"Va(i)ras virtuve": profesionālo pielīdēju ceļš "tuvāk Saulei"

Pie Valsts prezidenta pilnvaru pildīšanas Vaira Vīķe-Freiberga 1999. gada 8. jūlijā stājās ar vienreizēju un fantastisku tautas uzticēšanās avansu, - neko tādu sociologi neatminas visos deviņdesmitajos gados. Viņai „gāja cauri” tas, ko ne mediji, ne politiķi, ne sabiedrība nebūtu pieļāvuši nevienai citai no valsts augstākajām amatpersonām.

Spilgti tas parādījās saistībā ar prezidentūras pirmā pusgada nosacītajām ķibelēm – govs nobraukšanu Lietuvā, pēc kuras V. Vīķe-Freiberga pat ļoti īsu attālumu pārvarēšanai sāka izmantot privātlidmašīnu (atminaties Lietuvas privātlidojuma izmaksas?), vēlmi pēc 90 tūkstošu latu bruņotā auto un tobrīd pretrunīgajām ziņām par superdārgo viesnīcu Ņujorkā. Tikai atsevišķi mediji atļāvās uz prezidentes vēlmēm reaģēt kritiski, - toties nesalīdzināmi skaļāka bija „tautas balss”, kam visas šīs vēlmes šķita pilnīgi loģiskas, savukārt kritizētāji – acīmredzami tumsas spēku pārstāvji.

Viena lieta – „profesionālie pielīdēji”. Tā, piemēram, Ausma Cimdiņa savā oficiālajā V. Vīķes-Freibergas biogrāfijā šajos notikumos un atsevišķo kritiski noskaņoto mediju pārstāvju nostājā saskatīja tikai „pret prezidentūras institūciju pēkšņi vērstu taupības akciju”, kuras mērķis bijis skaidrs – „iebaidīt prezidenti un atturēt viņu no patstāvīga sprieduma un rīcības. Sak, mums te pieder vara un teikšana, un, ja kāds mēģinās spuroties pretī, mēs pataisīsim viņu melnu un maziņu. Tā, ka pat suns no viņa rokas vairs maizi neņems”.

Pieglaimības ziņā A. Cimdiņu vēl pārspēja dzejnieks Māris Čaklais, kurš V.Vīķei-Freibergai adresētajos aicinājumos uz kaut jel kādu pieticību un taupību savā prezidentes dzīvesgājumam veltītajā grāmatā saskatīja tikai vēlmi ierobežot Valsts prezidentes cēlos nodomus un pilnībā attaisnoja jau tobrīd spilgti parādījušos prezidentes īpatnību – norobežoties no netīkamām tēmām un jautājumiem: „Tā kā žurnālistus interesējis viens vienīgs jautājums, tad pēc tam, kad prezidente atbildējusi uz jautājumu par viesnīcu, viņa, pametusi žurnālistus, iegājusi lidostas teritorijā. Tā vēsta paši žurnālisti. Un pareizi darīja, ka iegāja. Ja žurnālistus tik vien kā viesnīca interesē, tad viņi būtībā nav gatavi savam darbam.”

Pretstatā tumšajiem un neizglītotajiem spēkiem „štata pielīdēji” norādīja uz, teiksim, viesnīcas izvēles „lietas apstākļus apjēdzošiem cilvēkiem” – piemēram, kādu pensionāri: „Klausoties pa radio, kā apspriež mūsu prezidentes drošas, labas bruņumašīnas, pils remonta, augstākai sabiedrībai atbilstoša viesnīcas numura, apkalpojošā personāla, man ir ļoti neērti par tiem žurnālistiem, kas to dara. Vai tiešām viņi nesaprot, ka, lai ko sasniegtu augstākajā līmenī, vispirms šim cilvēkam, kas to dara ir jājūtas drošībā, sakoptam, apkoptam, jo visus spēkus viņa atdod Latvijas labumam. (..) Prezidentes automašīna veca, bojājas, bet jaunai bruņumašīnai valdība naudu nedod, izskatās, ka mērķtiecīgi grib Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu izolēt no tautas...”

Uz ātru roku tika sameklēta arī kārtējā parakstītāju – „intelektuāļu grupa”, kas jau tā paša 1999. gada 30. septembrī nāca klajā ar jaunu atklāto vēstuli „Kam traucē Valsts prezidente?” – no mūsdienu viedokļa pietiekami interesantu dokumentu, lai to publicētu pilnībā:

Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu par Latvijas Valsts prezidenti Latvijas sabiedrība uzņēma ar sajūsmu un cerību - kā iespēju jaunā, augstākā morālā un intelektuālā līmenī veidot un piepildīt Latvijas valstiskuma ideālus.

Vairas Vīķes-Freibergas līdzšinējais devums latviešu kultūrā, plašāk - gara satversmē, modernas nacionālas domas būtiskā tālākattīstībā, zinātnieces starptautiskais prestižs utt. ir neapšaubāmi priekšnoteikumi, lai Latvijas Valsts prezidente kļūtu par daudzu Latvijai vitāli nozīmīgu procesu ierosinātāju, impulsētāju un katalizatoru.

Diemžēl jau kopš ievēlēšanas brīža, kad savas nepiepildītās ambīcijas brutāli un necienīgi demonstrēja tie politiķi, kuri sevi uzskatīja par zaudētājiem, blakus neviltotam plašas sabiedrības priekam, - Latvijas masu saziņas līdzekļu lielākā daļā sāka parādīties nīgri, negribīgi prezidentes pirmo aktivitāšu atspoguļojumi. Laika gaitā arvien vairāk kļūst redzams, ka seklie sensāciju medījumi (govs uz Lietuvas ceļa, iegādājamās automašīnas marka un cena, prezidentes viesnīcas kategorija, friziere utt.) nav tikai atsevišķu žurnālistu privātas „dzeltēšanas” problēmas.

Laikā, kad viena no valsts prioritātēm ir Latvijas uzņemšana Eiropas Savienībā, Latvijas Valsts prezidentes runu ANO Ģenerālajā asamblejā publicē divi vien izdevumi - Lauku Avīze un Latvijas Vēstnesis. Tādām prezidentes nozīmīgām aktivitātēm kā tikšanās ar Kofi Annanu, Madelēnu Olbraitu, Zbigņevu Bžezinski un citām pasaules politikā ietekmīgām personībām mūsu masu saziņas līdzekļi nevelta ne laiku, ne vietu, toties azartiski turpina viesnīcas un frizieres „problēmas” iztirzājumus.

Tādējādi Valsts prezidenta institūcijai, tās darbībai, lomai, jēgai un saknei ar sabiedrību tiek uztiepta zema līmeņa sadzīviska pseidoproblemātika. Tas degradē Valsts prezidenta institūciju kā tādu. (Šai kontekstā vērtējami arī sensacionālie „atklājumi” par kādreizējo Valsts prezidentu Kārli Ulmani.)

Motīvus varam tikai minēt - aizvainoto zaudētāju revanšs? Bailes, ka prezidente patiešām būtiski spēs ietekmēt sociālos un nacionālos procesus valstī? Varas konkurence? Apzināta Latvijas valstiskuma traumēšana? Jebkurā gadījumā mūs satrauc pret Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu izvērstā tenkošanas un izkropļotās informācijas kampaņa. Mēs uzskatām to par necienīgu un kaitīgu Latvijas valsts prestižam un attīstībai. Kā Latvijas valsts pilsoņus mūs pazemo jebkura vulgaritāte attieksmē pret Latvijas augstāko amatpersonu, it īpaši tādēļ, ka ar V. Vīķi-Freibergu mēs ne tikai gribam, bet arī varam vienīgi lepoties.”

No iepriekšējās vēstules parakstītājiem gan bija izdevies sameklēt tikai dažus, toties vietā bija nācis jauns līdzjutēju pulks – parakstījuši šo „rokas nost!” aicinājumu bija tas pats M. Čaklais un M. Zālīte, kā rakstnieks Valdis Rūmnieks, Mākslinieku savienības pārstāve Vija Dzintare, komponiste Ilona Breģe, valodniece Aina Blinkena, arhitekte Ausma Skujiņa, dizainere Vīva Ieviņa, Dizaineru savienības priekšsēdētāja Inguna Lauce, komponists Romualds Kalsons, kinorežisors Jānis Streičs, gleznotāja Džemma Skulme, kordiriģents Imants Kokars, rakstnieks Roalds Dobrovenskis; rakstnieks Vitauts Ļūdēns, profesore Janīna Kursīte, sabiedriskais darbinieks Mārtiņš Štauvers, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, dzejniece Ludmila Azarova un fotomākslinieks Gunārs Binde.

Taču tieši šajā brīdī vispārējā inteliģences entuziasmā pirmoreiz parādījās zināms skepses plankums, - pēc zināmas iekšējas ecēšanās intelektuāļi tomēr izlēma no vēstules sākotnējā teksta izmest šādu īpaši asu fragmentu, kurš rezultātā tā arī netika publicēts: „Pārzinot mūsu jaunās žurnālistikas grūto tapšanas procesu, gri­bam aicināt: attopieties, netīrajā spēlē tikko iesaistītie! Kopā ar katra žurnālista tekstiem arī Jūsu katra žurnālista vārds un uzvārds paliek drukāts laikraksta lappusēs, arī Jūsu radiobalss vai TV veidols paliek iecirsts godā vai negodā! Protams, naivi būtu aicināt tos, kuri, pārde­vušies struktūrām un grupējumiem, - pa daļai vakardienas intelek­tuāļi - dodas pretī savai degradācijai... Viskaitīgāk tas ir visupirms pašiem pret sevi. Necienīt valsti, ne­cienīt savas valsts Prezidentu - tā ir necieņa katram pret sevi. Kas traucē saprast tik elementāras patiesības? Cik laika un rūgtas piere­dzes vēl vajadzīgs?”

Cik zināms no kāda tolaik ar Valsts prezidenta kanceleju cieši saistīta cilvēka, vēstule, protams, netapa bez Rīgas pils iemītnieku un „viņas” zināšanas. (Pati V. Vīķe-Freiberga vēstules publicēšanai sekojošā intervijā Rīgas Laikam par to izteicās visnotaļ atzinīgi: „Šī vēstule sauca atpakaļ pie realitātes. Manuprāt, tas nebija domāts tā, ka nedrīkst neko sliktu teikt vai oponēt prezidentei, tas bija aicinājums būt objektīviem, nefantazēt.”) Taču tieši pēc asā fragmenta (uz kuru „viņa” it kā uzstājusi īpaši) izņemšanas no vēstules teksta kancelejā nobriedusi „no augšas” akceptēta pārliecība: viena lieta ir „sabiedriskie aizstāvji”, taču to pacietība un iztapība var nebūt bezgalīga.

Pieminētais cilvēks zina stāstīt, ka jau šajā laikā Valsts prezidentei pilnīgi un galīgi neesot bijis saprotams, par ko īsti atsevišķie „nelabvēļi” uztraucas, jo viņai kā valsts galvai un cilvēkam „ar nopelniem” taču viss prasītais vienkārši pienākas, - un kā gan kāds to var nesaprast? Šo skatījumu faktiski apliecina arī V. Vīķes-Freibergas gadu vēlāk A. Cimdiņai teiktais:

„Es nebiju prognozējusi tādu attieksmi pret sevi, sevišķi no preses puses. Presē tika iepludināta dezinformācija, un es tajā manīju pret sevi vērstu ļaunu nolūku. Es pamata tomēr esmu loģisks un racionāls cilvēks, un mani pārsteidza, cik tas bija neloģiski, bez jebkādas cēloņsakarības un motivācijas. Tai brīdi es vēl neko nebiju paguvusi izdarīt un līdz ar to nevarēju būt izcīnījusi sev ienaidniekus vai pretiniekus.

Es varētu saprast vai prognozēt es esmu izsludinājusi vai neizsludinājusi kādu likumu vai pieņēmusi kādu lēmumu, kas vienam vai otram varētu neizbēgami nepatikt, un tam seko zināma reakcija. Mani pārsteidza tieši šī nemotivētība un mēģinājumi nomelnot prezidenta tēlu un personību, pie tam izman­tojot dezinformāciju. Es nevarēju saskatīt, kādēļ tas tiek darīts un kam no tā rodas kāds labums. To es nesaprotu vēl šodien...”

Toties ko citu jaunā prezidente saprata izcili labi: lai turpmāk izvairītos no nevajadzīgiem incidentiem un „nemotivētiem mēģinājumiem nomelnot prezidenta tēlu un personību, pie tam izman­tojot dezinformāciju”, nepieciešama komanda, kas simtprocentīgi sastāv no pareiziem cilvēkiem – ne tik daudz kompetentiem un ar iniciatīvu apveltītiem, cik uzticamiem, izpildīgiem un nerunīgiem. („Padomniekiem bija jāpienes ūdens un kafija. Viņas pieņēmums bija, ka gudram cilvēkam nevajag padomnieku. Kaut kādus skeletus piespēlēja Ārlietu ministrija, bet viņa pati to ietina savā mērcē. Ja mēs viņai jautātu, viņa teiktu, ka visas savas runas pati rakstīja,” rezignēti saka ekspolitiķis Jānis Jurkāns.)

Oficiāli, protams, tika runāts par kompetenci un zināšanām. „Ceru, ka pārejas posmā Ulmaņa kunga kancelejas darbinieki vēl turpinās strādāt un mēs varēsim sastrādāties. Esmu nolēmusi ar šī jautājuma risinājumu nesteigties, bet darīt to ar apdomu, soli pa solim. (..) Es centīšos meklēt un atrast kompetentus un zinošus ļaudis, arī tādus, kuri ir gatavi ar mani sastrādāties, kuriem to ļauj viņu karjera. Protams, galvenokārt tie būs Latvijā dzīvojoši ļaudis, bet arī Rietumos pazīstu daudzus, kas jau ilgus gadus visu savu brīvo laiku bez atlīdzības ir ziedojuši Latvijai, tās lietām. Kāpēc lai es tagad atteiktos no šādu cilvēku palīdzības? Bet galvenais, protams, būs viņu kompetences līmenis,” savā pirmajā preses konferencē 1999. gada 28. jūnijā paziņoja V. Vīķe-Freiberga.

„Kad stājos amatā, man bija divas iespējas. Viena: turpināt strādāt ar komandu, kas Prezidenta kancelejā jau bija. Teicu, ka esmu ar mieru to darīt. Ir gan kāda interesanta lieta: neesmu vēl sastapusi nevienu cilvēku Latvijā, par kuru citiem nebūtu kas slikts sakāms. Vel meklēju tādu - kā Diogens ar laternu,” prezidente apgalvoja intervijā avīzes Ziemeļlatvija pārstāvim, nākamajam Saeimas deputātam Ventam Krauklim.

Tomēr reāli viss notika citādi, - jau jaunais kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars tika izvēlēts no uzticamu cilvēku loka. „Bondaru viņa paņēma darbā tajā laikā, viņai bija ļoti labas attiecības ar Bondara māti un tēvu, jo viņi bija universitātē strādājuši, Latvijas Universitātē, un viņi bija pirmie, kuriem bija vēl komunistu laikos, varētu teikt, tos datorus no ārzemēm prezidente bija sūtījusi sakarā ar dainām, lai apstrādātu tās dainas, un ieviestu visu to. Prezidentei vīrs ir datorspeciālists, un tā nu tie bija vieni no pirmajiem datoriem, kas parādījās,” stāsta kāds izbijis kancelejas darbinieks. To atzīst arī pats M. Bondars.

- Vai jūsu tēvs sāka strādāt ar Vairu Vīķi-Freibergu, kad viņa pārcēlās uz Latviju?

- Tas bija deviņdesmito gadu sākumā saistībā ar Saules dainām. Tas bija projekts, kur tika kompjuterizētas Saules dainas un analizētas.

- Un jūs iepazināties jau tajos laikos?

- Nu, es pazinu. Mums nebija darba attiecību. Es zināju Vairu Vīķi-Freibergu, kā viņa izskatās, un es zināju, kā viņu sauc. Tāpat kā es jūs zinu pēc skata un arī pēc vārda, bet tas nav tā kā ar Daci, ar kuru esam nostrādājuši kopā jau deviņus gadus.

- Vai viņa mēdza viesoties jūsu ģimenē?

- Viņa ir bijusi pie tēva uz laukiem, ja nemaldos, kādas pāris reizes. Viņi draudzējās. Viņa pazina arī manu mammu. Tēvs un mamma nedzīvo kopā, bet mammu pazina tādēļ, ka viņa strādā Botāniskajā dārzā un prezidente ir liela puķu stādu cienītāja. Viņa, protams, Botāniskajā dārzā ir bijusi arī pirms tam. Tā kā mamma bija atbildīga par visa tā skaistuma izrādīšanu, viņa, protams, pazina arī Vairu Vīķi-Freibergu...

„Kad amatu atstāja Ulmaņa kungs, daudzi kancelejas darbinieki labprātīgi aizgāja, jo bija strādājuši komandā. Mums vajadzēja meklēt citus darbiniekus,” vēlāk M. Bondars klāstīja Latvijas Avīzei. Patiesībā gan šī aiziešana labprātīga gan bija ļoti nosacīta: virknei kancelejas darbinieku skaidri tika paziņots, ka viņiem nu būtu laiks iet, - vēlams, bez nevajadzīga trokšņa. „Pēc būtības katram padomniekam ir jāsaprot, ka tajā brīdī, kad viņam pasaka „paldies” aizkulisēs, viņam šis „paldies” ir jāsaprot. Viņš nedrīkst teikt – a-a, es tagad iešu uz tiesu. Nē, nu, protams, ka viņš drīkst, bet tad ir vienkārši nākošajam darba devējam ir jāizdara secinājums, it sevišķi politiskā laukā, ka cilvēks nesaprot. Tas ir uzticības darbs, tas nav savādāk. Pils ir pils!” – tagad M. Bondars ir krietni atklātāks.

Tieši šādi principi darbinieku atlasē ļoti ātri kļuva par noteicošajiem, - šajā ziņā M. Bondars baudīja gandrīz pilnīgu prezidentes uzticību un atbalstu. Medijiem tika skaidri paziņots, ka Valsts prezidenta kancelejas darbinieku saraksts ir noslēpums un „netiek izsniegts nevienam”, savukārt darbinieku atlases principi tai pašai Latvijas Avīzei tika paskaidroti ar vārdiem – cilvēki tiek meklēti un pieņemti darbā „pēc vajadzības”. 

Novērtē šo rakstu: