Iesaki rakstu: 
Šis ir viens no visnegribētākajiem ierakstiem manā mūžā. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka rīkojos pareizi rakstot. Tajā pašā laikā jūtos vainīgs, ka esmu kādu laiku klusējis, varbūt vajadzēja reaģēt agrāk?
Šodien Saeimā bija jābūt tiesībsarga ziņojumam. Kad to ieraudzīju Saeimas dienaskārtībā, nojautu, ka šoreiz būs grūtāk palikt malā. Nespēju iedomāties redzam tiesībsargu Saeimas tribīnē. Viņš sen publiskajā telpā nav redzēts. Krustpunktā studijā viņš pēdējo reizi bija vairāk nekā pirms pāris gadiem, un arī tad viņa iztaujāšana raisīja daudz jautājumu.
Pats esmu desmit gadus konkursa žūrijā, ko organizē Tiesībsarga birojs, lai atbalstītu tos, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti. Pirms pāris gadiem pats tiesībsargs vēl spēja pateikt nelielu runu un pasniegt trīcošām rokām ziedus. Pērn viņa apbalvošanas pasākumā vairs nebija.
Tiesībsargs ir slims – tā ir jau ierastā mantra, ko dzirdam it visur. Un man no sirds ir viņu žēl. Slimība ir liela nelaime. Tikai šoreiz ir viens „bet”. Varbūt pienācis laiks pateikt, kas ir viņa kaite? Un reizē atbildēt uz runām, kuras jau kādu laiku cirkulē apkārt: vai šo slimību gadījumā nedēvē par atkarību?
Es ļoti respektēju katra cilvēka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpēc vienmēr esmu vairījies apspriest citu cilvēku sociālos, seksuālos, reliģiskos vai jebkādus citus dzīves aspektus. Tomēr savā žurnālista darbā nācies atzīt, ka amats liek paplašināt tās robežas, kuras ir sargājamas vienkāršajiem ļaudīm.
Mēs, piemēram, pagājušajā nedēļā uzzinājām par prostatas vēzi bijušajam ASV prezidentam Džo Baidenam. Ne tikai to, ka viņš ir saslimis, bet arī to, ka viņam ir metastāzes kaulos, ka vēzis ir agresīvs, ka vēža šūnas reaģē uz noteiktiem medikamentiem. Patiesībā ASV prezidenta veselības stāvoklis ir publiski pieejama informācija visai valstij un pasaulei. Tā darbojas demokrātija.
Es galīgi nealkstu zināt tiesībsarga slimības diagnozi. Bet neformālās sarunās cilvēki no dažādām aprindām teikuši, ka viņš vienkārši pārmēru ir aizrāvies „draudzībā ar zaļo pūķi”. Un, ja tā ir alkoholisma nelaime, tad izlikšanās to neredzēt nepalīdzēs. Tad tā ir nelaime visiem.
Tiesībsargs saņem no valsts ļoti pieklājīgu algu. Tas būtu ļoti bēdīgi, ja mēs viņam brangi maksājam, lai palīdzētu sevi iznīcināt. Man taču gribas viņam palīdzēt nevis otrādi. Otrkārt, tas ir ļoti netaisni pret pārējiem birojā strādājošajiem. Es gribu publiski pateikt, ka es ārkārtīgi augstu novērtēju biroja darbinieku veikumu. Viņi velk to vezumu, par kuru nesaņem adekvātu atalgojumu, jo to maksā tam, kas vairs nestrādā.
Tas, ka mēs tik ilgi varam iztikt bez biroja vadības, ir milzīgs darbinieku nopelns. Viņiem ļoti ļoti ir vajadzīgs atbalsts. Visbeidzot, tas ir nepareizi pēc būtības. Cik saprotu, Jurim Jansonam ir izsniegta darbnespējas lapa. To taču viņam izsniedzis, visticamāk, ģimenes ārsts. Cik ilgi tā var slimot? Vai tā varētu būt, ka ārsts palīdz kaut ko piesegt?
Cik ļoti es gribētu, ka esmu šoreiz kļūdījies. Tad visi varēsiet nomētāt mani ar akmeņiem, jo esmu cēlis neslavu slimam cilvēkam. Šo bažu dēļ esmu centies līdz šim par šo jautājumu nedomāt un nerunāt. Tomēr pēc šīsdienas ziņas, ka kārtējo reizi tiesībsargs neieradīsies un viņa šīgada ziņojuma Saeimā nebūs, un nav iespējams prognozēt, kad Juris Jansons beigs slimot (tā teikts paziņojumā), es sapratu, ka nav pareizi nejautāt.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
