Valdībā valda totāla arogance ar lielas daļas ministru nostādni, ka viņi ir visgudrākie un visu zina vislabāk

Patiesībā šis process notiek it kā no otra gala. Būtu normāli, ja vispirms kopīga darba rezultātā taptu pārdomāts produkts, kuru tad pēc tam arī pieņemtu un ieviestu, – tā tas ir bijis iepriekš. Savukārt šoreiz viss notika otrādi. Vispirms no valdības puses bija attieksme – jūs, uzņēmēji, stāviet pie ratiem, jo mēs visu zinām labāk. Tad tika uztaisīts un apzināti pieņemts brāķis, un tikai tad sākās runas, ka būtu labi izveidot darba grupu.

Esmu vērsis valsts prezidenta uzmanību, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) piedalīsies šajā procesā, ja tāda darba grupa vispār tiks izveidota, bet, ja tas viss notiks formāli, "ķekša" pēc, mēs to savā publiskajā retorikā arī neslēpsim. Šīs normas ieviešanai nav īstais laiks, normas izstrādes process nav noticis normālā sadarbībā ar partneriem, bet pats produkts ir brāķis.

Šajā kontekstā nedaudz jāatgādina, kāda tad bija attiecīgā lēmuma tapšanas hronoloģija. Pagājušā gada vasarā, kad bija sava veida atelpas brīdis starp diviem Covid-19 viļņiem mūsu valstī, LTRK, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijai un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai bija organizēta tikšanas ar tiem Krišjāņa Kariņa valdības ministriem, kuru pārziņā ir ekonomikas, tautsaimniecības attīstība. Šajā tikšanās reizē cita starpā piedalījās arī premjers un finanšu ministrs Jānis Reirs.

Toreiz LTRK, kurā šobrīd ir ap 6000 biedru un kas tādējādi ir lielākā uzņēmēju organizācija mūsu valstī, uzsvēra, ka minimālo VSAOI likmju ieviešana valstī ir atbalstāma, vienlaikus norādot, ka šādu normu vajag ieviest pakāpeniski, to izskaidrojot sabiedrībai, lai visiem būtu saprotami, kas un kāpēc tiek darīts. Visi it kā bijām vienisprātis, ka pie rezultāta jānonāk, strādājot visiem kopā, rūpīgi izvērtējot visus aspektus.

Laika gaitā kļuva skaidrs, ka Finanšu ministrija ir uzņēmusi strauju gaitu normas par minimālajām VSAOI likmēm virzīšanā, paredzot, ka tas būs obligātais maksājums, un šajā darba procesā tika aizmirsts par sarunām ar partneriem.

Laikā, kamēr esmu LTRK prezidents, šī ir trešā valdība, un šobrīd ir visnotaļ vienkārši salīdzināt esošās un iepriekšējās valdības darba stilu. Par esošo situāciju droši var teikt, ka valda totāla arogance ar lielas daļas valdības ministru nostādni, ka viņi ir visgudrākie un visu zina vislabāk.

Ja jau būtu tā, ka šie pašreizējās valdības zem lozunga "mēs visu zinām" pieņemtie lēmumi nestu labus augļus, viss būtu kārtībā. Tomēr realitāte ir tāda, ka šobrīd, piemēram, tādā parametrā kā pirktspējas paritāte, kas raksturo, cik viens iedzīvotājs var nopirkt par to naudu, kas ir viņam kabatā, mēs atpaliekam no savām kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas par 20%, un šī plaisa tikai palielinās.

Tas nenozīmē, ka Latvijā cilvēki būtu sliktāki vai neizglītotāki, bet tas nozīmē, ka Latvijā ir aroganta, neprofesionāla politika ar negatīvu rezultātu. Šīs neieklausīšanās iemesli nekādi nav skaidri.

Jāpiebilst, ka arī Laimdotas Straujumas valdības laikā finanšu ministrs bija Jānis Reirs un lielā mērā tieši šī iemesla dēļ LTRK biedri bija gandarīti, kad valdība krita. Tad nāca Māra Kučinska valdības laiks. Tas bija periods, kad daudzos jautājumos LTRK, uzņēmēju un premjera viedoklis atšķīrās, bet daudzos jautājumos mēs bijām vienisprātis, taču viennozīmīgi jāuzsver – visu šo periodu ar premjeru Kučinski bija normāla sadarbība, komunikācija, diskusijas, mēs visu laiku bijām kontaktā. Jā, bija viedokļu atšķirības, bet tas ir tikai normāli, saprotami un pareizi. Savukārt pašreizējās valdības kontaktēšanās ar kameru ir vairāk formāla.

Rezultātā jāatzīst, ka pašreizējā valsts vadība ir radījusi vilšanos, pilnībā sagraujot iepriekš labi attīstīto dialogu ar uzņēmējiem, ar cilvēkiem, kuri virza tautsaimniecību un maksā nodokļus. Tas, kas notiek šobrīd, – tā ir neprofesionalitāte. Redzot, kā attīstās situācija saistībā ar VSAOI, uzņēmēji viesojās pie katras no Saeimā pārstāvētajām partijām.

No koalīcijas partijām visas, izņemot "Jauno Vienotību", mums teica – jā, pašreiz izstrādātā norma par minimālajām VSAOI likmēm ir brāķis, un to vajadzētu mainīt. Šai atziņai jau nākamajā brīdī sekoja nākamais teikums – mēs šo normu atbalstīsim, jo negribam, lai šī tēma sagāž koalīciju. Tātad politiķi ar savu balsojumu Saeimā apzināti un labprātīgi apstiprināja brāķi. Vienlaikus šā likumdošanas brāķa sekas jau ir jūtamas – daļa uzņēmēju jau ir atlaiduši savus darbiniekus.

Protams, ekonomika kopumā Latvijā attīstās, bet šis progress ir vājš – dažādu valdības pieņemto lēmumu rezultātā nav vienmēr iespējams nodrošināt strādājošajiem tādu atalgojumu, kādu viņi būtu pelnījuši atbilstoši padarītajam, un aizbraukt strādāt uz kādu citu valsti mūsdienās, kā zināms, nav nekādu problēmu.

Šobrīd ir bažas, ka ir sagaidāms kārtējais iedzīvotāju emigrācijas vilnis, kolīdz Eiropā būs stabilizējusies situācija saistībā ar Covid-19 izplatību. Rezultātā Latvijas uzņēmēji būs spiesti rēķināties ar darbaspēka trūkumu, par ko liecina visas iespējamās pazīmes. Tas ir stāsts par mūsu politiskās elites spēju vai nespēju ekonomiku virzīt uz priekšu straujāk un tādējādi arī par spēju nodrošināt, piemēram, cienīgāku atalgojumu mediķiem, pedagogiem un dažādās citās katrai valstij svarīgās profesijās strādājošajiem.

* Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents

Novērtē šo rakstu: