām. Divi paši populārākie Saeimas deputāti Latvijas pirmkara vēsturē ir tieši Kārlis Ulmanis un Rainis. Vēl jau par laimi nav antipropagandas darbs pret šiem abiem cilvēkiem nesis savus indīgos augļus. Sorosīdi gadiem nopūlējās dzēst un visādi nonicināt Ulmaņa piemiņu, neizdevās. Tagad kārta Rainim? Piem., kā Puče to dara — ceļ uz pjedestāla masu slepkavībām aptraipīto Herbertu Cukuru un pretēji — nonievā, destruktivizē Raini.
Un ko tad Rainis būtu darījis 1940. gadā? Un, ja nu tāpat kā Andrejs Upīts reālā situācijā skatītos, kā pasargāt iespējami vairāk tautas dzīvību, un būtu “sadarbojies” ar padomju varu? Ko tad?
Upītis bija tolaik dzīvs un sadarbojās, var teikt, ka arī Ulmanis sadarbojās un patiesībā, visi, kas Latvijā tolaik dzīvoja, tā vai citādi sadarbojās. Bija spiesti sadarboties. Bet ne jau stučīt, ne jau nodot, ne jau iznīcināt pārējos! Un nevajag visus bāzt vienā maisā ar Vili Lāci, kura paraksts zviln zem deportēto sarakstiem un dažādiem citiem ļaundabīgiem kolaborantiem. Pats Lācis arī savas dzīves laikā par to maksāja: kļuva akls, un viņa dzīve pārvērtās ellē.
Upīts gan nodzīvoja garu un ļoti pozitīvi ražīgu mūžu. Bet arī nopietni konfliktēja ar kompartijas nomenklatūru.
Un Puškins? Jau tik daudzi latvieši aizstāvēja pieminekli Puškinam Rīgā, ko man vēl piebilst? Latvijā Puškinu ļoti augsti novērtēja cienīja un godināja, tik daudzi latviešu klasiķi ietekmējušies no Puškina.
“Bet pāri visām teorijām stāv Puškina mūžam zaļais dzīves koks Viņš piederēja visiem tāpēc, ka nekas cilvēcīgais viņam nav bijis svešs, bet izredzēto pulkam tāpēc, ka ir izturējis pārbaudījumu augstākās tiesas priekšā, kur tiek svētīts cilvēka gars un cilvēka gara varenība,”— tā rakstīja Edvards Virza 1937. gadā, kad Rīgā plaši svinēja Puškina piemiņas 100 gadadienu. Patiesi neatkarīgā Latvijas valstī. Bez ksenofobijas, rusofobijas un staķiska truluma.
Nu ko, tad jau tagad arī Virzu un Vili Plūdoni tagad par puškinistu un staķa grupējuma stilā steigšus jārosina dzēst arī no skolu programmām? Kā prāta aptumsuma laikā?
Tagad Latvijā tiek palaista milzu propaganda pret krievu valodu, pret krievu valodu skolās. Bet katra valoda ir vērtība. Un bērniem ar dzimto krievu valodu un visiem, kas to vēlas, ir jāļauj mācīties krievu literatūru un valodu krieviski. Un tas nekādā veidā neapdraud latviešu valodu, tās pastāvēšanu un attīstību. Kariņvaldības koalīcija (kuras mentālā sastāvdaļa ir arī Staķa kompānija) gan apdraud — jo tieši viņu politikas dēļ būtiski samazinās latviešu skaits, Latvijas tautas skaits. Tās pašas Latvijas tautas, kurai Latvijā piederot suverēnā vara, valsts valoda un kultūra, kā mums vēsta Satversme.
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
