Valdībai izšķiroties par atbalstu Skultes terminālim, zīmīgs izrādās Indriķa Latvieša romāna „Nāve” pirmajā daļā aprakstītais

- Runā droši, Juri, tu taču zini, ka te viss kārtībā! – Kā nu Durašam to bija nezināt, ja tieši ar viņu caur nezin ko saistīta firmiņa bija Mordāna kabinetā salikusi iekārtas, kas jebkādu noklausīšanos un ierakstīšanu padarīja neiespējamas.

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem īsti likumīgas šīs iekārtas nebija, daži personāži pat bija notiesāti, jo bija sadomājuši kaut ko tādu salikt savās mājās, bet tieslietu ministrs par to, ka Drošuma policija varētu ņemt un ierasties viņa kabinetā, labi saprotamu iemeslu pēc neuztraucās. Tiesa, līdz ar to arī ar mobilajiem telefonsakariem bija maza problēma, bet tur nu neko nevarēja darīt.

- Kas tur ko daudz runāt. Terminālis, Jāni, mūsu un jauniešu terminālis! Ir problēma, vajag risinājumu, viss kā vienmēr, nekā jauna. – Tieslietu ministram iepretim sēdošais Juris Durašs acīmredzami bija enerģijas pārpilns un rosīgs. To varēja saprast – uz kopējā Duraša līmeņa un mēroga fona šis bija megaprojekts. Patiesībā megaprojekts tas bija arī valsts līmenī.

Ideja patiesībā bija sena un cēla – lai nebūtu tā, ka Latvija ir atkarīga tikai un vienīgi no Krievijas gāzes, jau pirms krietni daudziem gadiem parādījša doma kaut kur jūras krastā, kur varētu pietauvoties sašķidrinātās dabasgāzes tankeri, ņemt un uzbūvēt sašķidrinātās gāzes termināli.

Lai realizētu šo ideju, vēl 2013. gadā tika izveidota “Nacionālā gāzes termināļa savienība”. Ideja atjaunojās, kad ASV sāka eksportēt sašķidrināto gāzi, - izmanīgi cilvēki saskatīja grandiozu iespēju, un korporācijas „Semigallia” filistrs Uldis Stiebriņš kļuva par “Nacionālā gāzes termināļa biedrības” valdes locekli, un trīs pēc tam ar šādam pasākumam niecīgu trīsdesmit piecu tūkstošu eiro pamatkapitālu tika nodibināta akciju sabiedrība „Saulkrastu terminālis”, kuras sākotnējais un vienīgais akcionārs bija tā pati “Nacionālā gāzes termināļa savienība” un kuras adrese sakrita ar korporācijas „Semigallia” juridisko adresi.

Tobrīd nekāds ASV investors Pēteris Negaušs nebija manāms pat pie apvāršņa. Mordāna vadītās Jaunās sociālistiskās partijas biedrs Reinis Klotiņš – starp citu, prezidenta Egila Melita personālā fotogrāfa Ilmāra Klotiņa dēls -, pateicoties Baltijas Amerikas Neatkarības fonda stipendijai, gadu mācījās ASV. Tur tad viņš arī sapazinās ar fonda direktoru padomes locekli Negaušu, vārds pa vārda, un projekts sāka iegūt jau pavisam konkrētas aprises.

2018. gadā Negaušs jau parādījās pie apvāršņa arī Latvijā, par veseliem septiņiem tūkstošiem eiro palielinot akciju sabiedrības „Saulkrastu terminālis” pamatkapitālu un jau ķeroties pie nopietnām biznesa sarunām. Bet, protams, nekas viņam neizdotos, ja tas pats Klotiņš nebūtu spējis piesaistīt vēl divus jaunekļus no Mordāna vadītās Jaunās sociālistiskās partijas – Gati Miglīti un Krišjāni Goldmanu.

Kas īsti viņus abus bija tik dzelžaini piesaistījis gāzes termināļa projektam un cik lielas tur bija valsts un cik – pavisam citādas intereses, par to Mordāns labāk nedomāja tāpat kā par daudzām Duraša izdarībām.

