Vajadzētu mazināt valdošās partijas augstprātības līmeni līdz 2026.gada Saeimas vēlēšanām
Gatis Eglītis27.02.2024.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Ukraiņu varonība mums ir dāvājusi divus gadus drošībā, bet vai esam šo laiku izmantojuši atbildīgi savas drošības stiprināšanai? Diemžēl nē.
1. Robeža ar Krieviju/Baltkrieviju: to sāka būvēt esošais iekšlietu ministrs un premjere pirms gadiem desmit, bet iznākums kā ar E-veselību: daudz laika un naudas ieguldīts, bet sanācis brāķis: poļi un lietuvieši atklāti smejās par Latvijas caurumoto robežu (kā Šveices siers).
2. Sēlijas poligons: karš jau divus gadus, bet poligonu pat nav sākts būvēt: vai atkārtosies robežbūves sāga? Tur jau tagad vajadzēja būt kanādiešu, dāņu, spāņu karavīriem - daudz tuvāk pie austrumu robežas.
3. Laikam tikai retais varēja paredzēt, ka Vienotība, kas lozungos ir par tiesiskumu, pret korupciju, tomēr izveidos koalīciju ar ietekmīgāko oligarhu Aivaru L. To pašu, kurš 30 gadus raustījis politiskās lelles, sargājis VDK čekistu tīklojumu no lustrācijas, būvējis austrumu-rietumu tranzītkoridoru (nevis augstas pievienotās vērtības nozares), pretojies NATO karavīru klātbūtnei (vismaz Ventspilī).
4. Sabiedriskie mediji, “pateicoties” valdošās partijas spiedienam, ir kļuvuši par valdošās partijas un koalīcijas darboņu bezkritisku ruporu, kas pārāk neveicina sabiedrības kritisko domāšanu, likumsakarību un cēloņu analīzi, neuzdod patiesi neērtus jautājumus, bet pielej ēteru ar saldiem sižetiem par varas elites varoņdarbiem, jo tādējādi esot jāstiprina sabiedrības uzticēšanās un mīlestība pret politiķiem.
Bet kā lai sabiedrības uzticība varai aug, ja pat bijušais premjers neuzskata par ētisku pienākumu vismaz atvainoties par savu augstprātību, izšķiežot Latvijas un Eiropas budžeta naudu? Skandināvijā par šādiem ētikas pārkāpumiem sekotu atlūgums.
5. Uzskatu par bīstamu pēdējo nedēļu sabiedrisko mediju un politiskās elites drillēto naratīvu “…Latvijas drošība joprojām ir nebijusi augsta…”. Redzu to kā bezatbildīgu iežūžināšanu letarģiskā mierā, ka mums viss būs labi, Amerikāņi un NATO bez kavēšanās atsitīs jebkuru agresijas izpausmi; un nav arī jēgas neko darīt, jo tāpat mūs sagaida milzu pārspēks.
Tas ir pilnīgi pretstatā lietuviešiem un igauņiem, kas nopietni gatavojas sliktākajiem scenārijiem, tādējādi mazinot slikto scenāriju iespējamību, jo agresors neuzbruks stiprākajiem NATO posmiem (piemēram, Somija, Polija), bet, iespējams, taustīs tos, kurus vieglāk pakļaut, ietekmēt. Latvija diemžēl ir vājākais Baltijas posms drošības ziņā.
6. Ekonomiskā divkosība: kamēr Ukraina cīnās kara laukā, Latvija nespēj tikt galā ar uzņēmējiem, kas “pa kluso” turpina tirdzniecību ar Krieviju un palīdz tai nopelnīt dolārus kara mašīnas darbināšanai (asinsgraudu tranzīts); arī V.Zeļenska padomnieks V.Podoļaks intervijā Delfiem pirms dažām dienām norādīja uz Latvijas politiķu divkosību šajā jautājumā.
Jā, valdības un koalīcijas veido vairākas partijas, arī mēs, JKP, bijām valdībā 2021.-2022.gadā kara sākumā, bet valdošā partija ir tikai viena. Tā vada valdības un Saeimas darbu, ierēdniecību (caur Valsts kanceleju), valsts budžetu utt. Tā pati partija, kas jau 12,5 gadus vada valsti. Partija, kura, manuprāt, izceļas ar augstprātību un “mēs-zinām-labāk” attieksmi.
Jautāsiet: ko man tagad darīt, šo lasot? Atbilde: pēc 3,5 mēnešiem būs EP vēlēšanas, un aicinu balsot par centriski labējām partijām kā NA, AS, JKP, kas par drošību spēs rūpēties daudz labāk, bet valdošajai partijai parādīt “dzelteno kartīti”, lai mazinātu augstprātības līmeni līdz 2026.gada Saeimas vēlēšanām.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
