Iesaki rakstu: 
Šis ir viens no visnegribētākajiem ierakstiem manā mūžā. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka rīkojos pareizi rakstot. Tajā pašā laikā jūtos vainīgs, ka esmu kādu laiku klusējis, varbūt vajadzēja reaģēt agrāk?
Šodien Saeimā bija jābūt tiesībsarga ziņojumam. Kad to ieraudzīju Saeimas dienaskārtībā, nojautu, ka šoreiz būs grūtāk palikt malā. Nespēju iedomāties redzam tiesībsargu Saeimas tribīnē. Viņš sen publiskajā telpā nav redzēts. Krustpunktā studijā viņš pēdējo reizi bija vairāk nekā pirms pāris gadiem, un arī tad viņa iztaujāšana raisīja daudz jautājumu.
Pats esmu desmit gadus konkursa žūrijā, ko organizē Tiesībsarga birojs, lai atbalstītu tos, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti. Pirms pāris gadiem pats tiesībsargs vēl spēja pateikt nelielu runu un pasniegt trīcošām rokām ziedus. Pērn viņa apbalvošanas pasākumā vairs nebija.
Tiesībsargs ir slims – tā ir jau ierastā mantra, ko dzirdam it visur. Un man no sirds ir viņu žēl. Slimība ir liela nelaime. Tikai šoreiz ir viens „bet”. Varbūt pienācis laiks pateikt, kas ir viņa kaite? Un reizē atbildēt uz runām, kuras jau kādu laiku cirkulē apkārt: vai šo slimību gadījumā nedēvē par atkarību?
Es ļoti respektēju katra cilvēka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpēc vienmēr esmu vairījies apspriest citu cilvēku sociālos, seksuālos, reliģiskos vai jebkādus citus dzīves aspektus. Tomēr savā žurnālista darbā nācies atzīt, ka amats liek paplašināt tās robežas, kuras ir sargājamas vienkāršajiem ļaudīm.
Mēs, piemēram, pagājušajā nedēļā uzzinājām par prostatas vēzi bijušajam ASV prezidentam Džo Baidenam. Ne tikai to, ka viņš ir saslimis, bet arī to, ka viņam ir metastāzes kaulos, ka vēzis ir agresīvs, ka vēža šūnas reaģē uz noteiktiem medikamentiem. Patiesībā ASV prezidenta veselības stāvoklis ir publiski pieejama informācija visai valstij un pasaulei. Tā darbojas demokrātija.
Es galīgi nealkstu zināt tiesībsarga slimības diagnozi. Bet neformālās sarunās cilvēki no dažādām aprindām teikuši, ka viņš vienkārši pārmēru ir aizrāvies „draudzībā ar zaļo pūķi”. Un, ja tā ir alkoholisma nelaime, tad izlikšanās to neredzēt nepalīdzēs. Tad tā ir nelaime visiem.
Tiesībsargs saņem no valsts ļoti pieklājīgu algu. Tas būtu ļoti bēdīgi, ja mēs viņam brangi maksājam, lai palīdzētu sevi iznīcināt. Man taču gribas viņam palīdzēt nevis otrādi. Otrkārt, tas ir ļoti netaisni pret pārējiem birojā strādājošajiem. Es gribu publiski pateikt, ka es ārkārtīgi augstu novērtēju biroja darbinieku veikumu. Viņi velk to vezumu, par kuru nesaņem adekvātu atalgojumu, jo to maksā tam, kas vairs nestrādā.
Tas, ka mēs tik ilgi varam iztikt bez biroja vadības, ir milzīgs darbinieku nopelns. Viņiem ļoti ļoti ir vajadzīgs atbalsts. Visbeidzot, tas ir nepareizi pēc būtības. Cik saprotu, Jurim Jansonam ir izsniegta darbnespējas lapa. To taču viņam izsniedzis, visticamāk, ģimenes ārsts. Cik ilgi tā var slimot? Vai tā varētu būt, ka ārsts palīdz kaut ko piesegt?
Cik ļoti es gribētu, ka esmu šoreiz kļūdījies. Tad visi varēsiet nomētāt mani ar akmeņiem, jo esmu cēlis neslavu slimam cilvēkam. Šo bažu dēļ esmu centies līdz šim par šo jautājumu nedomāt un nerunāt. Tomēr pēc šīsdienas ziņas, ka kārtējo reizi tiesībsargs neieradīsies un viņa šīgada ziņojuma Saeimā nebūs, un nav iespējams prognozēt, kad Juris Jansons beigs slimot (tā teikts paziņojumā), es sapratu, ka nav pareizi nejautāt.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
