Vairas Vīķes-Freibergas presings Satversmes tiesai – tiesiskuma graušana
Konstantīns Konsenss09.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Runājot par tiesiskumu kā valsts attīstības fundamentu, pirmais, kas nāk prātā, ir neatkarīga tiesu vara. Pēc nesenajiem tieslietu ministra komentāriem tā saucamajā Magoņa lietā Tieslietu padome pieņēma rezolūciju, aicinot amatpersonas nekritizēt spriedumus, pirms tie ir pieejami, kā arī respektēt tiesu varu. Padomes locekļi arī norādīja, ka pretējā gadījumā amatpersonas izteikumus tiesas var uztvert kā politisku ietekmēšanu.1 Vaira Vīķe-Freiberga vairs nav valsts amatpersona, tomēr uzskatu, ka vismaz ētiskai izvērtēšanai būtu jānodod šīs personas izteikumus Satversmes tiesas svinīgajā sēdē 4. februārī 2, vērtējot tos kā centienus ietekmēt Satversmes tiesas veidoto lēmumu saistībā ar ierosināto lietu par Stambulas konvencijas atbilstību vai neatbilstību LR satversmei.
Kā zināms, Satversmes tiesa šobrīd izskata ierosināto lietu par Stambulas konvencijas atbilstību vai neatbilstību valsts pamatlikumam.3 Bijusī valsts prezidente ir cilvēks ar joprojām diezgan ietekmīgu statusu, un valsts nodrošina viņai kā bijušajai tās pārstāvei savas privilēģijas, piemēram, glaunu auto un mājvietu.
Svinīgajā sēdē viņa kupli pārstāvētajam Satversmes tiesas sastāvam izteica savu personīgo viedokli par nepieciešamību ratificēt Stambulas konvenciju, jo kāds Eiropā esot janvārī izteicies, ka ar nepacietību to gaida, Latvija esot to 6 valstu vidū, kas konvenciju nav ratificējušas.
Manuprāt, tas bija tiešs norādījums Satversmes tiesai, ka Stambulas konvencijas iespējamā neatbilstība Latvijas Republikas Satversmei nekādā ziņā nevarētu būt pamats, lai to neratificētu, tātad Satversmes tiesas spriedumam šajā lietā jābūt viennozīmīgam.
Otra lieta, kas skar svarīgu sarkano līniju jautājumu, ir Freibergas kundzes runā paustais Baznīcas un valsts šķirtības jautājums, kur jaušama neizpratne par to, un tam var būt arī tālejošas negatīvas sekas. Bijusī prezidente žēlojās par reliģisko konfesiju dogmām un, viņasprāt, dzimumu nevienlīdzību reliģiskajās konfesijās, kur sieviete neesot vīrietim līdzvērtīga cilvēcīga būtne, ja jau tai neesot iespēja kalpot Dievam tai pašā veidā kā vīrietim.
Ja skatās uz to sastāvu, kas piedalījās minētajā sēdē, tad tie nebūt nebija kādu reliģisko konfesiju pārstāvji, kuriem to varētu adresēt teoloģiskas diskusijas ietvaros, - tās bija valsts augstākās amatpersonas un tiesnešu kolēģija, tātad šādas it kā problēmas aktualizēšanu šajā uzrunā var traktēt kā mēģinājumu valstiski ietekmēt Baznīcas iekšējās lietas.
Mums neviena no lielākajām konfesijām nav ar līdzīgu valsts baznīcas statusu kā anglikāņu baznīca, lai tai kāds no augšas kaut ko diktētu. Kā zināms, anglikāņu baznīcas pirmsākumi ir saistīti ar Anglijas baznīcu, kas radās 1538. gadā, kad Anglijas Karalistes karalis Henrijs VIII ar speciālu aktu noteica sevi par Anglijas Baznīcas galvu Romas pāvesta vietā. Kopš tā laika formālais Anglijas baznīcas valdnieks ir Anglijas Karalistes monarhs.4
Valsts un Baznīcas šķirtība nenozīmē, ka tās pārstāvji kā valsts pilsoņi un kā pilsoņu kopīgu interešu grupas pārstāvji nevar izteikties par norisēm sabiedrībā tāpat, kā to dara daudzu, bieži vien ārvalsts finansējumu ieguvušu nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuru gadījumā neviens neklaigā, ka valsts taču ir šķirta no NVO (jau šo organizāciju nosaukumā tas ir pieminēts), cilvēki apvienojas arī partijās, sabiedriskā labuma organizācijās utt. – to visu sauc par pilsonisko sabiedrību, tātad sabiedrību, kura realizē savas pilsoņu tiesības.
Gluži otrādi, valsts un baznīcas šķirtība nozīmē, ka Baznīca var tikt pasargāta no valsts patvaļas attiecībā uz to, - kā mēs redzējām visus padomju laikus, kad Baznīcas ēkas pēc pirmās iegribas varēja pārvērst par noliktavām, Baznīcas kalpotājus izvēlēt no valsts varai pielaidīgāko vidus, nevēlamos labākajā gadījumā aizsūtot kalpot uz provinci vai, kā tas notika Anglijā, – ja Baznīcas kanoni man kā valdniekam neļauj apņemt kārtējo sievu, mainīšu Baznīcu, nevis savu nevaldāmo seksualitāti. Pat padomju laikos ar visām represijām vara necentās mainīt baznīcu kanonus pēc sava laika uzstādījumiem.
Kā zināms, daudzas kristiešu konfesijas par mācītājām neizvēlas sievietes, respektējot vīrieša kā Kristus tēla lomu liturģijā, kas neizslēdz to kalpojumu citās jomās kā evanģēlistēm, misionārēm, katehēžu un dažādu kursu vadītājām, pastorālajām konsultantēm un tā tālāk. Tiek ievērots sieviešu un vīriešu atšķirīgais aicinājums un misija Baznīcas ietvaros. 5
Jēzus Kristus par apustuļiem aicināja vīriešus, tomēr tieši kristietība piešķīra un atjaunoja sievietes cieņu, padarot to par “līdzvērtīgu cilvēcīgu būtni vīrietim”, jo sieviete, Jaunava Marija, dzemdēja dēlu Jēzu Kristu - Mesiju, Pasaules pestītāju, tātad tieši sievietei kristietība piešķīra milzīgu lomu cilvēces pestīšanas vēsturē.
Kristietība atjaunoja cilvēka cieņu kā prostitūtām un pagrimušām sievietēm (atceramies, kā Jēzus Kristus neļāva nomētāt ar akmeņiem), tā laulībā esošajām - apustulis Pāvils norāda, ka vīriešiem par tām jārūpējas kā par savu miesu. 6
Katru gadu 15. augustā Aglonā pulcējas tūkstošiem cilvēku, lai svinētu tieši sievietes, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus, atzīmējot viņas svarīgo lomu pestīšanas vēsturē. Svētkus apmeklēja arī Vaira Vīķe-Freiberga kā sava laika prezidente. 7
Domāju, ka Freibergas vēstījums, minot reliģiskas konfesijas, bija adresēts tieši kristīgajām konfesijām, jo tās pārstāv lielākās konfesijas Latvijā. Nez kāpēc neviens neprasa, lai citās reliģijās beidzot taču ieviestu rabīnes un sievietes mullas.
Saprotams, ka mūsdienās kristietību katrs vēlas pārtaisīt par sev ērtu reliģiju, kura skrien līdzi katram cilvēces untumam. Kā, piemēram, rozenkreici, kuru “inkarnētais” dibinātājs uzskatīja, ka, sākot no 20. gadsimta, katrs dzīvos ar savu Jēzus Kristus redzēšanu un kādi dokumenti nemaz nebūs vajadzīgi8 (iespējams domāta Bībele, kurā paustais tomēr šos “kristīgi ezotēriskos mistiķus” spētu nedaudz koriģēt, ja redzējumi neatbilst patiesībai, pat fiziskā pasaulē ir mirāžas, kuras izkropļo realitāti, un kāpēc lai tā nebūtu arī garīgajā pasaulē).
Freiberga runā asi vērsās pret konservatīviem strāvojumiem kā cilvēku tiesību noliedzējiem, vispārinot to uz visu cilvēces attīstības gaitu, aizmirstot, ka, lielā mērā tieši pateicoties šī flanga pārstāvim Baltajā namā Džordžam H. V. Bušam, Latvija atguva neatkarību. ASV prezidents nospēlēja svarīgu lomu, atturot Padomju Savienību no intensīvas represīvās varas realizācijas Baltijas teritorijā, kaut tai bija visas iespējas to darīt. Tātad jaundibinātā, demokrātiskā valstī iedzīvotajiem daudz lielākā mērā radās iespēja realizēt savas cilvēktiesības.
Savas prezidentūras laikā viņai nebija iebildumu uzturēt ļoti siltas attiecības ar konservatīvās partijas pārstāvi, republikāņu prezidentu Džordžu V. Bušu junioru, kura laikā Latvija arī ieguva drošības garantijas, saņemot uzaicinājumu un iestājoties NATO.
Savukārt nekritiski tiek slavināti radikāli liberālie strāvojumi, kā arī to iespaidā veiktā Franču revolūcija, kuras “apgaismotie” varoņi viens otru un arī veselu pilsētu kvartālu iedzīvotājus noslīcināja asins pirtīs, – kāda tur pieminētā sirdsapziņas brīvība, mirsti par to, kas tu esi. Un pēcāk diktators Napoleons pārstaigāja pusi Eiropas, represīvi uzspiežot tai savu dienas kārtību, līdz to piebremzēja aukstās Krievijas stepes.
Pēcāk laikam jau apgaismības ideāli tika realizēti, Francijai veicot teroru un izdedzinātās zemes taktiku pakļautajā musulmaņu Alžīrijā un attīstot uz apspiestās pamatnācijas rēķina koloniālos sapņus Indoķīnā.
Runas turpinājumā V. Vīķe-Freiberga izteicās par kādiem “trešās šķiras” pilsoņiem. Domājams, ka lektore vērsa uzmanību uz patlaban aso diskusiju Latvijā saistībā ar viendzimumu pāru tiesībām, kad Satversmes tiesā bija rosināta lieta, lai piešķirtu “tēva” atvaļinājumu pieteikuma iesniedzējas partnerei, un prasība tika apmierināta.
Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš atsevišķajās domās šajā lietā norādīja, ka viendzimuma partneru ģimenes juridiskas atzīšanas tiesiskā regulējuma formu un saturu nav noteikti stingri juridiskie standarti, kas uzliktu valstij pienākumu rīkoties konkrētā veidā. Tādējādi tas, kad un tieši kādā veidā viendzimuma partneru ģimenēm jābūt nodrošinātai juridiskajai aizsardzībai, ir nevis juridisks, bet gan likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums.9
Tātad minētās it kā tiesības nav kāds pašsaprotams Eiropas standarts, kā mums visu laiku grib kāds iestāstīt, bet valsts iedzīvotāju un to pārstāvju izšķiršanās jautājums, un to var attiecināt arī uz paternitātes atvaļinājuma piešķiršanu vai nepiešķiršanu partnerei.
Šajā saasinātajā diskusijā ir jaušama manipulācija ar tiesību subjektiem. Ja skatāmies no bērnu pozīcijām, tad viendzimumu attiecībās tieši viņi tiek padarīti par trešās klases pilsoņiem. Nu kurš gribēs pieaugt un uzskatīt sevi par kādu no surogātmātes radušos, jēdzieniski sanāk, ka “surogātu”, kuram bijuši divi tēvi, turklāt ar joprojām dzīvu esošu māti, kura būs viņu pēc 9 mēnešu iznēsāšanas ietirgojusi, un viņš nebūs to redzējis visu savu bērnību, visticamāk, arī visu dzīvi. Vai arī mākslīgajā apaugļošanā ieņemts bērns it kā divām sievietēm, kur apzināti jau iesākumā liegta tēva klātbūtne, kura nepieciešama personības izaugsmē.
Jā, dzīvē gadās, ka bērni paliek bez abiem vecākiem, bet tā nav bijusi jau sākotnējā iecere. Valsts ar likumdošanu var veicināt vai neveicināt šādu ekscesu rašanos, nevis pieņemt par pašsaprotamu katru sociālajā realitātē balstītu fenomenu. Bērni nav cilvēktiesības, kad katram, kurš kustas, pienākas bērns, - bērniem kā personām ir cilvēktiesības! Pamatā jāņem vērā bērnu tiesības, nevis kāda pieaugušā untumi, piemēram, diviem vīriešiem mākslīgi ģenerēt daudzbērnu ģimeni, kā tas nereti redzams tik daudz piesauktajā “progresīvajā Eiropā”.
Bērni nav kāds, līdzībās runājot, “vaislas lopu metiens”. Pat, adoptējot suņus no patversmes, mēs domājam, vai tiem būs piemēroti apstākļi mūsu miteklī. Arī lektores kritiski pieminētā Baznīcas pārstāvju argumentācija nebūt nebalstās kādā viņas nosodītā dogmatikā, bet saprātīgos argumentos, rūpējoties par lielāko cilvēka labumu un cieņu.10
Ja skatāmies uz trešās šķiras pilsoņiem, tad par tādiem pamazām kļūst konservatīvo viedokļu paudēji, kurus ar dažādām metodēm cenšas izspiest, piemēram, no akadēmiskās vides, kā tas visticamāk ir bijis Harija Tumana gadījumā.11
Nekorekti no Freibergas puses savā runā bija arī nozākāt Polijas un Ungārijas politisko izšķiršanos par populistiskiem izlēcieniem. To realizētā politika ir attiecīgo valstu iedzīvotāju izvēlētā suverēnā rīcības brīvība. Tāpat kā Stambulas konvencijas ratificēšanas vai neratificēšanas jautājums, kas ir nevis kādas Eiropas ideoloģiskā strāvojuma pārstāvētās grupas vēlmju diktāts, bet valstiskā izšķiršanās par tādu vai savādāku politisko kursu savas valsts pilsoņu interesēs.
Eiropas vienotību grauj nevis tas, ka ir šādas valstis (kuras nebūt nerunā par polexit vai hungexit), bet gan tas, ka suverēnām valstīm agresīvi tiek uzspiesta radikālu strāvojumu dienas kārtība, nerēķinoties ar katras valsts iedzīvotāju izvēlēm, jā, arī konservatīvām. Eiropas Savieniba radusies no tirdzniecības ūnijas, paliksim pie tā.
1. Arī pēc tiesnešu kritikas ministrs nenožēlo savus izteikumus par spriedumu Magoņa lietā https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/ari-pec-tiesnesu-kritikas-ministrs-nenozelo-savus-izteikumus-par-spriedumu-magona-lieta.a390890/
2. Satversmes tiesas svinīgā sēde. Svinīgās sēdes goda viešņas – Vairas Vīķes-Freibergas uzruna https://www.youtube.com/watch?v=BTHvB3D6NNE
3. Ierosināta lieta par Stambulas konvencijas atbilstību Satversmei https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/ierosinata-lieta-par-stambulas-konvencijas-atbilstibu-satversmei/
4. Anglikāņu sadraudzība https://lv.wikipedia.org/wiki/Anglik%C4%81%C5%86u_sadraudz%C4%ABba
5. “Sieviešu jautājums” kristīgā draudzē https://www.laikmetazimes.lv/2020/07/23/%E2%80%9Csieviesu-jautajums%E2%80%9D-kristiga-draudze/
6. PĀVILA VĒSTULE EFEZIEŠIEM 5. nodaļa http://www.bibelesbiedriba.lv/latviesu-bibele/pavilaefeziesiem/Efezgr5.htm
7. Svētkus Aglonā apmeklēs arī prezidente https://www.delfi.lv/news/national/politics/svetkus-aglona-apmekles-ari-prezidente.d?id=3699933
8. Ezotēriskā kristietība. Kristiāna Rozenkreicera misija. http://web.archive.org/web/20090402124417/http://www.rozenkreicers.lv/index_files/Page408.htm
9. Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 "Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam" https://likumi.lv/ta/id/320152-satversmes-tiesas-tiesnesa-alda-lavina-atseviskas-domas-lieta-nr-2019-33-01-par-darba-likuma-155-panta-pirmas-dalas-atbilstibu
10. Reliģisko konfesiju vadītāji aicina nostiprināt Satversmē laulības un ģimenes izpratni https://katolis.lv/2020/12/religisko-konfesiju-vaditaji-aicina-nostiprinat-satversme-laulibas-un-gimenes-izpratni/?fbclid=IwAR2mcImgIHk5BxjK4owevpdncQJGwiah72Xwl2bzBGSFVPeqyp5wSiooOk8
11. Vai Kultūras akadēmijas feministes dejos kailas? https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
