Valdība cenšas neskatīties uz to, ka iet bojā vesela ekonomikas nozare kopā ar pilsētu
Bijušie KVV Liepājas metalurga darbinieki21.04.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi no brīža, kad AS ”Liepājas Metalurgs” - Liepājas vecākais un lielākais uzņēmums - apturēja ražošanu un bankrotēja. Iemesls, kas strauji veicināja šādu notikumu attīstību, bija bezatbildīgā enerģētikas tarifu un OIK nodokļa politika. Turpmākie dārgi izmaksājušie un ar svinīgiem pasākumiem noslēgušies investoru meklējumi, kā arī “ražošanas atjaunošana” Ukrainas kompānijas “KVV Group” nekompetentā vadībā faktiski “piebeidza” jau tā cietušo rūpnīcu.
Gandrīz pilnībā ir atlaists ilgus gadus strādājušais darba kolektīvs, kurš 2011.gadā, izpelnoties daudzu konkurentu skaudību, spēja 9 mēnešu laikā sasniegt projektēto ražošanas jaudu jaunā un Eiropā unikālā tēraudkausēšanas kompleksā. Pašlaik ir iztukšoti uzņēmuma materiālu un rezerves daļu krājumi, darbiniekiem nav izmaksātas algas, nav nomaksāti nodokļi, ir apdraudēta turpmāka ražošanas iekārtu saglabāšana.
Šobrīd uzņēmums, kurā gadu desmitiem ilgi ir strādājušas liepājnieku dinastijas, uzņēmums, kurš kalpoja pilsētai un tās iedzīvotājiem, ļāva attīstīt Liepājas kultūru un sportu, piedzīvojot krīzes brīdi, pēkšņi kopā ar tā darbiniekiem ir kļuvis par nevajadzīgu nastu daudziem valsts ierēdņiem. Viņu vienīgais mērķis tiek pausts medijos – ar restrukturizācijas plāna palīdzību atgūt valsts kasē savulaik iekārtas modernizācijā ieguldīto līdzekļu atlikumu.
Nav noslēpums, ka jebkuras iekārtas vērtība ir cieši saistīta ar kompetentu, ar iekārtu strādāt protošu darbinieku esamību. Ja šādu darbinieku kolektīva nav – konkrēto iekārtu var izpārdot vien par lūžņu cenu. Iespējams, ka tieši šāds mērķis arī ir valdības plānam ar noslēpumaino nosaukumu – restrukturizācija…
Protams, pēc pāris gadiem, tirgum atjaunojoties, kompetenta investora vadībā uzņēmums atkal var strādāt ar peļņu. Taču, nepieņemot atbildīgus lēmumus izejai no krīzes un neatbrīvojot uzņēmumu no tajā saimniekot nespējīgajiem “KVV Group” akcionāriem, kuri neko nedeva ne rūpnīcai, ne pilsētai, valdība ir pieturējusies pie neiejaukšanās taktikas, vienlaikus cenšoties neskatīties uz to, ka iet bojā vesela Latvijas ekonomikas nozare kopā ar pilsētu.
Vēl vairāk – ļoti ciniski izklausās vairāku amatpersonu nesenie paziņojumi, ka Liepājas pilsēta ir veiksmīgi tikusi galā ar lielo bezdarba vilni 2013.gada beigās un ir pārliecība, ka vēl dažu simtu liepājnieku palikšana bez darba nekādi nepasliktinās Liepājas ekonomisko situāciju.
Taču šobrīd ikvienam liepājniekam ir skaidrs, ka, ejot bojā rūpnīcai, postā iet arī Liepāja. Pustukšais pilsētas transports maksimumstundu laikā un tukšās pilsētas ielas par to liecina pietiekoši uzskatāmi. Ierēdņu teiktais, ka darba tirgū Liepājā šobrīd ir vairāk nekā 200 vakanču, asi kontrastē ar faktu, ka vairums labāko speciālistu pēc ilgām un nerezultatīvām sarunām darba biržā ir darba meklējumos pametuši un turpina pamest Liepāju un Latviju. Kopā ar ģimenēm un bērniem…
Trūcīgā darba tirgus piedāvājumi pārsvarā nemaz neļauj normāli nodrošināt ar iztiku pat sevi, nerunājot par ģimeni un bērniem. Un pilnīgi ciniski šobrīd izklausās valdības aicinājumi izveidot programmu darbavietu radīšanai un darba meklējumos Latviju pametušo pilsoņu atgriešanās veicināšanai. Realitātē pieredzējušo speciālistu un strādnieku lielākā daļa, ļoti iespējams, jau vairs neatgriezīsies tukšā un depresīvā pilsētā, citi meklē iespējas aizbraukt jau tuvākajā laikā.
Uz šī fona ļoti dīvaini un ciniski izklausās vairāku amatpersonu viedokļi par to, vai Latvijai ir vajadzīga rūpnīca „Liepājas Metalurgs”. Ja šobrīd netiks pieņemti lēmumi par neveiksmīgā “investora” atstādināšanu un pilsētas viena no pēdējiem ražošanas uzņēmuma reanimēšanu, tad nebūtu nekāds brīnums drīz vien dzirdēt arī jautājumu: ”Bet vai Latvijai tāda Liepāja vispār ir vajadzīga?...”
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
