Iesaki rakstu: 
Vēlāk finanšu ministrs Andris Vilks taisnojās, ka draudus demisionēt radiointervijā no viņa gluži vai ar varu izspieduši žurnālisti, tomēr teiktais – "jēgas nav strādāt nenoteiktībā", ja budžeta konsolidēšana bremzējas – acīmredzami iedarbojās. Koalīcijas partneru sarunas tūlīt pat kļuva lietišķākas, un no budžeta apcirpšanai vēl nepieciešamajiem 50 miljoniem latu šonedēļ esot izdevies atrast vairāk nekā pusi. Citi ministri un Saeimas deputāti – tiklab zaļzemnieki, kā trejpartijnieki – apzinās, ka Vilks, nokļuvis tendenciozu pārmetumu krusā, noteikti varētu aizcirst durvis. Un kā tad aizpildīt radušos robu? Viņš pats amatā nelauzās, pieņēma to vienīgi pēc Ministru prezidenta uzstājīgas pierunāšanas. Citādi Valdim Dombrovskim nāktos apvienot valdības vadītāja un finanšu ministra pienākumus, jo rūdītie Vienotības politiķi vairījās no sprādzienbīstamā posteņa, dodot priekšroku Saeimas rutīnas komfortam. Šāda rīcība pelna cieņu.
Pirmās simts dienas finanšu ministram bija diezgan veiksmīgas. (Ja, protams, tā vērtējams laiks, kad tika pieņemts budžets, kas tagad arī ārpus Saeimas arvien skaļāk tiek dēvēts par nekvalitatīvu, un tika paaugstināti nodokļi, valdībai iepriekš šādus plānus noliedzot, ieskaitot PVN likmes palielināšanu elektrībai.) Kaut grūti iedomāties cilvēku, kurš izskatītos vēl nepiemērotāks savam amatam. Ekonomikas eksperts un "latviskas izcelsmes zviedru baņķieris", kā izteicās Saskaņas centra (SC) vadītājs Jānis Urbanovičs (NRA, 04.11.2010), tipisks "plānā galdiņa urbējs" bez jebkādas publiskās politikas pieredzes, kurš savu Saeimas deputāta mandātu Vidzemē ieguva Dombrovska autoritātes "ķīļūdenī". Premjera padomnieka pienākumi, kurus viņš ārštatā veica gan Ivara Godmaņa, gan Dombrovska birojā, tomēr ir pavisam cits žanrs.
Vilks ir pilnīgs pretstats savam kareivīgajam un ekscentriskajam priekštecim Einaram Repšem ar viņa rūpīgi izkopto "ar trakiem tikai pa labam" reputāciju. Turklāt diez vai ministrs var cerēt uz nopietnu partijisku aizmuguri, jo uz vēlēšanām nacionāli labējā Pilsoniskajā savienībā viņš iekļāvās kā svešķermenis – par liberālu uzskatītās "lietussargu grupas" dalībnieks. Tomēr Vilks izgaisināja sākotnēji izskanējušās bažas, vai debitants šajā amatā būs pietiekami spēcīgs. Ministrs apņēmīgi veic to, ko viņam ir nolēmis Latvijas pašreizējais finanšu stāvoklis – pilda "SVF sulaiņa, nacionālās ekonomikas bendes un tautas izputinātāja" lomu, atgādinot kolēģiem un sabiedrībai dažādas nepatīkamas lietas, kas jāpaveic, lai valdība pildītu kreditoriem solīto un saņemtu kārtējās finanšu injekcijas. Tikai - cik ilgi viņam pietiks spēka šai lomai?
Atļaušos prognozēt: ja arī Dombrovska valdība tiešām noturēsies visus četrus gadus, kā premjers solīja, finanšu ministra krēslā jau pēc kāda laika sēdēs cits. Iespējams, Vilks tiks nosūtīts atpūsties uz Saeimas "sanatoriju", kad ārzemju donoru prasības būs izpildītas – viņš kā peramais zēns uzņemsies atbildību par valdības veikto budžeta konsolidāciju, ekonomikas un tautas labklājības noplicināšanas sekām, atbrīvojot no tās Dombrovski. Mums jau liek manīt, ka SVF un citi aizdevēji vēlas, lai valdība ķeras klāt sociālajam budžetam. Līdz tam koalīcija, vaidēdama un spļaudīdamās, reiz arī nonāks. Dombrovskim, kurš citiem Vienotības politiķiem noderēs arī nākamajām Saeimas vēlēšanām, nav vajadzīga "pensiju zagļa" slava, un to uzņemsies demisionējušais Vilks.
Tikpat iespējams, ka viņam pašam pieriebsies amata šizoīdais duālisms: zināt vienu, runāt ko citu. Ekonomists skaidri apjēdz, ka daudz kas "strukturālajās reformās", kas top valdības partneru kaulēšanās rezultātā, ir saimnieciski nepareizs un postošs. Man šķiet, ka šis ministrs nav pietiekami apveltīts ar politiķim obligāto "prāta, morāles, vārdu un darbu saskaņas elastības" talantu (populistiski izsakoties – ar divkosību). Tas ļautu samierināties ar notiekošo absurdu kā ar labāko no iespējamajiem reālajiem risinājumiem – vai kā derīgu paša karjerai. Patlaban ekonomists Vilks, kurš paziņo, ka patēriņam uzlikto nodokļu slogs* patlaban jau sasniedzis tādus augstumus, ka to kāpināt vairs nevar un ir jādomā par pazeminājumu (4.februāris, Latvijas radio), vienlaikus politiski vada ministriju, kas piedāvā valdībai atgriezties pie Repšes proponētās PVN palielināšanas dabasgāzei. Koalīcijā tiek plānots, ka arī medikamentiem šo nodokli varētu celt no 12 uz 22 procentu likmi. Jārēķinās vēl ar citiem līdzīgiem piedāvājumiem, jo ir tik kārdinoši vienkārši pacelt PVN, lai tikai nevajadzētu piņķerēties ar valsts aparāta un tā tēriņu īsināšanu. Šis nodoklis ir viegli iekasējams, tas dod ātru efektu, bet saniknotā publika vainos tieši to ministru, kurš pret šādu praksi iebilda. Ja tad Vilks metīs galdā atlūgumu, kuram gan valdībā pavērsies mute viņu vainot?
* Par lietderīgu viņš uzskata tikai mājokļa nodokļa likmes dubultošanu, vienlaikus revidējot kadastrālās vērtības Rīgā un Jūrmalā, lai izvairītos no pārmērīga palielinājuma.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
