Vairs nepirkšu AS „Dzintars” produkciju un tevi arī aicinu vairs nepirkt
Uldis Sēne18.03.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kādu laiku atpakaļ biju sev nosolījies, ka pēc iespējas centīšos pirkt tikai Latvijā ražotu produkciju. Darba meklējumu rezultātā nokļuvu virsrakstā minētajā uzņēmumā, kura ražotos šampūnus pastāvīgi pirku tikai tāpēc, ka tie ir ražoti mūsu valstī.
Darba pārrunās kāda visnotaļ laipna priekšniece man jautāja, kur es dzīvoju. Kad pateicu, ka nesen esmu ieradies Rīgā no Liepājas un mitinos pagaidu dzīvoklī, ar kuru man laipni palīdz labs draugs līdz brīdim, kamēr to pārdos, kādēļ taisos atrast vispirms pastāvīgu darbu un tikai tad īrēt dzīvesvietu, lai tā būtu maksimāli tuvu darba vietai, viņa man nedaudz tādā kā neērtā tonī, it kā atvainodamās, atbildēja, ka par šo algu diez vai es varēšot atļauties noīrēt dzīvokli.
Es savukārt atbildēju, ka taisos īrēt tikai istabu, tobrīd pie sevis nodomājot - un ne bez pamatīgas ironijas - tad mūsu valstī cilvēkam tagad būtu jāstrādā tikai tāpēc, lai kaut kā spētu noīrēt vispieticīgāko istabeli pilsētas nomalē un paliktu pāri vislētākajai maizei ar poļu margarīnu, vai!? Tagad tā ir normāla, pašsaprotama lieta, vai!? Alga par pilnu slodzi - 375 nolāpīti eiro mēnesī uz rokas, kas ir tik vien kā 264 lati. Vārdu sakot, šajā uzņēmumā cilvēki strādā nevis, lai normāli dzīvotu, bet gan tikai, lai kaut kā izdzīvotu.
Tā kā esmu visai pieticīgs, nodomāju: štrunts ar to naudu; gan jau kaut kā; cik tad man tur vajag!
Pirms pieņemt vai nepieņemt piedāvāto vakanci, kas ir kaut kas no noliktavas pārziņa, krāvēja, konveijeru apgādnieka un rēķinveža apvienojuma, kādu stundu izstaigāju līdzi kādam darbiniekam, kura vietu man nāktos ieņemt, jo viņš – jauks, krietna paskata 54 gadus vecs vīrietis pēc trīs gadu nostrādāšanas beidzot ir atradis citu darba vietu. Nav viegli tādā vecumā atrast sakarīgu darbu mūsu valstī. Viņš teica, ka šeit vēl nostrādāšot pēdējās divas nedēļas, un tad – beidzot kārotā brīvība.
Vārdu sakot, izstaigājot, jeb pareizāk būtu teikt – izskrienot viņam līdzi darba gaitā un apprašņājot – kas un kā, nācās aptvert (viņš pats to neteica), ka AS Dzintars īpašnieki ir vienkārši zemiski, nekrietni darba devēji, kuriem cilvēks kā tāds nerūp vispār. Uzreiz sapratu, kāpēc viņi man piezvanīja tikai pēc trim nedēļām, jo pa šo laiku darbu bija paspējis uzteikt jau bariņš citu strādāt gribētāju, kaut gan priekšniece man teica, ka vainīgi ir bijuši jauniņie paši, jo katram esot bijuši kaut kādi trūkumi ar dokumentiem.
Neizplūstot sīkākās detaļās, bija pilnīgi skaidrs, ka konkrētajai vakancei tiek uzgrūsts, mazākais, vismaz divu cilvēku, turklāt atsevišķu pienākumu darbs, kā rezultātā cilvēks ir spiests rikšot bez apstājas kā zirgs un vienā laidā pa ceļam kaut ko rēķināt, nespējot izmantot pat oficiālo pusdienas pauzi, jo pretējā gadījumā cehā sāktos pilnīgs haoss un visi mestos viņam virsū. Un, kā sapratu, tad, pat neskatoties uz lieliskajiem uzņēmuma pasūtījumiem no Ēģiptes, kas nodrošina bez apstājas darbu divām maiņām, neviens i netaisās tur kaut ko kādam pielikt pie algas vai noalgot papildus darbinieku. Te tev nu ir mūsu lieliskais lepnums Dzintars – uzņēmums, kas pieder nevis valstij un tautai, bet gan kaut kādiem privātajiem živaģoriem.
Vīrietis teica, ka pirmajā pusgadā, līdz kaut cik ticis skaidrībā ar milzīgo informācijas apjomu, kas uzgrūsts šai konkrētajai vakancei, bieži ir bijis novests līdz reālām asarām, taču likties nav bijis kur. Viņa pienākumos ietilpst arī nemitīga rēķināšana ar lieliem skaitļiem un vairs nevajadzīgo kartona kastu saplacināšana, lai tās varētu pēc iespējas vairāk ievietot atkritumu konteinerā, taču kalkulators un nazis, ar ko pārgriezt līmlenti, jāpērk par savu naudu. Atliek tik iesaukties - ak, cik tas ir „krietni” no uzņēmuma vadības puses!
Un lūdzu mani nepārprast! Es nesaku neviena slikta vārda par produkcijas kvalitāti, bet gan tikai par īpašnieku zemisko attieksmi pret saviem darbiniekiem! Tāpēc aicinu katru, kuram rūp taisnīgums un godīgums, nepirkt to uzņēmumu preces un pakalpojumus, kuri izturas tikpat zemiski pret saviem darbiniekiem kā AS Dzintars tārpainie īpašnieki! Varbūt tādā veidā ar laiku tiem sāks pielekt, ka, ja tie vēlas lojālus klientus, tad ir jāciena savi darbinieki, rūpējoties par viņu labklājību, veselību un harmoniju kā tādu vispār!
Zinu, ka daudzi teiks, ka tādiem tas viss ir kā pīlei ūdens – nulle emociju, taču kaut kādi pasākumi lietas labā būtu jāveic, ne tā, ko!? Kā nekā Maxima taču satrūkās, kad pirmajās boikota nedēļās klientu straume kritās! Žēl tikai, ka mūsu sabiedrība ir tik... kā lai pasaka, inerta un vienaldzīga, jo tas viss varēja izvērsties par lielisku pagrieziena soli visiem nekrietnajiem uzņēmējiem mūsu valstī! Bet nē, tā vietā daudziem nākas maksāt par savu līdzcilvēku nesolidāro attieksmi arī tālāk! Bet laikam jau esam to pelnījuši, ja reiz esam spiesti to piedzīvot!
Attēlā - AS Dzintars faktiskais saimnieks Iļja Gerčikovs. Foto no kasjauns.lv.
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
