Iesaki rakstu: 
Kamēr Zemkopības ministrijā tiek slīpēti plāni valsts mežu ciršanas kāpināšanai un virzīti likuma un noteikumu grozījumi, lai atļautu kailciršu veikšanu lielākās platībās un kailcirtēs pārvērstu vēl jaunākus mežus, kaut kur aizkulisēs top meža nozares pamatnostādnes. Šajā dokumentā ar Zemkopības ministrijas parakstu tiks apkopotas visas meža nozares vēlmes tuvākajiem gadiem, un no tā lielā mērā atkarīgs, kas notiks ar Latvijas mežiem. Šī dokumenta sabiedriskās apspriešanas izsludināšana tiek arvien atlikta, bet no meža nozares intensīvā sabiedrisko attiecību darba redzams, ka sabiedrība tiek gatavota jaunāku mežu ciršanai un arī veco mežu izciršanai, intensīvākai mežizstrādei pat aizsargājamās teritorijās, vājākai dabas aizsardzībai, īsāk sakot – vairāk koksnes, mazāk mežu, vairāk izcirtumu, mazāk dabas.
Šīs sabiedrības gatavināšanas ietvaros nesen portālā "Delfi" publicēts Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektora Artūra Bukonta viedokļraksts, kurā līdzās daudzkārt atkārtotām meža nozares sabiedrisko attiecību puspatiesību klišejām atrodams arī kāds zīmīgs citāts: "Diez vai ārpus meža īpašnieku loka atradīsiet cilvēkus, kas trešdaļu no sava īpašuma – lauka, pagalma, mājas vai dzīvokļa platības – būtu gatavi atstāt nelietotu kopējā labuma vārdā. Mēs meža nozarē esam gatavi pieņemt šo uzstādījumu, bet ar nosacījumu, ka pārējā platībā varam turpināt strādāt..."
Šajos dažos teikumos redzamas divas no būtiskākajām problēmām atšķirīgajiem skatījumiem uz mežu apsaimniekošanu. Pirmkārt, meža nozares pārstāvju pārliecība, ka mežs ir meža nozares īpašums. Otrkārt, uzskats, ka dabas aizsardzība nozīmē mežu "atstāt nelietotu". Un tam vēl piemests klasiskais maldinošais apgalvojums, ka turpat trešdaļu meža jau aizsargājam.
Runājot par mežiem Latvijā, vērts paturēt prātā, ka puse no tiem pieder valstij. Nē, ne AS "Latvijas Valsts meži" (LVM), bet valstij – mums visiem. LVM ir tikai mūsu nolīgts pārvaldnieks, kam uzticēta valsts mežu apsaimniekošana. Taču, runājot līdzībās, ja LVM pārvaldītu mūsu māju, tad šobrīd tie izceļ no eņģēm durvis un iznes no dzīvokļiem mēbeles un santehniku, un grib, lai mēs – īpašnieki – esam pateicīgi par to, cik daudz naudas šādā veidā pārvaldnieks sapelnījis. Valsts mežos kailcirtēs tiek pārvērstas gan īpaši saudzējamas dabas vērtības1, gan vietējiem iedzīvotājiem svarīgi meži2, un, vēl aizvien cērtot mežu putnu ligzdošanas laikā, ik gadu tiek iznīcināti desmiti tūkstošu putnu ligzdu3.
Attiecībā uz meža "nelietošanu" vērts atcerēties, ka, mežu nocērtot, mēs iegūstam koksni, bet zaudējam virkni citu labumu, ko mums dod vecs mežs, – no ēnas, ūdens regulēšanas un mellenēm līdz sirdsmieram, putnu dziesmām un atpūtai. Pat šauri utilitāri skatoties, nenocirsta meža "pielietojums" ir ļoti plašs. Taču bieži, īstenojot mežsaimniecības politiku (un arī lauksaimniecības politiku), Latvijas zeme tiek uzskatīta tikai par ražošanas resursu, aizmirstot, ka pirmkārt tā ir Latvijas iedzīvotāju dzīves vide. Un, sakot "Latvijas iedzīvotāji", es ar to domāju ne tikai cilvēkus.
Kailcērtot mežu, tiek iznīcināta dzīvotne daudzām augu un dzīvnieku sugām. Nē, izcirtums nav ne meža sākums, ne viena no meža ekosistēmas attīstības stadijām! Izcirtums ir meža ekosistēmas iznīcināšanas sekas. Nez, kā tad tas mežs sākās, kamēr cilvēks nebija izcirtis pirmo izcirtumu? Vai iesākumā bija cirvis un tikai tad mežs?
Pat tad, ja kailcirte ir mežs uz papīra (un mēs patiesi varētu nocirst līdz pēdējam kokam Latvijā, un formāli meža platība no tā nemainītos!), meža pamatiedzīvotājiem šāds "mežs" ir nelietojams, neapdzīvojams. Šeit vietā citēt 1998. gadā apstiprinātu Latvijas meža politiku4, kas joprojām stāv Zemkopības ministrijas lapā kā skumjš atgādinājums par kādreiz "spraustajiem" skaistajiem mērķiem (izcēlums mans): "Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības. Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr ir saistījušas saimnieciskas, kultūrvēsturiskas un emocionālas saites, kuras veidojušās gadsimtu laikā. Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī."
Savukārt, pievēršoties jautājumam par to, cik mežu Latvijā aizsargājam, jāteic, Artūrs Bukonts ir bijis pieticīgs – ja gribam attīstīt demagoģiju, var droši apgalvot, ka aizsargāti ir turpat 100% Latvijas mežu, jo kādas vides prasības jau jāievēro gandrīz visur. Bet vai jūs sauktu par aizsargātu mežu, ko atļauts nocirst kailcirtē? Ja raugāmies uz aizsardzību pēc būtības, tad redzam, ka mežsaimnieciskā darbība vai vismaz galvenā cirte aizliegta vien 7,6% Latvijas mežu platības.5 Šī tad ir tā platība, ko meža nozare "atstāj nelietotu", bet kas sargā būtiskas Latvijas dabas vērtības. Vērts norādīt, ka no šīs aizsargātās mežu platības 84% ir mums visiem piederošie valsts, nevis privātīpašnieku meži.
Skaidrs, ka mums ir vajadzīga koksne, taču šā brīža koksnes ieguves apjomi, kas pēdējos gados sasnieguši pēdējo simt gadu rekordus, ir nesavienojami ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Es ticu, ka Latvijas kokrūpniecības nozare spēj strādāt ar lielāku pievienoto vērtību, kas ļautu cirst mazāk, bet pelnīt vairāk. Es esmu pārliecināts, ka Latvijas mežu īpašnieki un apsaimniekotāji var iemācīties saimniekot ar bezkailciršu metodēm. Esmu drošs, ka mēs varam koksnes ieguvi Latvijas mežos savienot ar meža sugu dzīvotņu un Latvijas cilvēku dzīves vides saglabāšanu. Kā būtu, ja mēs kā vadlīnijas izmantotu reiz jau apstiprināto Latvijas meža politiku? Man šķiet, ka Artūra Bukonta kompass ir tāds kā Džekam Sperovam "Karību jūras pirātos" – tas rāda nevis ziemeļus, bet gan virzienu, kurā tā īpašnieks visvairāk vēlas nokļūt. Es nevēlos nokļūt turpat, kur Kokrūpniecības federācija. Es vēlos nokļūt tur, kur mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros.
1 https://www.lob.lv/2021/06/jaizbeidz-starptautiskas-nozimes-biotopu-iznicinasana-valsts-mezos/
2 https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vide-un-dzivnieki/17.09.2023-pokainu-meza-takas-nu-ved-ari-gar-plasiem-izcirtumiem.a524040/
3 https://rebaltica.lv/2025/06/vai-latvijas-valsts-mezi-ligzdosanas-laika-kokus-necert/
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