Kaut arī iepriekšējā darbošanās Nacionālajā savienībā bija beigusies ar izslēgšanu, no tās viņš bija mācījies daudzas noderīgas lietas, un viena no tām bija – uz savējo nelielām cilvēciskām vājībām, kamēr tās nepārsniedza kādu skaidri nenovilktu sarkano līniju, prātīgāk bija vienkāršāk nedaudz pievērt acis. Visiem tā bija labāk un pirmām kārtām jau – konstruktīvam partijas vadības darbam un vienotībai

Tā nu Miglīša kungs un Goldmana kungs savā nodabā flirtēja ar misteru Negaušu, protams, kaut kur fonā klātesot arī Durašam, kurš bija sajutis projekta iespējamo vērienu un finansiālo ietilpību. Flirtēja, flirtēja – līdz vienubrīd Mordāns pamanīja, kā, viņam pat nenojaušot, Jaunā sociālistiskā partija publiski bija kļuvusi par galveno projekta virzītāju un atbalstītāju.

Nu, ja aste pakaļā, tad pakaļā, tur nu neko, - galu galā projekts, īpaši tajā neiedziļinoties, izskatījās tiešām valstiski nozīmīgs no visiem iespējamiem viedokļiem. Atkarība no Krievijas gāzes jomā tiešām bija neciešama, to atzina par viskvēlākie politiskie oponenti, - protams, tie, kas tā vai citādi nesēdēja uz šīs gāzes adatas. Jā, vietējie iedzīvotāji kaut ko protestēja, - bet kurš nu šos bļaustīkļus ņēma vērā, neko viņi nespēja un neko nenozīmēja.

Vēl vairāk, misteru Negaušu atveda pie Mordāna, nosēdināja pie viena galda ar alus kausu katra priekšā, un pēc pārdesmit minūtēm justīcijas ministram bija radusies daudz lielāka skaidrība par iemesliem, kuru dēļ Miglītis un Godmans bija kļuvuši par tik kaislīgiem projekta aizstāvjiem.

Protams, Negauša tiešums un ciniskums daudziem varētu šķist neciešams un pat piedauzīgs, bet, jo ilgāk Mordāns dzīvoja politiskajā realitātē, jo vairāk viņš saprata, cik reti bija šādi gadījumi, kad cilvēks bija ieinteresēts konkrētos projektos un pretī deva tikpat konkrētas garantijas. Un, ja tas viss turklāt vēl bija valsts interešu vārdā...

Nekas gan negāja tik viegli, kā bija iecerēts. Pirmkārt jau pašvaldība, kur iepriekš, kā varēja noprast, Negaušam ar Mordāna jauno un enerģisko kolēģu palīdzību viss bija nokārtots, sadumpojās un atcēla savu iepriekšējo lēmumu „Par sašķidrinātās dabasgāzes termināļa un gāzes pārvades cauruļvada no Saulkrastu ostas līdz Inčukalna pazemes gāzes krātuvei būvniecību”. Iepriekšējais pašvaldības vadītājs Ervīns Knābītis par veikumu bija labi atalgots, bet ar jauno vadību kaut kā neveicās.

Vēl vairāk, Jaunā sociālistiskā partija teritoriālās reformas ietvaros bija pamatīgi piepūlējusies un panākusi atsevišķa Skultes novada izveidošanu, līdz ar ko viss būtu ārkārtīgi ērti – visa gāzes projekta infrastruktūra, sākot no pašas tankeru piestātnes un beidzot ar caurulēm uz Murjāņu gāzes krātuvi, atrastos vienā pašvaldībā un valdībai nāktos piespiest samierināties ar šo objektu tikai vienas pašvaldības iedzīvotājus. Varēja noprast, ka Negauša kungs ir „pacienājis” ar Nacionālo savienību un ne to vien, - bet tā nudien nebija Mordāna problēma.

Un te pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm nogranda Konstitucionālās tiesas lēmums – nē, teritoriālās reformas karte neesot pareiza, kartē tik glīti sazīmētais „gāzes termināļa” novads esot nejēdzīgs, visu vajagot pārtaisīt. Nu, ja vajag, tad vajag, nodomāja Mordāns, bet īpašu vērību šim jautājumam nepievērsa, - šī valdošā koalīcija visu varēja pārtaisīt, vajadzēja tikai stingri pateikt, ko un kā. Durašs tomēr īsti nesaprata, kā tas viss darbojas.

