Iesaki rakstu: 
Šis ir viens no visnegribētākajiem ierakstiem manā mūžā. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka rīkojos pareizi rakstot. Tajā pašā laikā jūtos vainīgs, ka esmu kādu laiku klusējis, varbūt vajadzēja reaģēt agrāk?
Šodien Saeimā bija jābūt tiesībsarga ziņojumam. Kad to ieraudzīju Saeimas dienaskārtībā, nojautu, ka šoreiz būs grūtāk palikt malā. Nespēju iedomāties redzam tiesībsargu Saeimas tribīnē. Viņš sen publiskajā telpā nav redzēts. Krustpunktā studijā viņš pēdējo reizi bija vairāk nekā pirms pāris gadiem, un arī tad viņa iztaujāšana raisīja daudz jautājumu.
Pats esmu desmit gadus konkursa žūrijā, ko organizē Tiesībsarga birojs, lai atbalstītu tos, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti. Pirms pāris gadiem pats tiesībsargs vēl spēja pateikt nelielu runu un pasniegt trīcošām rokām ziedus. Pērn viņa apbalvošanas pasākumā vairs nebija.
Tiesībsargs ir slims – tā ir jau ierastā mantra, ko dzirdam it visur. Un man no sirds ir viņu žēl. Slimība ir liela nelaime. Tikai šoreiz ir viens „bet”. Varbūt pienācis laiks pateikt, kas ir viņa kaite? Un reizē atbildēt uz runām, kuras jau kādu laiku cirkulē apkārt: vai šo slimību gadījumā nedēvē par atkarību?
Es ļoti respektēju katra cilvēka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpēc vienmēr esmu vairījies apspriest citu cilvēku sociālos, seksuālos, reliģiskos vai jebkādus citus dzīves aspektus. Tomēr savā žurnālista darbā nācies atzīt, ka amats liek paplašināt tās robežas, kuras ir sargājamas vienkāršajiem ļaudīm.
Mēs, piemēram, pagājušajā nedēļā uzzinājām par prostatas vēzi bijušajam ASV prezidentam Džo Baidenam. Ne tikai to, ka viņš ir saslimis, bet arī to, ka viņam ir metastāzes kaulos, ka vēzis ir agresīvs, ka vēža šūnas reaģē uz noteiktiem medikamentiem. Patiesībā ASV prezidenta veselības stāvoklis ir publiski pieejama informācija visai valstij un pasaulei. Tā darbojas demokrātija.
Es galīgi nealkstu zināt tiesībsarga slimības diagnozi. Bet neformālās sarunās cilvēki no dažādām aprindām teikuši, ka viņš vienkārši pārmēru ir aizrāvies „draudzībā ar zaļo pūķi”. Un, ja tā ir alkoholisma nelaime, tad izlikšanās to neredzēt nepalīdzēs. Tad tā ir nelaime visiem.
Tiesībsargs saņem no valsts ļoti pieklājīgu algu. Tas būtu ļoti bēdīgi, ja mēs viņam brangi maksājam, lai palīdzētu sevi iznīcināt. Man taču gribas viņam palīdzēt nevis otrādi. Otrkārt, tas ir ļoti netaisni pret pārējiem birojā strādājošajiem. Es gribu publiski pateikt, ka es ārkārtīgi augstu novērtēju biroja darbinieku veikumu. Viņi velk to vezumu, par kuru nesaņem adekvātu atalgojumu, jo to maksā tam, kas vairs nestrādā.
Tas, ka mēs tik ilgi varam iztikt bez biroja vadības, ir milzīgs darbinieku nopelns. Viņiem ļoti ļoti ir vajadzīgs atbalsts. Visbeidzot, tas ir nepareizi pēc būtības. Cik saprotu, Jurim Jansonam ir izsniegta darbnespējas lapa. To taču viņam izsniedzis, visticamāk, ģimenes ārsts. Cik ilgi tā var slimot? Vai tā varētu būt, ka ārsts palīdz kaut ko piesegt?
Cik ļoti es gribētu, ka esmu šoreiz kļūdījies. Tad visi varēsiet nomētāt mani ar akmeņiem, jo esmu cēlis neslavu slimam cilvēkam. Šo bažu dēļ esmu centies līdz šim par šo jautājumu nedomāt un nerunāt. Tomēr pēc šīsdienas ziņas, ka kārtējo reizi tiesībsargs neieradīsies un viņa šīgada ziņojuma Saeimā nebūs, un nav iespējams prognozēt, kad Juris Jansons beigs slimot (tā teikts paziņojumā), es sapratu, ka nav pareizi nejautāt.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
