Iesaki rakstu: 
Lai saprastu, kādā veidā gurķu pumpu mijiedarbība un integritāte ietekmē sociālekonomiskos procesus, trīs pilnmēnešu laikā tiks īstenota valsts pētījumu programma “Saliedētas un pilsoniski aktīvas gurķu dobes attīstība”. Domāju, ka mūsu pilsoniski aktīvā sabiedrība novērtēs jebkuras absurda formas, kurās tiek ielieta nodokļu maksātāju naudiņa. Šoreiz gan ne par gurķiem, tā vienkārši tāda progresīvi zaļa līdzība.
Mediji izvērtēšanai nule saņēma kārtējo valsts (nodokļu maksātāju) naudas izšķērdēšanas projektu, un tas līdzinās bēdīgi slavenajam kovidlaiku “salātu recepšu projektam”, vienīgi - naudiņas ir mazāk. Citēju oficiālo tekstu: “Programmas kopējais finansējums ir 1 250 000 eiro: 2023. gadam - 250 000 eiro, 2024. gadam - 500 000 eiro un 2025. gadam - 500 000 eiro. Kultūras ministrija vadīs pētījumu programmas īstenošanu. Programmu finansē no Izglītības un zinātnes ministrijas valsts budžeta programmas “Zinātne” apakšprogrammai “Valsts pētījumu programmas” piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem.”
Ko tad nu šoreiz pētīsim? Trīs gadu laikā (2023.-2025.) tikšot īstenota valsts pētījumu programma “Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstība”. Kolīdz izpētīsim, tūdaļ arī saliedēsim.
“Programmas īstenošana attīstīs cilvēkkapitālu sociālajās un humanitārajās zinātnēs un radīs jaunu zināšanu bāzi par Latvijas sabiedrības, mediju un informācijas vides attīstības aktuālajiem un vēsturiskajiem procesiem. Tiks veicināta izpratne par formālo un neformālo pilsonisko iniciatīvu ieguldījumu un vārda un izteiksmes brīvības pienesumu valsts ilgtspējīgai attīstībai. Ir īpaši jāuzsver programmas virsmērķis - veicināt Latvijas sabiedrības saliedētību, noturību un savstarpējo uzticēšanos nacionālas, demokrātiskas un kopīgās vērtībās balstītas Latvijas attīstībai,” skaidro saliedētības kultūras ministre Agnese Logina (Progresīvie), kura būs šā svētā pasākuma kuratore.
Sasniedzamie programmas uzdevumi būšot šādi: pētīt un attīstīt jaunu zināšanu bāzi par aktuālajām tendencēm saliedētības, sadarbības un savstarpējās uzticēšanās jomā Latvijas sabiedrībā, dažādās sociālajās un demogrāfiskajās, tostarp jauniešu, mazākumtautību, jaunatbraucēju grupās, to iemesliem un cēloņiem.
Pētīs arī medijpratību, informācijpratību un kritisko domāšanu. Mērķis būs attīstīt pieejas, lai novērtētu pilsoniskās sabiedrības sociālo un ekonomisko ietekmi, īpaši uz iedzīvotāju dzīves kvalitāti un labbūtību, mentālo veselību, pašīstenošanos, līdzdalību un sociālo iekļaušanos, vidi un klimatu, kā arī sociālās inovācijas, paplašinot zināšanas un izpratni par pilsoniskās sabiedrības līdzšinējo un potenciālo pienesumu minētajās jomās valsts ilgtspējīgai attīstībai. Tas vēl nav viss: būšot arī horizontālie uzdevumi. Par vertikālajiem gan ne vārda…
Nu un tādā garā uz priekšu. Visu “blā blā” dokumentu citēt nav nedz mērķtiecīgi, nedz interesanti. Kārtējais vārdu un jēdzienu savirknējums, kura “sausais atlikums” iekritīs tikai un vienīgi pētnieku un viņus pavadošo personu kabatās. Tieši tikpat vērtīgs pētījums kā “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: “Wolt” un “Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze”. Šim pētījumam valsts piešķīrusi 300 000 eiro. Nieks taču, vai ne?
Kamēr Latvijā trūkst finansējuma neskaitāmām jomām, kas vai nu mirst, vai nīkuļo, valdošie prezentē arvien jaunus naudas izpļekarēšanas veidus, acīmredzami lepodamies ar savu nevaldāmo izdomu.
Trūkst naudas veselības aprūpei: tas grauj daudzu pacientu cerības uz iespējām ārstēties. Ik gadu, laikus nesaņemot medicīniskos pakalpojumus, Latvijā mirst ap 4000 cilvēku.
Trūkst naudas Valsts ugunsdzesības un glābšanas dienestam (VUGD): vairāki VUGD depo strādā ar pārtraukumiem, jo nav naudas un nav darbinieku, bet sliktas kvalitātes tehnika ir lielā daļā VUGD depo. Vairāk nekā 1000 gadījumos vairāku VUGD depo darbība bija uz laiku apturēta finansējuma un darbinieku trūkuma dēļ.
Un tas ir tikai šogad. Un tas ir, runājot tikai par veselības aprūpi un glābšanas dienestu.
Bet te, raugi, tiek finansēti Latvijas pilsoniskās sabiedrības, informācijpratības un jaunatbraucēju (imigrantu?) labbūtības pētījumi. Sakiet, valdības krēsli, jums tiešām nav ko darīt? Vai jūsu esības uzdevums, piedodiet, nav saistīts ar Latvijas drošības stiprināšanu un ar labklājības veicināšanu? Kādā nolūkā jūs trinaties tajā Ministru kabinetā? Lai pēc iespējas efektīvāk izķiņķelētu mūsu nodokļu naudu?
Saņemieties un beidzot demisionējiet. Varbūt Gurķu pumpu pētīšanas institūtā jūs paņems darbā. Bet varbūt arī ne. Netalantīgi maucat.
Attēlā - kultūras ministre Agnese Logina (Progresīvie), kuras aizgādībā tas notiek.
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