- Nu, Juri, kas tad ir ar to termināli? Viss taču būs normāli. Ja pašvaldības iespītēties, izsitīsim cauri termināli kā nacionālas nozīmes objektu, un viss atrisināsies – zemi nacionalizēsim, nekādas muļķīgas sabiedriskās apspriešanas nevajadzēs, viss būs kārtībā, un visādi dabas draugi savas puķītes varēs aizsargāt kaut kur citur.

Neizskatījās, ka Durašu ministra mundrais teksts pārliecinātu, rūpju rieva viņa pierē bija kļuvusi tikai dziļāka. Klusējot viņš uzmeta galdā pāris kopā sastiprinātas papīra lapas. Mordāns paķēra un ieurbās tajās ar acīm.

Pagāja minūte, varbūt divas, un ministrs savā politiskajā kompanjonā paskatījās jau pavisam citām acīm. Kas to būtu domājis, ka šis Švīkurs, šis vienmēr klanīgais, iztapīgais, uz kompromisiem gatavais Švīkurs saņemsies un aizskries liecināt. Un turklāt vēl saliecinās kaut ko tādu...

Āris Švīkurs bija spējis valsts enerģētikas monopola „Latvstrāva” valdes priekšsēdētāja amatā noturēties rekordilgu laiku – un tā nebija nekāda sagadīšanās vai nejaušība. Plikpaurainais, apaļīgais kungs ar visiem spēja sarunāt, vienoties un atrast pienācīgu kompromisu, - šķiet, labāk par viņu to mācēja jau pavisam glumais Andris Lakstiņš no Ceļu satiksmes drošības pārvaldes.

Spēja, spēja – un tad pēkšņi vairs nespēja. Mediji un lielākā daļa politiķu tā arī nesaprata, kas noticis, un pakampa tiem pamesto oficiālo versiju – tā saucamā celtnieku karteļa kriminālprocesa materiālos, lūk, pēkšņi esot atrasti arī Švīkura sarunu ieraksti ar būvkompāniju pārstāvjiem, pie viena galda apspriežot nozīmīgus valsts pasūtījumu sadales jautājumus. Sarunas esot pilnīgi nekaitīgas un nekriminālas, taču ētika pāri visam, tā ka Švīkurs piekritis no amata aiziet, lai neciestu uzņēmuma lieliskā reputācija...

Tas, protams, bija pilnīgs bleķis, kam nenoticēja neviens cilvēks, kas kaut nedaudz bija tēmā. Šajā valstī nebija pieņemts amatu atstāt arī daudz nopietnāku iemeslu dēļ – kur nu sakarā ar kaut kādiem sarunu ierakstiem, kuru saturs valdības aprindās nebija noslēpums arī gadu un divus atpakaļ. Nu, un Švīkurs un ētika – tas bija tik smieklīgi... Švīkurs, kurš, tuvojoties pilnvaru termiņa beigām, bija rikšojis apkārt pa Rīgu un gandrīz tiešā tekstā piedāvājis apaļu miljonu par efektīvu palīdzību šī jautājuma nokārtošanā.

Taču beigu beigās Švīkurs amatu tomēr zaudēja, un nu nez kāpēc viņš bija sadomājis, ka vajadzētu par visu notikušo noliecināt. Protams, svarīgs jautājums bija – kam un kādā formā, tomēr pilnīgi pietika jau ar Duraša atnestajās lapiņās sarakstīto, lai...

„Man skaidri pateica, ka mana pārvēlēšana „Latvstrāvas” valdes priekšsēdētāja amatā nebūs iespējama un ka lēmums par to ir pieņemts, vienojoties Jaunajai sociālistiskajai partijai, „Vienībai” un „Nacionālajai savienībai”. Divām pēdējām bija paredzēts nozīmīgs melnais finansējums no tā sauktā celtnieku karteļa, bet pirmajai bija izšķiroši svarīgs lēmums par Saulkrastu gāzes termināli...

Manā rīcībā ir pierādījumi, ka, vienojoties ar ASV oligarhu Pēteri Negaušu, Jaunā sociālistiskā partija un konkrēti tās pārstāvji, parlamenta deputāti Gatis Miglītis un Krišjānis Goldmans ir apņēmušies panākt, lai „Latvstrāva” dotu garantijas, ka tā iegādāsies sašķidrināto gāzi no šī termināļa.

Šī gāze būs par aptuveni 80 procentiem dārgāka nekā pašreizējā „Latvstrāvas” izmantotā gāze, un tas nozīmē, ka šīs ieceres īstenošanas gadījumā uzņēmuma saražotās enerģijas cena faktiski dubultosies. Ir skaidrs, ka šādas vienošanās pamatā ir koruptīva shēma, par ko liecina šādi mana rīcībā esoši pierādījumi...

Manā rīcībā ir sarunas ieraksts, ko es esmu veicis, tiekoties ar minēto Gati Miglīti. Šajā sarunā minētais Gatis Miglītis man tieši un nepārprotami izteica draudus – ja es nepiekritīšu valsts garantiju noteikšanai gāzes iepirkšanai, es zaudēšu amatu un nākamais valdes priekšsēdētājs un valde būs izprotošāki....

Par šīm sarunām un šo spiedienu es biju informējis advokātu Pāvelu Rebanoku, kurš uz laiku bija iecelts par „Latvstrāvas” padomes priekšsēdētāju un kurš man atstāja nenopirkta cilvēka iespaidu. Rebanoks man solīja, ka veiks nepieciešamās darbības, lai Negauša biznesa interesēs ieplānotās shēmas netiktu īstenotas un Latvijas valsts un iedzīvotāji neciestu nozīmīgus zaudējumus...

2020. gada 6. septembrī, trīs dienas pēc advokāta Rebanoka nogalināšanas pie manis ieradās Saeimas deputāts Juris Durašs un nolika manā priekšā uz galda fotogrāfijas, kurās bija redzams nogalinātais advokāts ar sašķaidītu galvu. Man kļuva nelabi, bet deputāts Durašs teica – vai es saprotot, ka šis ir pēdējais brīdinājums...”

Lapelēs bija sarakstīts vēl viss kas, bet Mordānam pietika. Šis nu bija pēdējais piliens. Dīvaini, ka Durašs to nesaprata.

- Juri, tu pats saproti, ko tas nozīmē? Tu saproti? Nē, tu tiešām saproti? – Mordāna balss gandrīz vai aizlūza spalgā ķērcienā.

- Nu, un kas tas par... es pat nezinu, kā to nosaukt... Kas tas par murgu, Juri? – Teikt, ka justīcijas ministrs Jānis Mordāns būtu galēji satraukts, nozīmēja vēl neko nepateikt. - „Pie manis ieradās Saeimas deputāts Juris Durašs un nolika manā priekšā uz galda fotogrāfijas, kurās bija redzams nogalinātais advokāts ar sašķaidītu galvu. Man kļuva nelabi, bet deputāts Durašs teica – vai es saprotot, ka šis ir pēdējais brīdinājums...” Tu taču saproti, kas tur rakstīts, Juri, vai ne? Saproti taču?

Mordāns ievilka elpu un turpināja tikpat nikni.

- Un vēl šis? „Gatis Miglītis man tieši un nepārprotami izteica draudus – ja es nepiekritīšu valsts garantiju noteikšanai gāzes iepirkšanai, es zaudēšu amatu un nākamais valdes priekšsēdētājs un valde būs izprotošāki...” Jūs tur galīgi esat mēra sajūtu zaudējuši? Kur jūs, tavuprāt, vispār atrodaties? Atradušies trīs musketieri, ko! Visus liksim uz ausīm, ja?

Justīcijas ministram nebūtu bijis vienkārši pateikt, kādu tieši reakciju viņš gaidīja no savas, jā, tā laikam varētu teikt – labās rokas. Bet tādu gan noteikti ne. Juris Durašs, ērti atgāzies krēslā, sakrustoja kājas un, šķiet, bija gatavs sākt skaļi zviegt.

- Nu, un ko tu tagad ņirdz? Tu saproti, kas notiks, ja šis te aizies kaut kur, kur nevajag? Tev maz ir bijis… ar visiem taviem zirgiem un zirgaudzētavām, un kredītiem… un sarāniem… un sviķiem… ar vienu kriminālprocesu nepietiek, ko? Vēl kaut ko prasās? Advokāta sašķaidīto galvu, ko? Tu saproti, pēc kā tas izskatās? Ar sašķaidītu galvu! Advokāts! Un bildi noliek uz galda cilvēks no partijas, kas runā par bezkompromisu tiesiskumu! Kur tu vispār tādas bildes dabūji, ko!

Durašu viņa emocionālais monologs acīmredzami neiespaidoja.

- Nu un, Jāni? Nu un? Par ko tu tieši uztraucies? Par to, ka mums ir jācīnās ar beztiesiskumu un korupciju visiem iespējamiem līdzekļiem? Ka citādi šai valstij ir gals? Ka mēs nevaram visu darīt ar baltiem cimdiem rokās?

Es tev tā teikšu, Jāni! Lai pieveiktu pretinieku, vispirms tas jāatklāj, jāizdzen no paslēptuves un jāpazīst. Mēs visi redzam viņus, izjūtam sevis izsūkšanu un izbaudām valsts graušanu. Bet tikai nedaudzi no mums saskata viņus kā visa šā posta darītājus. Cik viņi paši vienmēr un visur ir redzami, tikpat viņu tumšie spēki kā visu ļaunumu darītāji nekad un nekur nav redzami.

Ja mūsu valsts ir mums viss, tad tā visiem līdzekļiem jāaizsargā un jāglābj no grāvējiem. Mūsu valsts labā ikvienam jānes tas ziedojums, kuru viņš atzīst par vislabāko. Es esmu gatavs to darīt un arī daru, Jāni! Un tu? Tikai ņemies par kaut kādām bildēm?...

Mordāns atpazina šos vārdus. Protams, atpazina! Toreiz tie trāpīja viņam tieši sirdī un kopš tā laikam nebija to pametuši. Kā? Arī Durašs? Ja godīgi, viņš Juri allaž bija augsti vērtējis citu īpašību dēļ, bet nekad nebija ne prātā nācis, ka Tā Kunga vārdi ir nonākuši arī līdz cīņubiedram… Tikmēr Durašs turpināja, it kā nekas nebūtu noticis.

- Tu saproti, Jāni, ka citādi nevar. Mums citādi vienkārši nekas nesanāks. Ir tādas reizes, kad vienkārši ir jārīkojas. Tāds Švīkurs… tu taču vari iedomāties, cik viens tāds Švīkurs varēja sadarīt ļauna? Sasmirdēt, sasmirdināt. Ar savām iespējām, ar visiem tiem, kas tur barojās. Mēs to vienkārši nevarējām atļaut.

- Nu, un tagad… Kas tagad? Kaut kas paliks labāk? – Bordāns tomēr kārtības labad mēģināja iebilst.

- Un kas tagad? Pāris mazas bildītes, īstajā brīdī parādītas, un lieta atrisināta. Katram cilvēkam ir sava vājā vieta, kur iespējams uzspiest. Uzspied pareizajā vietā un pareizajā laikā – un viss notiek. Bija mums Švīkura kungs amatā – un izbija. Solīja tur visādiem miljonu, lai tikai patur amatā, - un vairs nesola. Un mēs, protams, labi zinām, no kuriem tas miljons varēja nākt. Būvnieku kungi tagad ilgu laiku ne uz ko vairs nevarēs cerēt – ja, protams, nekļūs prātīgāki.

Švīkura nav – un viss iet uz priekšu. Tu taču, Jāni, ļoti labi atceries, ko pats Negaušam sasolīji, vai ne? Enerģētiskā drošība, valstiskas garantijas, ģepopolitiska analīze, sašķidrinātās gāzes priekšrocības… Tu taču saproti, ka Švīkurs bija jādabū prom par katru cenu, vai ne, Jāni? Un tagad… tagad viss paklusām, pamazām. Rajonu reforma mums nedaudz iegrieza, bet tur viss tiek kārtots, tur visi cilvēki ir saprātīgi un gaida tikai savu mazo labumu. To viņiem pareizi apsolīt – un viss.

Atliek tikai tāds sīkums kā valsts garantijas gāzes iepirkumam no jaunā termināļa – un viss. Jaunā vadība „Latvjstrāvā” darīs, ko tai liks, atliek tikai dabūt skaidru piekrišanu no nacionāļiem – un viss notiks. Un nacionāļi – nu, Jāni, tu tak viņus pazīsti no vecajiem laikiem, tajā bodītē taču var nopirkt visu, kas vien vajadzīgs. Te viņiem būs tik lieliska iespēja pirms vēlēšanām pabļaustīties par enerģētisko drošību un Kremļa draudiem, ka varbūt pat naudu Negaušs varēs ietaupīt… Nu, vai mēs varēsim…

Šis bija klasisks Durašs, kurš reizēm Mordānu vienkārši fascinēja un kuru reizēm Mordāns vienkārši nespēja ciest. Kad Juta vēl bija dzīva, viņa Juri kaut kā spēja savaldīt un noturēt, bet tagad… „Ostapa poņeslo”, kā rakstīja tajā jaukajā grāmatā par divpadsmit krēsliem un zelta teļu. Atradies lielais kombinators…

Tikmēr lielajam kombinatoram par tuvāko nākotni un notikumu secību acīmredzami viss bija skaidrs.

- Tu taču saproti, Jāni, ka šis projekts ir sekmīgi jāpabeidz! Ja tev ar mani nepietiek, pasauc Miglīti un Goldmanu, viņi tev ar konkrētiem cipariem visu paskaidros – kas kam un ko parādā, kas kam ko apsolījis, kam kas atnāks… Tas, kas no Negauša ienāca, ir tikai pirmais mazais maksājums. Pēc tam būs ik gadus – un pa īsto, Jāni, viss pa īsto. Tu taču saproti, ka tas mums ir vajadzīgs! Ne jau tev vai man, bet mums!

To Mordāns diemžēl saprata pat ļoti labi. Partiju valsts finansējums, par ko visi tā ņēmās un ko uzskatīja par milzīgu naudu, - tas, protams, izklausījās lieliski un grandiozi, taču tikai tik ilgi, kamēr cilvēks pats nenonāca pie partijas darba praktiskā darba organizēšanas. Naudas nevis vienkārši bija par maz, bet katastrofāli pietrūka, neraugoties uz prezidenta Melita un kompānijas laipni piešķirtajiem simttūkstošiem.

Kaut kādām „kartupeļu” partijām, kur to vadībā nonākušās lauku sejas nekad mūžā pat iedomājušās nebija, ka varētu operēt ar desmitiem un simtiem tūkstošu, šīs summas, protams, bija milzīgas, pat prātam neaptveramas. Tāpēc arī visi šie sandi ļengani un viņiem līdzīgie sacerēja dažādas stulbas tēmas, kā šo naudu „apgūt”.

Bet, tikko runa bija par kaut dažus simtus biedru lielu un ilglaicīgāku partiju, tā sākās problēmas. Naudu prasīja viss, pat pēdējie nieki. Tehniskās izmaksas auga augumā, papildus tam vajadzēja pabarot veselu baru konsultantu, padomdevēju, analītiķu, pētījumu veicēju un tamlīdzīgi.

Mordāns pat nepamanīja to mirkli, kad, neraugoties uz valsts finansējumu, viss atkal aizgāja pa iestaigāto ceļu, - parādījās kaut kādi ļaudis, kas solīja kaut kādu naudu, ja valsts un vienlaikus viņu pašu labā tiks nokārtots kaut kas un vēl kaut kas cits, un vēl šis tas drusciņ, solījumi tika doti, nauda tika saņemta un iztērēta, cilvēki partijā un ap to pierada, ka šāda nauda ir, un prasīja vēl un vēl, un atkal nācās dot kaut kādus solījumus. Tas bija kaut kāds sasodīts apburtais loks – un atšķirībā no Mordāna visi šie duraši, miglīši un goldmani tajā jutās kā mājās.

Saņēmis atlikušo gribasspēku, justīcijas ministrs un Jaunās sociālistiskās partijas priekšsēdētājs tomēr neļāva sevi pavisam aizstumt no sākotnējās tēmas.

- Labi, Juri, labi… Visi visu saprot. Bet vienalga… vienalga… tu saproti, kas notiks, kad šis Švīkura papīrs nonāks medijos? Un vispār kaut kur nonāks. Tev ko – ar vienu kriminālprocesu un vienu skandālu nepietiek, vēl vajag?

- Nu, Jāni, beidz… - Neizskatījās, ka Durašu šīs bažas kaut kripatiņu uztrauktu. – Par noslēpumu… nu, tu taču labi zini, kāpēc tas bija vajadzīgs un kā šis process beigsies. Beigsies tieši tad, kad vajadzēs, lai mēs varētu kārtējo reizi paziņot – tumsas spēki ir cietuši sakāvi, mēs ejam uz priekšu, viss ir lieliski! Vai tad jums ar Sūkānu viss nav labākajā kārtībā?

Mordāns bija spiests māt ar galvu.

- Tagad… Nu, un kā tu domā – kā tad tas papīrītis pie manis nonāca, ko? Tur, kur papīrītis guļ, tur šādus korumpantus un karteļa atbalstītājus nemīl. Tur ir pilnīgi citas intereses. Uzrakstīja Švīkurs iesniegumu, Jēkabs Trauma no sava novērošanas biroja viņu uzklausīja, viņš noliecināja – un viss, ar to arī dziesmiņai gals. Ja Švīkura kungs pēc kāda gadiņa pats sapratīs, ka nekas nesanāk, - labi, lai mierīgi dzīvo pensijā. Nu, ja nesapratīs… nekas, Jāni, ir iestāde, kas pieskata Švīkura kungu, lai viņam neienāktu prātā darīt muļķības. Nopietna iestāde, ne jau tāda kā Traumas kunga kantoris, kas derīgs tikai, lai kapracim simt eiro sodu uzliktu.

- Bet mediji… - Mordāns vēl mēģināja ko iebilst. Viņam tas viss vienalga nepatika. Ļoti, ļoti nepatika. Viņš saprata, ka tā vajag, ka bez olas sasišanas pie omletes netiksi, bet nu vienalga, vienalga…

- Nu, un ko mediji, Jāni? Kādi vairs mediji? – Nu jau Durašs atklāti uzjautrinājās. – Valsts mediji tagad ir pilnīgi atkarīgi tikai no valsts naudas, ko tiem liks, to tie darīs. Privātie mediji… tu tak zini, Jāni, ka mums jāsaka lielais paldies epidēmijai. Ja pirms tās vēl bija visādi, tad tagad ir tikai divas vērā ņemamas naudas – nodokļu maksātāju nauda un valsts nauda. Privātie mediji to ļoti labi saprot, tā ka… tā ka neuztraucies, Jāni. Ja arī Švīkura kungu nenokontrolēs un viņš kaut kur kaut ko paspēs aizsūtīt vai izrunāties, tas tāpat nekur neparādīsies. Var vienīgi kaut kādos kaktu portālos, bet plašajām tautas masām… ha!

Un atkal Duraša runas veids strauji mainījās.

- Un vispār, Jāni, tu taču zini, kā tas vispār pasaulē ir. Zini, ka mediji kalpo tikai ļaužu masu kaislību iededzināšanai, respektīvi partiju egoismam. Tie ir tukši, netaisni, melīgi. Ļaužu lielākā daļa pavisam nezina, kam mediji kalpo. Zini, Jāni, ka ir tie, kas saka - mēs viņiem uzlikām seglus un pievilkām grožus. Neviena ziņa nedrīkst nākt atklātībā bez mūsu kontroles. Tā mēs apmiglojam viņu domu pasauli tik lielā mērā, ka viņi redz pasaules notikumus tikai caur mūsu viņiem uz acīm uzliktām krāsainām brillēm, mūsu mediju apgaismojumā. To visu viņi saka, Jāni, un tas mums visiem jāņem vārdā.

Un jau atkal tie bija tie paši vārdi… precīzi tie paši. Tie, kurus Mordāns bija ar visu sirds dedzību un atsaucību izlasījis viņam dievnamā atvēlētajās atklāsmes lapās… Jā, un arī tie paši, kurus viņam viņa pieticīgā mājokļa pielūgsmes stūrītī jau atkal bija sācis čukstēt ausīs Tas Kungs. Protams, Durašs runāja taisnību, protams, tur nebija nekādu šaubu. Viņš, brālis Joahims, bija izvēlēts, lai cīnītos pret tumsu ar visiem iespējamiem līdzekļiem, un labi, ka bija tāds Durašs, kuram ar visiem viņa trūkumiem Tas Kungs, kā izrādās, tāpat bija ielicis mutē savus taisnības vārdus. Cīnīties plecu pie pleca bija drošāk.

- Jā, Juri, jā! Protams! Atvaino, ka reizēm šaubos. Vienkārši tik daudz ir redzēts, ka… - Mordānam uz mirkli aizrāvās elpa. – Tad kas mums vēl palika sarakstā no lielajām lietām? Dzelzceļa privatizācija, „Air Latvia”, Veroni projekts, osta, cietums… kas vēl? Varbūt tad jau visu pie reizes izrunājam?

Novērtē šo rakstu: